Dzintars Ķīsis – ilggadīgs Ilūkstes mūzikas skolas direktors, pedagogs, pūtēju orķestru, vokālo ansambļu dibinātājs un vadītājs dzimis 1941. gada 15. maijā Rēzeknes rajona Dricānu pagastā. Pārkāpis savu 80. gadu slieksni, aizvien dzīvespriecīgs, ar lielu degsmi raksta jaunus skaņdarbus, spēlē dažādus instrumentus un vada Ilūkstes pilsētas pūtēju orķestri “Sēlija”.
Pēc 2. Pasaules kara, 1946. gadā, mazais Dzintars kopā ar vecākiem no Dricāniem pārcēlās uz “Medņu” mājām Krustpils novada Variešu pagastā. Šeit Dzintars uzsāka savas skolas gaitas Medņu septiņgadīgajā pamatskolā. Pēc neilga laika vecāki nolēma atgriezties Dricānu pagastā, kur Dzintars turpināja mācības.
Pēckara gadi nebija viegli, Dzintara vecākiem atkal nācās mainīt dzīvesvietu, un šoreiz ģimene devās uz Viļānu pusi. Dzintars apmeklēja Žogotu pamatskolu. Tēvs Staņislavs strādāja par sagādnieku Viļānos, mamma Apolonija bija prasmīga šuvēja. Ģimenē auga vēl divi bērni - Ilga un Osvalds.
Jau no agras bērnības Dzintars iesaistījās spēlēt ģimenes ansamblī. Tēvs labi spēlēja vijoli un akordeonu, mamma - cītaru, Dzintars bija apguvis 12 basu akordeonu. Mācoties Viļānu vidusskolas 7. klasē, tēvs gadu vadāja Dzintaru uz Rēzeknes mūzikas vidusskolu, kur viņu ievēroja kāds pedagogs no Rīgas E.Dārziņa mūzikas vidusskolas un piedāvāja pārcelties uz Rīgu mācīties E.Dārziņa mūzikas vidusskolā un apgūt fagota spēli. Diemžēl Rīgā jaunais, topošais mūziķis saslima, mācības nācās pārtraukt un atgriezties Viļānos, arī finansiālais stāvoklis bija pasliktinājies. 10. klasi Dzintars pabeidza Viļānos, bet 11. klasi jau Daugavpilī. “Mani toreiz ļoti vilka uz mūziku un es iestājos Daugavpils mūzikas vidusskolā,” atceras Dzintars Ķīsis. Daugavpils mūzikas vidusskolā viņš apguva kordiriģenta mākslu pie slavenās kordiriģentes Terēzijas Brokas. Kā otru specialitāti topošais kordiriģents apguva akordeona spēli. “Mācoties Daugavpils mūzikas vidusskolas 4. kursā, 1962. gadā mani paņēma “krievos”, beidzamo kursu mūzikas skolā nepabeidzu, mani aizsūtīja uz Kaļiņingradas apgabalu, trāpījos mūziķos un ielika mūs visus radistu daļā. Veidojām arī ansambli, muzicējām daudz. Spēlēju akordeonu. Tajā laikā man ļoti patika sports, arī pirms armijas spēlēju volejbolu, basketbolu, futbolu, nodarbojos ar vieglatlētiku. Par to, ka es labi sportoju, pēc pavadīta gada radistos mani pārcēla uz desantniekiem. Dabūju lēkt ar izpletni. Toreiz armijā bija jādienē trīs gadi.”
No dienesta Dzintars Ķīsis atgriezās 1965. gadā, pabeidza 4. kursu Daugavpils mūzikas vidusskolā un tika nosūtīts uz Ilūksti: “Atceros, kad pirmo reizi atbraucu uz Ilūksti un sāku strādāt par pedagogu, bija ļoti grūti atrast dzīvesvietu. Mēs no Daugavpils Ilūkstē ieradāmies trīs jauni speciālisti - es, pianiste un akordeoniste. Abas kolēģes neprata latviešu valodu. Ilūkstes izpildkomitejas priekšsēdētājs V.Kaušelis tikai aiz tā, ka es pratu latviešu valodu, iecēla mani par Ilūkstes mūzikas skolas direktoru.”
