Ērika Keivomeģe – cilvēks, kurš patiesi aktīvi visu savu dzīvi strādājis Pilskalnes pagasta labā, arī šodien turpina iepriecināt cilvēkus ar saviem radošajiem darbiem. Ērikas kundze ada cimdus, raksta dzeju un bauda dzīvi “Vikingos” Pilskalnes pagastā. Kopš Latvijas simtgades ir tapušas piecas cimdu kolekcijas, kuras papildinātas ar atbilstošiem Ērikas dzejoļiem. Izstādes bija apskatāmas gan Ilūkstē, gan Pilskalnē un citās tuvākajās vietās. Šobrīd ar Ērikas Keivomeģes darbiem var iepazīties Jēkabpils pusē.
No nakšņošanas Ilūkstes Kultūras nama balkonā līdz saviem “Vikingiem”.
Ērika Keivomeģe nāk no Rožkalniem Līvānu pusē, bet dzīve viņu ir atvedusi uz Ilūksti. Studiju laikā bija jāizvēlas, kurā vietā vēlies braukt un strādāt, bija arī jāiestudē lielā luga kā diplomdarbs. Tehnikumā teica, ka jāizvēlas vieta, kur ir kāds dramatiskais kolektīvs. Tā nu Ērika izvēlējās Ilūksti, bet kā izradījās, tajā laikā Ilūkstes amatierteātris bija pajucis. Atbraucot uz šejieni, izrādījās, ka jāsāk viss no nulles, bet tas nebija šķērslis! Tika izveidots jauns teātris, iestudēta lielā luga un diplomdarbs aizstāvēts!
Tajā laikā, kad Ērika atnāca uz Ilūksti, nebija dzīvokļa, tāpēc vajadzēja iztikt kā nu var: “Es pirmo gadu nodzīvoju Ilūkstes Kultūras namā uz balkona, tajā mazajā istabiņā. Pa dienu visu novācu, aiznesu uz noliktavu un vakarā vilku ārā savu saliekamo gultu un tur nakšņoju. Vēlāk man piešķīra dzīvokli tajā mājā “uz upes”, bet tur bija šausmīgi dzīvošanas apstākļi, tāpēc nepaliku tur ilgi dzīvot. Kad ar Andri precējāmies, mums piešķīra dzīvokli Pilskalnē, kolhozā “Lāčplēsis”, un tur arī palikām. Laikā, kad sabruka kolhozi, sāka dalīt zemi un katram dzīvoklim pienācās pa hektāram. Tā mēs tikām pie saviem “Vikingiem”!” Ērikas kundze stāsta, ka viņai ļoti patīk dzīvot Pilskalnē, viņa teic, ka ir paveicies tikt īstajā laikā, īstajā vietā. Toreiz, kad aizgāja dzīvot uz Pilskalni, bija kolhoza uzplaukums – strādāja gados jauni galvenie speciālisti, salīdzinot ar Ilūksti, bija tāda ģimeniskuma un kopības sajūta, jo apkārt bija pārsvarā jaunieši un līdzīgi domājošie. Līdz ar to, bija ļoti aktīva kultūras un sabiedriskā dzīve, tika kopīgi svinēti visi svētki.
Ar laiku tikusi strādāt arī “Lāčplēsī” par sporta metodistu, protams, aktīvi piedaloties kultūras dzīvē Pilskalnē: “Pirmie desmit gadi kolhozā bija saistīti ar sportu, visām futbola, basketbola komandām, motokrosu, sporta svētkiem. Tā kā šie gadi bija ļoti aktīvi un piepildīti, nepietika laika ģimenei un bērniem, tāpēc pārgāju uz kadru daļu.”
Par Pilskalnes pagasta pārvaldes laikiem
Ērika Keivomeģe 10 gadus ir strādājusi par Pilskalnes pagasta pārvaldes vadītāju, līdz tika izveidots Ilūkstes novads. Siltās atmiņās palicis tas, ka cilvēki nāca uz pagastu tieši aprunāties. Ja ir vajadzīgs kāds padoms vai kādas problēmas jārisina, mantojums jāsakārto, cilvēki nāca uz pagastu. Tāpat, daudz tika rakstīti projekti, rīkoti pasākumi, organizētas apmācības un kursi zemniekiem, uzņēmējiem, piemēram, kā uzsākt tūrismu, kā uzņemt viesus. “Mēs organizējām ekskursijas uz bioloģiskajām saimniecībām, lai mūsējie varētu iepazīties un ko tādu attīstīt arī savās saimniecībās. Mācījām zemniekus, kā un ko tur vajag darīt, kā rakstīt projektus, lai viņi varētu piesaistīt savām saimniecībām finansējumu. Tajā laikā mūsu pagastā bija kādi septiņi vai astoņi kooperatīvi, žēl, ka līdz šai dienai izdzīvojuši, laikam, ir tikai divi… Tajā laikā mēs domājām, kā piesaistīt jaunatni, lai nebrauc projām, domājām, kas jādara, lai mūsu pagasts dzīvo,” stāsta Ērikas kundze.
“No tiem laikiem pietrūkst kreņķi! Tiešām kreņķi…” smejas Ērika, “dzīvē ir jāpieņem viss tā kā ir, un ir jāsaprot tas, ka ir laiks strādāt un ir laiks, kad jāaiziet. Ir jādod vieta jaunajiem! Mēs savā laikā no sevis izsmēlām visu un ir liels prieks par padarīto darbu, no sākuma - kolhoza laikā, vēlāk - Pilskalnes pagasta pārvaldes laikos.”
