Dzimis 1868. gada 22. februārī Liepas Mukānos (Līksnas pagasts) Donata un Apolonijas ģimenē. Pēc vietējās pagastskolas beigšanas, Benedikts nokārtoja eksāmenus, lai varētu strādāt par aptiekāra palīgu.
Kaut arī Benedikts sirdī vēlējās kļūt par priesteri — mūku, viņš uzņēmās saimniecības vadīšanu un divu jaunāko brāļu— Kazimira un Antona — audzināšanu, palīdzot vecākiem. Naudu iztikai Benedikts pelnīja, nodarbojoties ar zemkopību un pildot mūrnieka darbu. Darba pieredze saimnieciskajā jomā B. Skrindam noderēja nākotnē, Viļānu klosterī pārzinot saimniecisko darbību, kā arī organizējot un vadot klostera būvdarbus.
Sasniedzis 31 gadu vecumu, Benedikts beidzot varēja realizēt savu aicinājumu— 1899. gadā viņš iestājās Pēterburgas Garīgajā seminārā un 1903. gadā pēc tā beigšanas tika iesvētīts par priesteri 35 gadu vecumā. Viņa pirmā darba vieta bija Omskā, kur divus gadus viņš kalpoja kā vikārs. Tad 1905. gadā kalpoja par vikāru Pēterburgas Sv. Katrīnas draudzē.
1907. gadā B.Skrinda atgriezās Latvijā un tika nozīmēts par Jezupovas draudzes prāvestu. Pēc kāda laika viņš tika pārcelts uz Bukmuižu, bet pēc tam uz Andrupeni.
Visbeidzot 1914. gada vasarā viņam tika uzticēta Balvu draudze, kur viņš kalpoja līdz 1923. gada februārim ar dažu mēnešu pārtraukumu, jo 1919. gadā bija spiests slēpties, tāpēc, ka boļševiki bija viņam piesprieduši nāvessodu.
Jau kopš jaunības gadiem Benedikts Skrinda vēlējās būt priesteris mūks, bet tas nebija iespējams, jo visi klosteri Latvijā bija likvidēti. Savu vēlmi viņš bija dažas reizes izteicis arī Antonam Springovičam, lūdzot arī atļauju iestāties kādā no klosteriem. 20.gs. divdesmitajos gados arhibīskaps vēlējās atjaunot klosterdzīvi Latvijā, līdz ar to 1923. gadā A.Springovičs piedāvāja pr. B.Skrindam iestāties Mariāņu Kongregācijā. Benedikts tam piekrita un devās uz Mariampoli (Lietuva), lai tur sagatavotos pirmā solījuma salikšanai.
1924. gadā pēc novicināta un solījuma salikšanas Mariāņu kongregācijas mūkam mariānim Benediktam Skrindam MIC arhibīskaps uzticēja Svētā Ercenģeļa Miķeļa draudzi Viļānos kopā ar bijušo bernardīņu klosteri, kas atradās visai bēdīgā stāvoklī. Ar šo gadu tad var arī uzskatīt, ka tika likts pamats pirmajam klosterim Latvijā. Par klostera draudzes prāvestu un priekšnieku tika iecelts Benedikts Skrinda. ‘’Tēvs Skrinda ir Viļānu mariaņu klostera priekšnieks. Šis sirmais un visu cienītais garīdznieks pagājušā gada 7. martā klusībā pavadīja savu 70. dzimšanas dienu un 22. martā savas priesterības 35 gadu jubileju. Neskatoties uz lielo gadu nastu, Tēvs Benedikts arvien vēl ir darba spējīgs, vienmēr jautrs un laimīgi smaidošs.’’ (Rīgas Vēstnesis Nr.9, 02.03.1939.)