1968. gadā Dzintars Ķīsis iestājas Latvijas PSR Mūzikas Konservatorijā kordiriģentu specialitātē: “Mans pedagogs bija Gido Kokars. Man par viņu ir tik daudz labu atmiņu. Bet, tomēr manī saglabājies arī kāds liels rūgtums, kas pavada visu mūžu - konservatorijā bija tāds vācu valodas skolotājs Šmits, viņš nevienu vārdu nerunāja latviski, tikai vāciski, valoda man padevās grūti, un vācu valodas dēļ mani izmeta no “kondženes”. Es dēļ viņa nevarēju studēt tālāk, pabeidzu tikai vienu kursu.” Dzintars Ķīsis atgriezās Ilūkstē. Tajā laikā Ilūkstes kultūras namā sāka organizēt dažādus orķestrus un ansambļus: “Man tā lieta ļoti patika un es biju īstajā vietā un laikā.” 20. gadsimta 60. - 80. desmitajos gados Ilūkstē tika ļoti atbalstīta kultūra.
Mūzikas skolas direktorsaktīvi nodarbojās ar futbolu un spēlēja Ilūkstes futbola komandā, vēl bez sporta aktivitātēm, viņš ļoti vēlējās iegūt augstāko muzikālo izglītību. Kādā 1975. gada dienā viņa futbola komandas biedrs Vladimirs Kučinskis, kas bija pārcēlies uz dzīvi Ļeņingradā (tagadējā Sanktpēterburgā), zinot, ka viņa draugs vēlas studēt augstskolā mūzikas jomā, Dzintaram atsūtīja “iestāšanos noteikumus” N.Krupskajas Ļeņingradas Kultūras institūtā. Bija milzīgs konkurss, pretendenti sabrauca no visas lielās Padomju Savienības: “Es neticēju, ka tikšu tur studēt. Es noliku visus eksāmenus, mūzikas lietas man gāja perfekti, no manis pat pamanījās špikot, es iestājos akadēmisko kordiriģentu fakultātē. Institūtā bija trīs fakultātes – tajās mācījās akadēmiskie kordiriģenti, tautas mūzikas kordiriģenti un režisori. Paralēli akadēmiskā kordiriģenta specialitātei apguvu arī akordeonista specialitāti un papildus vēl paņēmu bazūnes spēli. Mūsu kursā bija ļoti labs koris. Iesaistījās arī topošie režisori, man sanāca kopā studēt ar slaveno ukraiņu izcelsmes krievu aktrisi Ludmilu Gurčenko. Viņai bija kolosāla balss, koncertos viņa bija izcila soliste.” Dzintars Ķīsis neklātienes studijas pabeidza pēc 6 gadiem, bet ar to augsti kvalificētajam akadēmiskajam kordiriģentam nebija gana – 1979. gadā viņš iestājās Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, neklātienē papildināja savas zināšanas kordiriģenta specialitātē, uzsvaru liekot uz bazūnes spēli.
Strādājot par Ilūkstes mūzikas skolas direktoru, Dzintars Ķīsis Ilūkstē 60. gadu beigās izveidoja pirmo diksilenda ansambli. Tas ir neliels izpildītāju ansamblis, kurā ietilpst trompete, klarnete, trombons, bandžo. Repertuāru parasti veido populāru dziesmu tēmas, liela loma ir improvizācijai. 60. gadu beigās, 70. un 80. gados no Daugavpils rajona Kultūras pārvaldes bija liels atbalsts. Sākās mūzikas skolu filiāļu atvēršana: “Jaunā paaudze nāca spēlēt ar prieku. Mums kā mūzikas skolas pedagogam bija obligāti jāvada kāds no pulciņiem, braucot apkārt pa vietējo pagastu skolām. Bija pašam obligāti jādzied korī, dziedāju pie Terēzijas Brokas Skolotāju korī “Latgale” Daugavpils rajona kultūras namā “Vārpa”. Ilūkstes pilsētas izpildkomiteja izgādāja koristiem brīvu vienu dienu, lai varētu braukt uz koncertiem, mēģinājumiem.” Ilūkstes mūzikas skolā tika atvērtas vijoles, čella, kokles, klavieru klases. Jaunajās mūzikas skolas filiālēs Subatē, Vecsalienā, Silenē, Špoģos, Kalupē bija pāri par 200 bērniem. Ilūkstes mūzikas skolas direktors pāris reizes gadā apmeklēja visas piecas Ilūkstes mūzikas skolas filiāles, lai pieņemtu eksāmenus un pārskatītu filiāļu darbību.
