Bebrenes baznīcas nišā atrastā jaunas sievietes un bērna apbedījuma mīkla – kas viņi bija?

Bebrenes pagasts

Autors: Edgars Plētiens (Vēsturnieks)

Nereti viduslaikos tapušajos dokumentos ir rakstīts, ka cilvēka atmiņa ir pārāk īsa, tāpēc konkrētas lietas ir jāpieraksta. Vienīgi žēl, ka tā tas nav noticis Bebrenes vēstures gadījumā, kur ir daudz jautājumu par kādas jaunas sievietes Emīlijas likteni, kura apbedīta baznīcas nišā kopā ar mazu bērnu.

Emīlija. Kas viņa bija?

Bebrene ir pavisam neliela apdzīvotā vieta Sēlijā, aptuveni 30 kilometrus uz ziemeļrietumiem no Daugavpils un aptuveni 15 kilometrus uz ziemeļrietumiem no Ilūkstes. Netālu atrodas dabiski saglabātās Dvietes palienes pļavas un sena apdzīvotā vieta Kaldabruņa. Bebrenes centrālā vieta neapšaubāmi ir izteiksmīgā un labi saglabājusies Bebrenes muižas (Bewern) apbūve, kuras centrālā ass savieno muižu ar baznīcu. Muiža līdz pat 20. gadsimtam Latvijas valsts agrārajai reformai bija Plāteru-Zībergu (Plater-Syberg) dzimtas īpašumā. Tā ir vācbaltiešu dzimta, kurai ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ bija sakari arī ar poļu un lietuviešu muižnieku (šļahtiču) dzimtām.

Uzsākot stāsta meklējumus, vispirms izstaigājām apkārtni. Dažreiz vienkārši apskatot vietu, izdodas atrast ko neparastu. Tā bija arī šoreiz. Baznīcas aizmugurē ieraudzīju metāla plāksni ar uzrakstu poļu valodā, uz plāksnes rakstīts, ka šo pieminekli Emīlijas Salmonovičas, dzimušas Antonievičas (Emilii z Antonewiczow Salmonowiczowey), dzimušas 1808. gadā, mirušas 1835. gada 27. jūlijā, mirstīgajām atliekām velta vīrs1.

Plāksne ar uzrakstu poļu valodā.

Foto: Edgars Plētiens

Tas lika uzdot virkni jautājumu: kas ir 27 gadus vecā Emīlija, kas ir viņas vīrs, kāpēc viņa apbedīta baznīcas nišā un kāda viņai saistība ar šo vietu?

Lai saprastu iespējamības, vispirms jāsaprot konteksts. Pirmkārt, pašlaik Bebrenē apskatāmā baznīca celta 1797. gadā. Pirms tam šajā pašā vietā pastāvējusi, šķiet, koka baznīca. Visā Krievijas impērijā aizliegums apbedīt baznīcās vai pie tām stājās spēkā 1772. gadā, kas nozīmē, ka apbedījumiem gan baznīcā, gan ārpus tās nevajadzēja būt. Otrkārt, ja skatāmies uz plašāku politisko kontekstu, 19. gadsimta 30. gadu sākums bija tā sauktās poļu sacelšanās laiks. Proti, tolaik nepastāvošo Polijas un Lietuvas valstu teritorijās notika bruņota sacelšanās pret Krievijas impērijas virsvaru. Jāsaka, ka Plāteru-Zībergu dzimta bija aktīvi dumpinieku atbalstītāji, kā arī jāmin tas, ka Emīlija Plātere (Emilia Plater, 1806–1831) vēlāk pat kļuva par poļu un lietuviešu nacionālo varoni. Ja paraugāmies uz apbedītās jaunās sievietes uzvārdiem, tad viņai tie ir divi. "Antoniewicz" ir tēva uzvārds, un šī bija poļu muižnieku dzimta. Otrs ir "Salmonowicz", kas arī ir poļu muižnieku dzimtas uzvārds. Tātad meitene pēc izcelsmes dižciltīga. Taču kas bija viņas vīrs?

1834. gada dvēseļu revīzijā pie Bebrenes muižas Ancinišķu (Ancyniski) tiesā (dwor) minēts kāds Kajetans Salmonovičs (Kajetan Salmonowicz), kas uz to laiku ir 30 gadus vecs. Ir skaidrs, ka viņš bija dižciltīgas izcelsmes. Interesanti, ka līdz ar viņu minēta viņa sieva Emīlija, kas 1833. gadā ir 23 gadus veca – tātad dzimusi 1811. gadā. Par pašu Kajetanu teikts, ka 1832. gadā ar komisijas lēmumu atzīts par poļu augstmani jeb dižciltīgo (Edelmann)2. Diemžēl Zemgales dekanātam piederošās Bebrenes draudzes dzimušo, mirušo un laulāto sarakstos 1835. gadā Emīlijas miršanas faktu nevarēja konstatēt. Lai kā, ir skaidrs, ka dvēseļu revīzijās un baznīcu grāmatās minētie gadi varētu būt neprecīzi +/- 5 gadu robežās, kas nozīmē, ka šī Emīlija, kas minēta kā Kajetana sieva, varētu būt tā pati Emīlija, kas apglabāta baznīcas nišā.

Taču ir vēl viens fakts, ko līdz šim neesmu pieminējis.

