Demenes pagasta bibliotēkā var aplūkot Jeļenas Požarskas gleznu izstādi “Dabas harmonija”. Mākslinieces darbi ik pa laikam dodas pasaulē, priecējot skatītājus. Tieši tāds arī esot Jeļenas mērķis – radīt pozitīvas emocijas. “Es vienmēr gleznoju ar labu noskaņojumu un gribu, lai tas caur gleznām tiktu nodots citiem.” Gleznošanu Jeļena apguvusi pašmācības ceļā un atzīst, ka katrs nākamais darbs esot viņas mācību stunda gleznošanā.
“Skolā man bija ļoti sliktas atzīmes zīmēšanā. Vidusskolā pašai sāka rasties interese, izvilku no tālā plaukta noputējušās krāsu kastes un sāku zīmēt. Atceros, ka reiz bija skumjš noskaņojums un ienāca prātā uzzīmēt asaru. Paņēmu akvareli un zīmēju. Tālāk viss aizgāja pats no sevis,” stāsta Jeļena. Studiju laikā, apgūstot Daugavpils Universitātē pirmsskolas pedagoga profesiju, zīmēšanas priekšmets atklājās pavisam citādāk un veicināja jauno aizraušanos. “Kad bija jāizvēlas nākamā profesija, vecākiem nebija iespējas mani izglītot kaut kur par naudu. Izvēlējos trīs dažādus virzienus, visos iestājos, bet izvēlējos budžeta variantu un to nenožēloju, jo visu dzīvi man ir saikne ar bērniem, un šī izglītība ir kā pakāpiens augšup, jo varu sevi realizēt jebkurā jomā,” saka Jeļena.
Pēc studijām viņa devās apciemot māsīcu Londonā un uz laiku tur aizķērās, pabeidza koledžu un paralēli strādāja par guvernanti kādā turīgā ģimenē, ar kuru kopā apceļojusi daudzas pasaules valstis, pabija Ņujorkā, Itālijā, Francijā, Grieķijā un citviet. Pēc gandrīz trim ārzemēs pavadītiem gadiem tomēr atgriezusies mājās, apprecējās un kļuva par māmiņu diviem bērniem – meitai Darjai un dēlam Andrejam. Sekoja desmit gadi savā profesijā, strādājot par skolotāju Salienas pirmsskolas grupiņās.
Dzīvē notika dažādas pārmaiņas – gan ģimenē, gan darbā, taču viss esot tikai uz labo pusi. Ar vīru Valēriju nopirkuši Červonkā vecu māju, kurai līdzi mantojuši milzīgu bibliotēku. “Saimniece aizbrauca uz citu pilsētu, nevarēja ņemt līdzi grāmatu tūkstošus. Grāmatas ir tik daudzveidīgas, tik interesanti pārskatīt. Vecākās ir datētas ar 19. gadsimta beigām,” stāsta Jeļena. Viņa pārliecināta, ka tas bijis likteņa pirksts, jo pirms gada saņēmusi piedāvājumu vadīt bibliotēku Červonkā un Salienā. Piedāvājums bijis negaidīts kā sniegs vasarā, bet ļoti patīkams, un Jeļena metusies šajā jomā no visas sirds. “Es ļoti mīlu savus lasītājus. Viņi lielākoties brauc no laukiem, iepriekš uzzvana, apjautājas, vai bibliotēka strādā. Grāmatas ņem ilgam laikam, jo bieži braukt nesanāk, dažreiz pat pārlasa tās divreiz.”
Jeļenu priecē, ka uz bibliotēku nāk jaunieši un saka, ka viņiem apnicis internets un viņi vēlas palasīt. “Tie ir zelta vārdi. Viņi pasūta konkrētas grāmatas, ko vēlas lasīt.” Turpat blakus ir Salienas vidusskola, bērni bieži ienāk bibliotēkā starpbrīžos vai pēc stundām, lai pakavētu laiku, gaidot skolas autobusu. Bijuši pat gadījumi, kad bibliotēkā meklējuši vietu paslēpties no stundām aizmukušie. “Tas ir ļoti mīļi, bet nākas sūtīt atpakaļ,” smejas Jeļena.