Ikdienā strādājot Ilūkstes mūzikas skolā, Dzintars Ķīsis atceras: “Man ļoti patika pasniegt solfedžo nodarbības bērniem. Katru reizi sagatavoju materiālu. Patika lasīšana no lapas. Mans “jājamzirdziņš” bija akordi, ķēdītes. Visi jau zināja, ja tiki pie Ķīša uz solfedžo, tad šis priekšmets tiks apgūts ļoti labi. Saka, ka biju ļoti stingrs, bet atceras ar labu prātu.”
Dzintars Ķīsis ar savu aktīvo darbošanos mūzikā un dziedot korī izbraukāja daudzas vietas toreizējā Padomju Savienībā, kā arī valstis ārpus tās – Bulgāriju, Vāciju u.c.
60. gadu beigās viņš izveidoja jaunu pūtēju orķestri. Tajā dalību ņēma arī dalībnieki no iepriekšējā orķestra, kas darbojās kopš 1949. gada, bet, laikam ritot, bija pārstājis savu darbību. Bija arī jādod “PSRS laika nodevas”, orķestris spēlēja gan 1. un 9. Maija svētkos, gan 7. Novembra “Oktobra” svētkos, spēlējot maršus Ilūkstes ielās.
Sākotnēji orķestris saucās “Ilūkstes pilsētas mūzikas skolas orķestris”: “Man bija tāds uzstādījums, lai orķestrī spēlētu visi mūzikas skolas pedagogi kopā ar saviem audzēkņiem”. Atskatoties mazliet pagātnē, Ilūkstes pilsētai savs orķestris bijis kopš 20. gadsimta 20. desmitajiem gadiem, un tajā spēlēja pārsvarā biedrības “Ilūkstes brīvprātīgie ugunsdzēsēji” pūtēji.
Laika posmā no 20. gadsimta 60. desmitajiem gadiem līdz 21. gadsimta sākumam Dzintars Ķīsis ir izveidojis vairākus pūtēju orķestrus, piemēram, “Zemgale” un “Sēlija”. Orķestri ir uzstājušies Lietuvā, Baltkrievijā, arī Krievijā.
“70. desmitajos gados kolhozā “Zemgale” tika izveidots orķestris, kaut kas līdzīgs diksilendam – klarnete, bazūne, trompete, bandžo. Devāmies uz Lietuvu, Paņevežu. Mēs vēl nezinājām, uz cik lielu pasākumu dodamies, izrādījās, ka mums bija jāspēlē lielā sporta hallē, kurā sēdēja ap 3000 skatītāju. Protams, bija pārsteigums, nebijām neko tādu gaidījuši. Šajā mazajā sastāvā mēs uzgājām uz lielās skatuves, mums bija sagatavots aranžējums dziesmai “Kur tu teci, gailīti...?” Mūs pieteica pusi pa lietuviski, pusi pa krieviski. Kaut ko jau bijām samēģinājuši - nospēlē trompete, nospēlē klarnete, man bazūnei solo - es vālēju vaļā un pēkšņi aizmirstu savu spēlējamo, tāds satraukums, neko darīt, spēlēju jau improvizējot, nevaru apstāties, uz mani jau noskatās caur brillēm ansambļa vadītājs Eduards Draško, es tik turpinu improvizēt, pēkšņi atceros savu partiju, jau spēlēju pa notīm, tiku līdz kādai 32. taktij, vai pat 64, mana bazūne tik rauj, vadītājs jau norauj brilles, un es sapratu, ka jāapstājas, skaņdarbs lēnām skaisti tika nobeigts, un neviens neko nesaprata, nepamanīja mūsu “aizķeršanos”,” smejoties atceras Dzintars Ķīsis.
60.-80. gados Ilūkstes kultūras namā notika daudzi pasākumi un deju vakari, cilvēki tos apmeklēja labprāt. Daudziem mūziķiem un arī pasākumu apmeklētājiem pati tuvākā bija estrādes mūzika – Raimonda Paula, Jāņa Sildega, Ulda Stabulnieka dziesmas un skaņdarbi. Tikai mums kultūrniekiem švaki maksāja, es Ilūkstes skolas direktors saņēmu tikai 65 rubļus mēnesī. Lai izdzīvotu, papildus izveidoju pūtēju orķestri Dvietē un vīru vokālo ansambli, bijušajā kolhozā “Zemgale” izveidoju vēl vienu vīru ansambli 12 vīru sastāvā. Dabūjām 1. vietu Daugavpils rajonā. Darbs aizņēma daudz laika, arī brīvdienās un svētku dienās bija jādodas izbraukumu koncertos.”
