Jeļena Ovičiņņikova: “Mani lielākie dzīves skolotāji ir kā bākas, kas izgaismo manu ceļu”

JAUNUMI

Lāču pamatskolas sākumskolas skolotāja un direktora vietniece audzināšanas jomā Jeļena Ovčiņņikova Daugavpils novada skolās strādā jau vienpadsmito gadu, trīs no tiem veltīti Lāču pamatskolai. Skolotāja ar savu radošumu un kreatīvo pieeju pierāda, ka skolotājas darbs, lai cik sarežģīts būtu, ir arī interesants. Skolotāju dienas pasākumā Jeļena bija viena no pašvaldības piešķirtās stipendijas ieguvējiem. Skolotāja Jeļena pašlaik vada 4. klasi, taču jau tagad ar uztraukumu runā par nākamo mācību gadu, kad būs jāpieņem savā paspārnē 1. klases audzēkņi. Jeļena stāsta, ka 4. klases skolēni ir jau samērā apzinīgi un patstāvīgi, taču nākamajā gadā atkal viss sāksies no jauna, apzinība un patstāvība jau būs jāiemāca mazajiem pirmklasniekiem.

- Vai varat aprakstīt, kāda izskatās viena diena skolotājas dzīvē?

J.O. Man ir ļoti interesants darbs un katra diena ir pārsteigumu pilna. Tā kā esmu sākumskolas skolotāja un strādāju ar pašiem mazākajiem bērniem, viņi katru dienu atnāk katrs ar savu stāstu. Viņi ir ļoti atklāti un vienmēr grib stāstīt – par brāļiem un māsām, par saviem mājdzīvniekiem un dažādiem notikumiem. Daudz laika vajag, lai viņus uzklausītu. Sākumskolas skolotājai vienmēr vajag kustēties, īpaši 1.-2. klasē. Pirmie divi skolas gadi gan skolotājam, gan bērniem ir ļoti aktīvi. Jau 3.-4. klasē viņi kļūst apzinīgāki un jau nav nepārtraukti jāvelta uzmanība katram bērnam. Pēc stundām ir laiks nelielai atpūtai, kad varam parunāt ar citiem skolotājiem, kas ir neatņemama dienas sastāvdaļa. Runājam par visu – par skolas  noformējumu, pasākumiem utt. Samērā reti runājam par dzīvi, jo sarunas par skolu aizņem visu laiku. Pēc skolas ir neliels laiks, kuru varam veltīt ģimenei un tad sākas otrā maiņa – burtnīcu labošana, sagatavošanās stundām, pārbaudes darbiem u.c. Tas aizņem laiku līdz kādiem 21.00, 22.00. Kad ir “karstais” laiks – pirms svētkiem, semestra beigas, mācību gada beigas, - tad strādāju līdz pat pusnaktij.

- Cik bērni ir Jūsu audzināmajā klasē?

J.O. Mums klasē ir 7 skolēni, tā ir vismazākā klase skolā, taču visizcilākā. Laikam kā katram skolotājam, arī man viņi ir paši labākie. Man ļoti patīk, kad ir maza klase. Silenes pamatskolā es strādāju par audzinātāju pirmsskolas izglītības grupiņā, tur bija daudz bērnu, taču nekad neesmu vadījusi lielu klasi. Es varu nosaukt piemēru, kāpēc maza klase un lauku skola ir priekšrocība. Dabaszinību stundā mēs varam ar klasi iziet laukā, varu parādīt, kā aust un riet saule, mēs vērojam dabu un tās parādības. Šogad mēs pētījām ķērpjus, sūnas un citus augus. Es nevaru iedomāties, kā ir strādāt lielā klasē, kur ir pāri 20 bērniem.

- Vai ar skolēniem ir grūti sastrādāties?

J.O. Ar maniem bērniem sastrādāties ir ļoti viegli. Vienmēr pirmais, par ko domāju, ir ne tikai iemācīt bērniem lasīt, rakstīt un rēķināt, bet arī sadarboties savā starpa, būt draudzīgiem. Un manā klasē bērni ir tiešām ļoti atsaucīgi un draudzīgi. Viņi vienmēr ir gatavi viens otram palīdzēt. Es lepojos ar viņiem.

- Kāda ir vecāku attieksme? Vai palīdz?