Mierīga dzīve un iedvesma radošiem darbiem
Šobrīd Ērikas kundze ir pelnītā atpūtā un bauda dzīvi, pilnveidojot savas rokdarbnieces un dzejnieces prasmes: “Visi mani dzejoļi un adītie cimdi ir daba! Man jau tā dvēsele vairs nav mīlestības dvēsele – tie dzejoļi jāraksta, kamēr jauns esi. Mums jau par dabu, par dzīvi jāraksta.” Ērika uzskata, ka cilvēks attīrās caur dabu, tāpēc ir jābūt tuvāk dabai, pēc iespējas biežāk jāiet ārā, jābrauc uz mežu, laukiem. Ejot prom no darba, bija sakrājies daudz rūgtuma sirdī, lai no tā tiktu vaļā, Ērika ar vīru Andri sāka stādīt puķes “Vikingos”: “Un ir tādi brīži, mēs atbraucam uz šejieni agri no rīta, sēžam tur, pie šķūnīša. Tur tālāk bija iesēts āboliņš, pa kuru nāk zaķis, viņš pat nepievērš mums uzmanību. Un es teicu, šeit liekie esam mēs, nevis tas zaķis! Tā tie dzejoļi arī sākās, esot dabā! Un to rūgtumu arī bija kaut kur jāliek, bet sliktu jau nerakstīs, tāpēc sāc domāt labas domas.” Ērikas krājumā ir vairāk kā simts dzejoļi, pārsvarā visi ir apsveikuma dzejoļi un dzejoļi par dabu. No saviem darbiem vislabāk patīk “Mana karaļvalsts” un “Rudzi zied”. Ērikas kundze dzejoļus neraksta dienām, bet vienā rāvienā. Ir kāds notikums un atnāk dzejolis – tas tiek pierakstīts, klade aizvērta un viss. Pēc kāda laika Ērika atnāk, pārlasa, varbūt palabo kādu vārdu, bet kopumā – atnāca iedvesma un uzrakstīja: “Pamostos naktī un man viņš ir! Citreiz par kaut ko sadusmojos, vai tad lamāt, bārt? Labāk uzrakstu dzejoli!”.
Ērikas Keivomeģes dzejoļa “Kad saule ar rudziem sazied” fragments:
Šorīt saule ar rudziem sazied,
Balta migla pret debesīm kāpj.
Tas ir laiks, kad rītausma atdzied
Dziesmu druvai un dvēselei.
(..)
Un ziedoša rudzu lauka malā
Ir katram ļauts sajust to prieku,
Ko dvēsele atdzied bez skaņas
Un uzzied maizes klaipā uz galda.
Ērikas Keivomeģes cimdu raksti
Ērikas kundzei kolekcijā ir piecas izstādes ar cimdiem un dzejoļiem – šobrīd pa Latviju ceļo trīs no tām. “Pēdas sniegā” ir cimdos ieadīti dažādi dzīvnieki, sākot no pūcēm, līdz pat zirgiem un zaķiem, un katram cimdu pārim ir savs dzejolis. Tāpat ir ar “Ziedu valsis cimdu rakstos” un “Dzimta”. Pirmā izstāde ir veltīta “Vikingos” augošajiem ziediem, otrā Ērikas senčiem. Par to, kā radās ideja parādīt savus darbus plašākai auditorijai: “Bija tā izstāde, kur visi adīja Latvijas simtgadei cimdus. Ilūkstei tik daudz to adītāju un Pilskalnei nekā nebija. Teicu mūsu Pilskalnes bibliotekārei, ka mums arī vajag izstādi un es paspēju kādus septiņus, astoņus cimdu pārus noadīt, sarkanbaltsarkanā krāsā ar latvju rakstiem.” Par saviem nākamajiem darbiem Ērika stāstīja tā: “Un tad es sēdēju, nāk ziema un gribas adīt, tā izdomāju ieadīt “Vikingus” cimdos, tā radās arī pārējās cimdu-dzejoļu kolekcijas.” Cimdos ir ieadīta sajūta un krāsas par katru gada mēnesi, par katru nedēļas dienu, protams, neizpaliek arī ziedi un pat svētki. Ērika ada cimdus ne tikai izstādēm, bet arī dāvanas un pat ir pārdoti daži pāri. Par latvju rakstiem, ko ada cimdos, rokdarbniece stāsta: “Es par zīmēm palasu, ko katra nozīmē. Ja
adu kādam konkrētam cilvēkam cimdus, piemeklēju zīmes, kas būtu piemērotas tieši viņam. Parasti manos cimdos parādās arī krustiņš – Dieva zīme aizsardzībai.”
Ērikas kundze stāsta, ka šogad iet grūtāk ar dzejoļu rakstīšanu, jo ļoti pārdzīvo par notikumiem Ukrainā, ir grūti pārslēgties, bet ar cimdu adīšanu mazliet vienkāršāk, jo nevar nosēdēt rokas klēpī salikusi, ir kaut kas jādara. Cimdu adīšanā rokdarbniece ieliek savas domas: “Kā es vienā dzejolī rakstīju - pie kamīna grozā, kamoli sarunājas prozā”.
Katram ir sevi jāpieņem!
Par savu dzīvi šodien Ērika Keivomeģe saka tā: “Manā dzīvē nav bijis laika apsēsties, bet pēdējie desmit gadi ir bijuši tādi, kad es tiešām varēju darīt to ko vēlos. Šie desmit gadi ir mana priekšrocība šobrīd. Katram vecumam ir savs skaistums, ir laiks ziedēt, laiks augļus lasīt un laiks arī nogatavoties ziemai. Katrs vecums ir skaists un katram tas ir jāpieņem!”