Atceroties Ilūkstes mūzikas skolas pārcelšanos no Ļeņina ielas (tagadējās Raiņa ielas) ēkas 2. stāva uz Ilūkstes Jezuīta klostera telpām 60. gadu beigās, direktors atceras: “Tur bija kolosāli, vairāk telpu, metru biezas sienas, vienīgais trūkums bija tas, ka spēlējot, skaņas gāja caur durvīm. Bija laba krāsns apkure, instrumenti turēja labu skanējumu. Bet tāpat divas reizes gadā saucu skaņotāju.”
90. gadu sākumā no Ilūkstes Jezuītu klostera ēkas mūzikas skola tika pārcelta uz bijušo celtniecības kantora ēku. Ēkas iekšpuse tika pārtaisīta skolas vajadzībām. Visi skolas saviesīgie pasākumi – lielie mēģinājumi, koncerti, izlaidumi notika Ilūkstes kultūras namā. jo skolai savas zāles nebija. Gan ansambļu, gan vokāli instrumentālo ansambļu mēģinājumi arī notika Ilūkstes kultūras namā.
“Tagadējais laiks ir ļoti savāds, uzskatu, ka apmācības mūzikas skolā apgūstamas tikai, mācoties klātienē. Visi spēlējošie orķestrī ir gājuši caur Ilūkstes mūzikas skolu. Man ir viegli strādāt, uzrakstu kādu aranžējumu un orķestranti uzreiz var spēlēt. Mēs bliežam no lapas,” uzsver enerģiskais orķestra “Sēlija” dibinātājs.
“Man patīk bērnu attieksme pret mūziku, pret mākslu kā tādu. Man nekad nav bijis tā, ka nevēlos nākt uz ansambļu mēģinājumiem, bērni paši nāca, un tas man deva gandarījumu un prieku. Un otra puse, kā iepriekš jau stāstīju, es nekad neesmu bijis svešs ar sportu. Esmu bijis Ilūkstes pilsētas čempions galda tenisā, esmu sportojis vairākos sporta veidos. Kad Ilūkstes mūzikas skola atradās Ilūkstes Jezuītu klostera telpās, tur strādājot ievēroju, ka audzēkņi uz mūzikas skolu brauca no daudzām Ilūkstes apkārtnes vietām, ne tikai nāca mācīties ilūkstieši. Viņiem bija kaut kur jāpaliek, sevi jānodarbina. Nu cik ilgi var sēdēt tas bērniņš uz sola! Klosterī koridors ir garš, nopirku galda tenisu, kā tikai starpbrīdis, tā visi ierauti galda tenisā, viņi vienkārši rāvās uz klosteri. Man ar bērniem bija noruna, ja viņi nemācīsies, nelaidīšu spēlēt tenisu. Man pretī bija bļāvieni: “Es, skolotāj, iemācīšos!” Tas bija baigi forši,” atceras un pasmaida bijušais Ilūkstes mūzikas skolas direktors.
Uz jautājumu, vai viņam ir bijis arī kāds gados vecāks audzēknis, Dzintaram Ķīsim atbilde ilgi nav jāmeklē: “Kad mums bija orķestris “Zemgale”, daudz braukājām pa Krieviju, Baltkrieviju, Lietuvu, bija mums savs šoferītis Ildifons Butkevičs, ar “Raf” busiņu viņš mūs izvadāja krustu šķērsu. Vienā dienā viņš saka, ka vēloties spēlēt, es jautāju viņam, vai notis pazīsti, viņš atbild, gan iemācīšoties, braucienos kad man kāds brīvs brīdis, viņš klāt, un prasa mācīt notis, viņš mācījās cītīgi. Viņam tagad 88 gadi. Viņš iemācījās spēlēt tubu.”
Dzintars Ķīsis Ilūkstes mūzikas skolā nostrādāja par direktoru un pedagogu no 1966. līdz 2001. gadam, 60. gadu vecumā devās pensijā.
“Lai tie mani mīļie muzikanti, kuri tagad cērt to ceļu, lai nekad nepamestu mūzikas lauciņu, lai viņi darbotos, neskatoties uz dažādiem dzīves apstākļiem, kas mūs piemeklē. Lai orķestrantiem visu laiku labi skanētu instrumenti, lai visiem būtu stipra veselība un būtu iespēja nākt klātienē mācīties un spēlēt. Lai jaunajiem mūziķiem mūzika būtu sirdslieta, lai tas būtu kā aicinājums darīt un kādreiz, ar laiku veidot savus orķestrus un ansambļus!” novēl Dzintars Ķīsis.