J.O. Vecāki ir laipni. Bet te es iespējams saskatu problēmu, jo man trūkst sadarbības ar viņiem. Es, protams, saprotu, ka katram no viņiem ir savs darbs, savas problēmas. Es ļoti ceru, ka tā ir uzticība, nevis savaldība. Cerams viņi tic man un tāpēc ir mierīgi. Viena mamma no mūsu klases ir aktīva un es, jo arī mana meita iet manā klasē. Pašlaik notiek projekts “Kopā būt”, kura tēma ir “Tautas raksti”. Projekta laikā notiek dažādas aktivitātes un nodarbības. Pirmā nodarbība bija iepazīstinošā, otrajā stundā bija izšūšanas nodarbība. Projekts tiešām ir ļoti interesants, to organizē un vada divas mūsu skolotājas – angļu valodas skolotāja Valentīna Zajceva un latviešu valodas skolotāja Ināra Parfjonova. Vecāki kopā ar bērniem piedalījās izšūšanas nodarbībā, kur veidoja grāmatzīmes, kas tiks izmantotas arī skolas telpu noformēšanai. Pagājušajā nedēļā pie mums bija atbraucis amatnieks Valdis Grebežs, kopā ar viņu tika veidotas lelles no gāzbetona, kas vēlāk izdaiļos pie skolas veidoto taku, kas arī būs skolēnu un vecāku kopdarbs. Mana meita ļoti priecājas par dalību šajā projektā, jo tajā viņa mani uzskata ne tikai par skolotāju, bet par mammu. Gribētos arī no citiem vecākiem redzēt to dalību, jo bērniem tas ir ļoti svarīgi un viņi par to tikai priecātos. Es ļoti gribu vecākus iesaistīt visās nodarbēs vairāk. Man ļoti patīk strādāt ar direktoru Andri Meškovski. Kad man ir pavisam ārprātīgas idejas, viņš mani vienmēr uzklausa, atbalsta un palīdz. Man bija ideja rīkot Skolotāju dienas skolā, aicinot vecākus vadīt stundas. Direktors mani atbalstīja. Ja jūs redzētu, kā priecājās bērni, kad stāstīju par šādu iespēju! Bet diemžēl neviens no vecākiem manā klasē neatnāca. Varbūt viņiem bija bail, bet es palīdzētu.

- Kā Jūs domājiet, kāpēc bērni par šādu iespēju priecātos? Vai viņiem mājās trūkst šis kontakts ar vecākiem?

J.O. Nē, es nedomāju tā. Tomēr ikviens bērns gribētu paskatīties uz saviem vecākiem nedaudz no cita skatupunkta. Parādīt arī citiem klases biedriem, palielīties, kāda ir viņu mamma vai tētis.

- Jūs esat arī direktora vietniece audzināšanas jomā. Cik ir viegli vai grūti savienot skolotājas amatu un pienākumus ar šo amatu?

J.O. Esmu direktora vietniece tikai pus gadu. Grūtību kā tādu nav. Vispirms, protams, vajadzēja iepazīties ar jauno darbu. Man ļoti palīdzēja iepriekšējā vietniece, kas tagad ir vietniece mācību darbā. Ar laiku ir kā ir, bet es uzskatu, ka šis darbs ir tiešām man ļoti atbilstošs. Man ļoti patīk organizēt un vadīt pasākumus, patīk veidot kaut ko jaunu, patīk, kad vecākiem patīk tas, ko es daru un kad kolēģi novērtē. Taču es nekad nestrādāju viena, mums ir lielisks kolektīvs, kurā visi strādā, palīdzot viens otram. Arī idejas, kas rodas, pārrunājam visi kopā. Viss darbs tiek balstīts uz to, lai bērnam skolā būtu interesanti.

- Kad sapratāt, ka vēlaties kļūt par skolotāju?

J.O. Skanēs iespējams banāli, bet tas ir mans sapnis kopš bērnības. Sākumskolas skolotāja stāstīja, ka bieži par šo sapni esmu rakstījusi domrakstos. Un 12. klasē, kad Skolotāj dienā mums bija iespēja vadīt stundas, man tas ļoti patika! Kad šogad stundas vadīja mūsu skolas meitenes, es viņām vaicāju, vai viņas jūt, ka skolotājs varētu būt viņu nākotnes profesija un viņas man atbildēja ar apstiprinājumu.

- Kuri priekšmeti skolā Jums vislabāk padevās?

J.O. Ja godīgi, sākumskolā man nepatika mācīties un es nebiju teicamniece. Bet, jo pieaugušāka kļuvu, lielāka kļuva mana motivācija mācīties. Vislabāk man padevās matemātika un bioloģija, taču ļoti patika arī vēsture, kultūrvēsture un mājturība. Vēstures stundas bija ļoti izzinošas, pateicoties skolotājai.

- Jūsu dzīves lielākie skolotāji. Pastāstiet par tiem, lūdzu!

