Apsveikuma kartiņas un eglīšu mantiņas glabā siltas atmiņas

AKTUĀLI

Aizvadītā gada nogalē Skrindu dzimtas muzejā izveidota krāšņa Ziemassvētku un Jaungada atklātnīšu, kā arī seno laiku eglīšu rotājumu izstāde. Daudziem eksponātiem ir vairāk nekā 50 gadi. Muzeja vadītāja Anna Lazdāne atzīst, ka pašlaik pandēmijas dēļ liegti dažādi pasākumi, taču gribas radīt svētku noskaņu sev un iedzīvotājiem. Tā pēkšņi radusies ideja apkopot senākas apsveikuma atklātnītes un eglīšu mantiņas, aicinot iesaistīties pašus iedzīvotājus, kuru krājumos vēl glabājas šīs siltās atmiņas. Muzejs pateicas par aktīvu dalību izstādes tapšanā Ainai Pabērzai, Vijai Pabērzei, Birutai Kokinai, Albīnai Ivbulei un Antoņinai Geriņai. Kopumā atnestas vismaz 300 atklātnītes, no kurām interesantākās izliktas apskatei. Savukārt iedzīvotāju sarūpētās mantiņas šogad izrotājušas muzeja eglīti, padarot to īpaši pievilcīgu. Izstādē var aplūkot pašas Annas Lazdānes darinātās apsveikuma kartiņas, kas tapa viņas pirmajos darba gados Vabolē. “Deviņdesmitajos gados biju pagastā māksliniece noformētāja, veidoju pagasta apsveikuma kartiņas viesiem, rajona padomes deputātiem, darbiniekiem, pagastu priekšsēdētājiem,” stāsta Anna, kura ik gadu svētku priekšvakarā izgatavojusi 120—140 telpiskas atklātnītes, veltot šim darbam vakara stundas. Mantiņu skaistumkonkurss Plašu atklātnīšu kolekciju izstādei sarūpējusi Vaboles pagasta pārvaldes vadītāja Aina Pabērza, kuras mājās jau ilgus gadus glabājas kurpju kaste, pilna ar atklātnītēm. Tās rūpīgi glabājusi viņas māmiņa, kas savulaik bijusi skolotāja. Vairums kartiņu ir apsveikumi no viņas skolniekiem, daudzas nāk no Ainas vecvecāku albūma un datējamas ar pagājušā gadsimta vidu. “Es esmu padomju laika cilvēks. Tolaik sūtīt apsveikuma kartiņas dažādos svētkos bija tradīcija. Ja jau bija tik daudz skaistu kartiņu, tad jāraksta tie apsveikumi un jāsūta, pat ja blakus dzīvo,” smejas Aina. Viņa atceras, ka Vaboles vidusskolā bija tradīcija sveikt citam citu Jaunajā gadā, jo padomju laikos Ziemassvētkus īpaši pieminēt nedrīkstējis. Skolas foajē bija novietota Jaungada pastkaste, kurā skolnieki meta apsveikuma kartiņas saviem skolas biedriem un skolotājiem. Jaungada karnevāla laikā kasti vēra vaļā, un skolnieki iejutās pastnieku lomā, izdalot apsveikumus adresātiem. Tāpēc no skolas laika sakrājies daudz kartiņu. Diemžēl mūsdienās reti kurš sūta apsveikuma kartiņas pa pastu, jo ātrāk un vienkāršāk ir aizsūtīt īsziņu telefonā vai kādā sociālajā vietnē internetā. Taču Aina uzskata, ka uz kartiņas rakstītam vārdam ir daudz lielāka enerģētika. Viņa atceras, ka sešu gadu vecumā ļoti slimojusi un  Jaungadā no vecākiem saņēmusi apsveikuma kartiņu ar stipras veselības vēlējumiem. Nākamais gads patiesi bijis daudz labāks un veselīgāks. Ainai izdevies saglabāt arī dažus bērnības laika eglīšu rotājumus. Arī par tiem ir kāds īpašs stāsts. Bērniem par prieku vecāki vienmēr centušies pirkt jautrus un krāšņus rotājumus, piemēram, salaveča vai čiekura figūriņas. “Eglītes tika postas bērnu priekam, tāpēc mantiņām bija jābūt pēc  iespējas interesantākām, viss košs un raibs, tur bija viss iespējamais,” atceras Aina. Savukārt viņa katru gadu rīkojusi eglīšu mantiņu skaistuma konkursu, piešķirot trīs godalgotās vietas, un mantiņu kastē lika lapiņas ar rezultātiem, kas tur glabājās līdz nākamajam gadam. No tā laika ir saglabājies viens skaistumkonkursa uzvarētājs – salaveča figūriņa. Kaste ar vecajām eglīšu mantiņām tiek vilkta laukā ik gadu. Dažas mantiņas izmantojusi mājas pagalma rotāšanai, taču tās neizturēja salu un saplīsa, tāpēc pārejas mantiņas Aina cenšas saudzēt. Viņa atzīst, ka muzeja izveidotā izstāde iedvesmojusi izveidot pagasta amatierteātrim video sveicienu sēriju ““Nagaidama prīca ” gaida Zīmyssvātkus”, kurā atdzīvinājusi seno laiku apsveikuma kartiņas. Vecāku piemiņa Muzeja eglīti rotā arī mantiņas, kas palikušas par piemiņu no Annas Lazdānes vecākiem. Tās rūpīgi glabā viņas māsa Antoņina Geriņa. “Visas mantiņas ir stikla, ļoti trauslas. Tādas vairs neražo, bet tās ir mīļas, siltas, patīkamas, jaukas atmiņas, kad mammīte vēl bija dzīva,” stāsta Antoņina Geriņa. Ģimenē bija četri bērni un tieši vecākajām māsām Annai un Antoņinai bijis pienākums izpušķot eglīti. “Katra likām savas mantiņas un spraudām zaros īstas svecītes, likām vates piciņas kā sniegu. Kad pienāca svētvakars, māmiņa uzklāja baltu galdautu, uzlika linu dvieli un uz tā kaladiņas. Kad tās bija apēstas, dedzinājām svecītēm. Bija ļoti skaisti sveču turētāji un mazas baltas svecītes.” Antoņina atceras, ka reiz no svecītēm aizdedzies egļu zars, taču par laimi vecāki bija istabā un novērsa ugunsnelaimi. Kad Antoņina apprecējās, vecāku eglīšu rotājumus paņēmusi līdzi un tiem pievienojās arī vīramātes eglīšu mantiņas, kas bijušas vēl vecākas un neredzētas. Arī Antoņinas pašas ģimenē allaž goda vietā bija tieši senās eglīšu mantiņas, eglītes rotāšanas pienākumu pārņēmusi viņas meita. Tagad, kad meita jau izaugusi un ir aizbraukusi uz Vāciju, Antoņina vairs nenes mājās eglīti, bet veido egļu zaru kompozīciju, kuras zaros iekar pa kādai mantiņai. “Tagad tās jau tik trauslas, ka daža sadrūp rokās, laika zobs dara savu,” saka Antoņina. Diemžēl pandēmijas dēļ kultūras iestāžu apmeklēšana uz laiku ir liegta, arī izstādi pagaidām var aplūkot vien virtuāli muzeja blogā sociālajā vietnē facebook (https://www.facebook.com/skrindumuzejs), taču klātienē iedzīvotājus un garāmbraucējus priecē jautri ķekatnieki pie muzeja, kurus izveidojušas izdomas pilnās muzeja darbinieces. Teksts, foto: Inese Minova FOTOGALERIJA  

Paziņojums par autobusa Setra S 313 UL atklātu izsoli