Baznīcas nišā kopā ar Emīlijas mirstīgajām atliekām, kas skaidri norādīja, ka apbedīta sieviete, atradās vēl maza bērna mirstīgās atliekas. Uz plāksnes nekas par otru personu nav minēts.

Taču abi apglabātie bija novietoti līdzās, kas liecina, ka piederīgi vienai ģimenei. 1834. gada dzimušo, kristīto, laulāto un mirušo Bebrenes draudzes grāmatā pie 9. maija ieraksta var lasīt, ka nokristīta Broņislava Ludovika (Bronieslawa Ludowika) un viņas vecāki ir Kajetans un Emīlija Antoņivičova-Salmonoviča (Kajetana i Emilij z Antoniewizow Salmonowizow). Tāpat minēti bērna krustvecāki, kas ir Mihaels Antoņivičovs (Michal Antoniewicz) un Karolīna Salmonoviča (Karolina Salmonowiczowina)3. Interesanti, ka jau minētajā 1834. dvēseļu revīzijā pie Kajetana ieraksta minēta viņa māsa Karolīna, kas tolaik bija 25 gadus veca. Izskatās, ka viens krustvecāks nāk no Kajetana, bet otrs – no Emīlijas ģimenes. Pēc šiem datiem sanāk, ka Emīlijai 24 gadu vecumā piedzima meita.

1836. gada baznīcas grāmatā4, kur pierakstīti visi tie, kas saņēmuši svēto sakramentu, var konstatēt, ka Ancinišķu tiesā joprojām dzīvo Kajetans Salmonovičs un līdz ar viņu trīs gadus vecā meita Broņislava, taču Emīlija minēta nav. Tas nozīmē, ka viņa sieva uz šo laiku bija mirusi.

Neatbildētie jautājumi

Pašlaik esmu izklāstījis tikai faktus. Ir grūti izdarīt jebkādus secinājumus bez plašāka konteksta, taču var izteikt pieņēmumus. Viens varētu būt tāds, ka Emīlija baznīcas nišā apglabāta kopā ar savu jaundzimušo un viņa varētu būt nomirusi savās otrajās dzemdībās. Ja paļaujamies, ka pie baznīcas piestiprinātajā plāksnē dati ir precīzi, jo plāksne veidota pēc nomiršanas fakta, proti, tad, kad sieviete bija nomirusi, tad izriet secinājums, ka 1834. gada dvēseļu revīzijā minēts nepareizs Emīlijas vecums. 1834. gadā viņa bija nevis 23, bet gan 26 gadus veca. Līdz ar to četrus gadus jaunāka par savu vīru un meita viņai piedzima nevis 24, bet gan 26 gadu vecumā.

Joprojām paliek virkne neatbildētu jautājumu.

Pirmkārt, kāpēc Emīlijas un bērna mirstīgās atliekas apglabātas baznīcas nišā, neskatoties uz to, ka apglabāšanas brīdī baznīcās vai pie tām neviens vairs neapbedīja. Otrkārt, vai Emīlijas un bērna mirstīgās atliekas baznīcas nišā atradušās kopš Emīlijas nāves vai tās tur ievietotas vēlāk? Treškārt, kāds bija Emīlijas un bērna nāves cēlonis? Ceturtkārt, vai un kāda saistība Emīlijai un Kajetanam bija ar Plāteru-Zībergu dzimtu?

Cilvēku un dzimtu pētniecība ir sarežģīta, un tā līdzinās izmeklēšanai vai puzles likšanai, īpaši tad, ja zināmās informācijas ir maz. Lai pētītu konkrētus cilvēkus vai dzimtas, ir jāzina visnotaļ plašs vēsturiskais konteksts, kas ļauj izdarīt ticamus pieņēmumus un izslēgt spriedumus, kas laikmetam nav atbilstoši. Jācer, ka šo stāstu kādam kādreiz izdosies atšķetināt un noskaidrot jaunās sievietes miršanas un apbedīšanas apstākļus. Tajā pašā laikā kopš brīža, kad ieraudzījām plāksni, mēs zinām daudz vairāk un varam atbraucējiem šo pagaidām vēl nepilnīgo stāstu izstāstīt.

Atsauces un norādes

1 Paldies par palīdzību poļu valodas tulkošanā vēstures doktoram un profesoram Ērikam Jēkabsonam.

2 1834. gada Bebrenes un Rubeņu muižā un Ancenišķu pusmuižā uzskaitīto dižciltīgo un no nodokļiem atbrīvoto personu saraksts. (Skatīts 03.01.2023., pieejams: https://www.raduraksti.arhivi.lv/objects/1:5:23:326:3977#&gid=1&pid=88 ) Izsaku pateicību dvēseļu revīziju un baznīcu grāmatu izpētē mākslas zinātņu doktorei Ievai Paulovičai

Zemgales dekanāta 1834. gada dzimušo un kristīto, laulāto un mirušo reģistrs. (Pieejams: https://www.raduraksti.arhivi.lv/objects/1:4:15:2053:2267:15246#&gid=1&pid=29 , skatīts: 04.01.2023.)

Bebrenes draudzes sakramentu saņēmušo grāmata. 1836. gada 31. decembris. Kopija glabājas Bebrenes bibliotēkā.

Bebrenes sarežģītā vēsture, pieminekļu «kari» un apbedījumos atrastā gredzena stāsts