Piektdien 20.janvārī Vaboles skolēni atcerējās pirms 33 gadiem notikušo Latvijas cilvēku pašaizliedzīgo saliedētību valsts neatkarības aizstāvēšanai. Neatkarības pretinieki negribēja samierināties ar Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, 1991. gada janvārī PSRS sāka uzbrukumu neatkarības piekritējiem Lietuvā un Latvijā.
6.klases skolēni sirsnīgi lasīja M. Zālītes dzejoli “Nakts uz barikādēm” un iepazīstināja klātesošos ar tā laika notikumiem un faktiem. Skolas direktore Elita Skrupska uzrunāja pasākuma dalībniekus norādot, cik svarīgi ir tas, ka tika nosargāta Latvijas valsts neatkarība. Mēs varam dzīvot, mācīties un strādā savā valstī – mazā neatkarīgā Latvijā.
Skrindu muzeja speciāliste Ilze Ozoliņa prezentācijā aicināja ielūkoties tā laika fotogrāfijās, kas liecina par vēsturiskajiem faktiem. Daudzas fotogrāfijas ir barikāžu dalībnieku dāvinājums muzejam. Skolēni skatījās fragmentu no filmas “Atcerēties, lai neaizmirstu”. Dokumentālajā filmā Daugavpils novada (Līksnas, Vaboles un Kalupes pagasta)daži no aktīvākajiem Latvijas Tautas frontes biedriem un barikāžu dalībniekiem dalās iespaidos par piedzīvoto.
Klātesošos uzrunāja barikāžu dalībnieks un aculiecinieks Jānis Ģipters. Viņš ar biedriem tajā tālajā laikā atradās pie TV aizstāvēšanas. Cilvēki ar smago tehniku, betona bluķiem bija izveidojuši milzīgus nocietinājumus, atstājot vien šauru eju. Pie ejas atradās ceļamkrāns un liels cementa gabals, ko uzbrukuma gadījumā ātri ieceltu ejai priekšā.
6.klases un mūzikas skolotājas uzmundrināti pasākuma dalībnieku nodziedāja Ievas Akurateres dziesmu “Manai tautai”.
“Daugavu vari
pat neredzēt.
Bet tās sapņi ir jāredz.
Palīdzi, Dievs, palīdzi Dievs, visai latviešu tautai,
Saved to mājās, pie Daugavas krastiem, saved to mājās!”
Pasākuma vadītāja Ingrīda Litiņa aicināja visus skolēnus doties uz Vaboles parka ugunskura vietu, lai sajustu dūmu smaržu no barikāžu ugunskuriem, aukstumu, kas kniebj degunā, siltumu no blakusesošajiem un ticību Latvijas rītdienai un neatkarībai un baudītu ugunskura putru un karstu tēju!
“Barikādes kaut ko šķeļ, kaut ko šķir, kaut ko sadala.
Mūs barikādes vienoja, apvienoja, saliedēja.
Caur Vecrīgas ugunskuru dūmiem, caur karstās tējas tvaikiem, caur aukstumā izpūstiem elpas mutuļiem.
Mūsu tautai barikādes ir vienotības, spēka un tēvzemes mīlestības simbols.
Celtas, lai nosargātu.
Izdevās.” (no barikāžu dalībniece G. Gustas teiktā)