J.O. Man, gluži kā laikam vairākiem cilvēkiem, pirmā dzīves skolotāja bija mamma. Viņa vienmēr bija blakus, nekad neiejaucās manā dzīvē, taču rādīja ceļus. Kuru no ceļiem izvēlēties, bija mans lēmums. Vēl viens dzīves skolotājs, kas palīdz un atbalsta, bija un ir mans vīrs. Viņš man ir iemācījies nebaidīties. Kad sāc kaut ko jaunu un nezināmu, vienmēr ir nedaudz bailes. Manā profesionālajā dzīvē un darbībā par skolotāju varu nosaukt Silenes pamatskolas direktori Tatjanu Klopovu. Viņa man teica viedus vārdus – “vispirms tu strādā uz savu autoritāti, pēc tam autoritāte strādā uz tevi”. Vienmēr atceros šos vārdus un saku tos arī jaunajai paaudzei. Par vēl vienu skolotāju uzskatu novada Izglītības pārvaldes vadītāju Janitu Zarakovsku. Manā dzīvē viņa vienmēr ir kaut kur blakus, kā bāka izgaismo manu ceļu. Ļoti patīkami ar viņu sadarboties. Un tagad, protams, Andris Meškovskis, kas māca būt atbildīgiem par savu darbu, vienmēr palīdz un atbalsta. Viņš ir tas, kurš māca mūs nebaidīties uzteikt skaļi savas idejas. Kā Andris mēdz teikt, nav sliktu ideju, ir tikai mums piemērotas vai nepiemērotas. Un tagad mēs nebaidāmies, ejam arvien drošāk uz priekšu.

- Kādas ir Jūsu kā skolotājas stiprās puses?

J.O. Esmu ļoti radoša, ar prieku izdomāju ko inovatīvu. Nekad neizmantoju vecos stundu konspektus, vienmēr cenšos pilnveidot savu darbu. Jo kaut kas viens tas taču ir neinteresanti. Man patīk taisīt mācību līdzekļus, vienmēr tos parādu arī semināros un pieredzes apmaiņas braucienos. Esmu skolotāja ar individuālu pieeju un lepojos ar to. Ja, piemēram, bērnam ir grūti iemācīties rēķināt galvā, bet pēc programmas tas ir nepieciešams. Mēs ļoti plaši runājam par individuālo pieeju, bet vai mēs vienmēr to pielietojam? Es atļauju viņai rēķināt rakstot.

- Kāda ir Jūsu attieksme pret izglītības reformām un jautājumā par sešgadniekiem, kuri iespējams jau nākamgad uzsāks mācības 1. klasē?

 J.O. Jāsaka, ka šajā reformā nekā jauna nav, jo tāda Latvijā ir bijusi jau 90 tajos gados. Šī pieredze vienreiz jau parādīja, ka bērni šajā vecumā vēl nav gatavi mācīties skolā. Nesaprotu, kāpēc ir nepieciešama šī reforma, jo vecāki jau tagad var brīvi izvēlēties sūtīt savu bērnu skolā no 6 gadiem, ja viņi to vēlas un uzskata, ka tas ir pareizi.

- Ko Jūs vēlētos pilnveidot savā darbā?

J.O. Kā jau teicu, gribētos pilnveidot darbu ar vecākiem, būt vairāk kontaktā un sadarboties. Vēlos aktivizēt darbu skolas parlamentā. Nākošnedēļ mums ir izplānots brauciens uz akvaparku. Gribu, lai skolēni ir aktīvi un biežāk nebaidoties piedāvā savas idejas. Ir daudz tematisko svētku, kurus viņi varētu organizēt, piemēram, Valentīndienas balli vai Hellovīnu.

- Kā relaksējaties pēc garas darba nedēļas? Varbūt ir kādi vaļasprieki, kuriem atliek laiks?

J.O. Laika ir ļoti maz, bet atliek. Ļoti patīk lasīt grāmatas, bet šim vaļaspriekam atliek laiks tikai vasarā. Patīk šūt, jau kopš skolas laikiem. Veidoju dažādus tērpus savai meitai, dažādiem pasākumiem un masku ballēm. Labprāt darbojos skrapbukinga tehnikā – veidoju albumus, grāmatas, kartiņas u.c. Mācu veidot albumus arī saviem skolēniem. Ar prieku dāvinu šādas darinātas lietiņas saviem kolēģiem svētkos.

- Skolotājs, manuprāt, ir svarīga, bet sarežģīta profesija. Kā spēt būt mierīgai arī nemierīgās situācijās, kas itin bieži gadās skolā?

J.O. Nav nekādas metodes, ir tikai darbības, kas saistītas uz sajūtām. Dažreiz palīdz kafijas tase, saruna ar citiem skolotājiem. Ja strādāju ar bērnu, kuram ir problēmas ar uzvedību vai mācību procesā, vienmēr cenšos paskatīties uz viņu kā vecāks skatās uz savu bērnu. Tas tiešām palīdz, jo, lai arī cik grūti būtu, vecāki mīl savus bērnus. Uz viņiem nekādā gadījumā nevar bļaut, vajag izrādīt stingrību, bet ar bļaušanu neko nepanāksi.

- Vai Jums ir kāds sapnis?

J.O. Man ļoti patīk runāt un lai mani klausās. Mans sapnis ir piepildījies! Paldies Jums! Varbūt tāpēc arī esmu skolotāja. Smejas.

Ar Jeļenu Ovčiņņikovu sarunājās Olga Davidova

 

Lielbornes muiža atgūst savu vēsturisko šarmu. Intervija ar muižas īpašniekiem Noru Poišu un Mārtiņu Stankeviču