Šajā klosterī tēvs Benedikts kalpoja 14 pēdējos savas dzīves gadus. Tēvs Benedikts pildīja prāvesta, klostera priekšnieka, novicināta maģistra un citus pienākumus. Tēvs Benedikts labi pārzināja saimnieciskās lietas, pats vadīja būvdarbus klosterī un zemes apstrādāšanā ievēroja modernās zemkopības prasības. Viss tika savests kārtībā, klosterim tika uzbūvēts otrais stāvs, ar laiku sāka funkcionēt saimniecība, kas bija viena no labākajām Latvijā. ‘’Līdz šim Viļānu draudzes katoļiem nebija savas sapulču zāles un šī iemesla dēļ bieži vien bija jāatliek sapulces, izrīkojumi un referāti, jo vienīgā ugunsdzēsēju zāle Viļānos kalpoja arī pārējām organizācijām un pārējām vajadzībām. Bet tagad viļāniešiem ir savs tautas nams, pareizāki sakot katoļu nams, kurš pēc 10 gadu ilgas gaidīšanas sāk kalpot katoļu vajadzībām. Šo tautas namu iesāka celt vietējā katoļu Baznīcas un klostera vadība. Vēlāk ar saviem līdzekļiem pasākumu atbalstīja arī katoļu organizācijas un dažas turīgākās personas. Ēkas apakšējais stāvs ir jau iznomots krējošanas punktam un vietējam kooperativam, bet augšējā stāvā tiek ierīkota draudzes bibliotēka un sarīkojumu, sapulču zāle. Vislielākā pateicība par šā monumentālā darba veikšanu piekrīt nenogurstošajam strādniekam tautas labā — Tēvam Benediktam Skrindam. ‘’ (Gaisma, Nr.6, 01.06.1939.)
No darba brīvajā laikā B. Skrinda tulkoja latgaliešu valodā pasaulslaveno Kempenas Toma darbu „Par Kungam Jezum pakaļdareišonu. Četras grāmatas”. Tulkojums tika iespiests Viļņā 1914. gadā. Otrais izdevums iznāca Rēzeknē 1936. gadā.
1936. gadā Benedikts pārceļas uz Rēzekni un tur kļūst par klostera priekšnieku jaunuzbūvētajā baznīcā.
Ap 1939. gadu tēvs Benedikts atgriežas Viļānu klosterī, kur uz to laiku dzīvoja aptuveni 50 mariāņu tēvi un brāļi.
Mainoties varām, klosteris tika vairākkārt izpostīts. 1940. gada vasarā ienākot Latvijā Padomju karaspēkam, mariāņi bija spiesti atstāt klosterus un slēpties, jo tika vajāti kā tautas ienaidnieki. Pēc vācu armijas ienākšanas mariāņu tēviem un brāļiem tika atļauts atgriezties klosteros, bet vajāšana turpinājās. II Pasaules kara laikā klostera telpas aizņēma vai nu vācu, vai nu Padomju karaspēks. 1944. gadā atkāpjoties vācu karaspēkam no Viļāniem, tiek uzspridzināta lielākā klostera daļa.
1947.gada decembrī tēvs Benedikts Skrinda mirst nežēlīgā mocekļa nāvē. Kā vēsta laikraksts Laiks, Nr. 33 (26.04.1989.), B.Skrindu nogalina paša audzēknis A.Paskevičs, kam Viļānu pamatskolā Benedikts bija mācījis ticības mācību. A.Paskevičs strādāja Viļānu milicijā par palīgu. ‘’ (..) viņš kopā ar kādu žīdieti 1947. gada decembrī ieradies abata klosterī, kur uzbrukuši viņam un salauzuši balseni. Tajā dienā, kad apbedīja baznīcas dārzā ab. B. Skrindu, A. Paskeviču it kā nejauši nošāvis kāds milicis. Žīdiete arī tajā pašā dienā nositusies auto katastrofā pie Sakstagala. Savu mūža darbu ab. B. Skrinda bija veltījis Marijaņu klostera noorganizēšanai un izveidošanai Viļānos. Abats Benedikts Skrinda ļoti rūpējās par garīgās un kultūras dzīves celšanu Latgalē. Ab. B. Skrindam bija apbrīnojamas dāvanas praktiskajā laukā: no sagruvušās bijušā klostera ēkas viņš izveidoja patīkamu celtni, izdaiļoja baznīcas iekšpusi, apkārtni un laukus.’’ (Laiks, Nr.33, 26.04.1989.)
Godinot tēvu Benediktu Skrindu jubilejā, 21. martā Skrindu dzimtas muzejs organizē izbraukumu uz Viļānu Svētā Erceņģeļa Mihaēla Romas katoļu baznīcu, lai piedalītos dievkalpojumā kopā ar Viļānu draudzes locekļiem.
Skrindu dzimtas muzeja vecākā speciāliste Ilze Ozoliņa