Bibliotēka ir neliela kultūras saliņa pagastā, kur notiek arī dažādi pasākumi. Jeļena arī pati te jūtas ļoti labi, jo ir klusums un miers, var atslēgties no ikdienas rutīnas. “Esmu ievērojusi, ka cilvēki, kas lasa, ir mierīgi. Mēs te nerunājam par politiku. Bibliotēkai jābūt mierpilnai vietai, kur neviens neizgāž savas dusmas vai viedokli.”
Gan savā darba vidē, gan gleznās Jeļena cenšas ieviest patīkamu atmosfēru, vieglumu un prieku. Daba un ziedi galvenokārt ir tas, kas iedvesmo mākslinieci ķerties pie krāsām un otām. Jeļenas darbi ir ļoti daudzveidīgi, idejas viņa smeļas no redzētā fotogrāfijās vai ceļojumos, glezno akvareļu, akrila un eļļas tehnikā. Pirmie darbi gleznoti ar guašu un akvareļiem. Ilgu laiku baidījusies ņemt rokās eļļas krāsas, jo tās šķita sarežģīta tehnika. Draudzene, kas ir zīmēšanas skolotāja, iedrošināja teikdama, ka eļļa ir tikpat kā guaša, tikai vairāk smērējas. Pašlaik Jeļena aizrāvusies ar akrila krāsām un atzīst, ka viņai pavērusies jauna pasaule ar daudzpusīgām iespējām.
Jeļenas gleznas jau pabijušas vairākās izstādēs, taču izstāde nav viņas pašmērķis. Gleznošana viņai ir kā meditācija, fonā skanot patīkamai, mierīgai mūzikai. Ģimenē jau visi zina, ka viņu šajā brīdī labāk netraucēt.
Pāris darbi tapuši uz pasūtījumi, tostarp kāds ļoti neparasts gleznojums uz televizora monitora. Pirms ķerties pie darba, Jeļena vispirms izdomā, ko vēlas gleznot, galvenais esot nezaudēt notverto noskaņu, tāpēc ātri steidzas pie molberta. Jeļena smejas, ka veikalā var ilgi grozīt rokās viena izmēra un ražotāja audeklus, kamēr atrod vienu no vienādajiem, uz kura redz savu nākamo darbu. “Pēc dabas esmu slinks cilvēks. Dažkārt, jau no rīta pamostoties, ir vēlme gleznot, bet biežāk sev pati iestāstu, ka šodien zīmēšu. Mans vīrs ir galvenais eksperts, jau pēc viņa skatiena redzu, vai darbs izdevies. Valērijs mani it visā atbalsta un neļauj darbus pārdot, pat piedāvā pats nopirkt visas manas gleznas, lai tikai nevienam neatdotu,” smejas māksliniece. Jeļena iesaistās arī dažādos mākslas projektos, jo tas dod jaunu pieredzi, piemēram, šovasar Medumos piedalījās piena kannu apgleznošanā.
Radošumu no mammas iemantojuši arī abi bērni. Pašiem gan nepietiek pacietības sēdēt pie audekla, lai gan skolā abiem ir labas sekmes zīmēšanā. Dēls spēlē akordeonu un apmeklē mūzikas pulciņu. Savukārt meita savos 12 gados jau pati šuj interesantus tērpus, veido darbus pērļu tehnikā un internetu izmanto dažādu ideju meklēšanai, pati iemācījusies spēlēt ģitāru, atradusi bezmaksas mācības internetā, nodarbojas ar teikvando. “Uz Ziemassvētkiem viņa parasti pasūta neparastas dāvanas – dažādus materiālus radošām nodarbēm. Tad eju un meklēju malu malās,” teic Jeļena.
Māksliniece pagaidām neatklāj savas turpmākās ieceres, jo katrs nākamais darbs pašai ir pārsteigums.
