Prast ne tikai lūgt no Dieva, bet arī pateikties

AKTUĀLI

Višķu Svētā Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīcas zakristianam Jānim Jonānam šis ir īpašs gads. Nesen viņš nosvētījis nozīmīgu dzīves jubileju – 80 gadus. Bet Latvijas valsts svētkos Jānis saņēma Daugavpils novada domes Atzinības rakstu par mūža ieguldījumu baznīcas draudzes garīguma stiprināšanā un priekšzīmīgu zakristiāna pienākumu pildīšanu.

Sirmgalvis bikli bilst, kas neesot nekāda ievērības cienīga persona, jo kalpošanu Dievam uzskata par pašsaprotamu. Tas ir kļuvis par viņa dzīves jēgu, līdz kam noiets ilgs ceļš, pilns ar šaubām un neticību. Taču kādā brīdī viss mainījies.

Ar Jāni tiekamies skaistajā Adventes laikā. Iededzot sveces baznīcas Adventes vainagā, viņš skaidro, ka vainags ir apaļš, jo simbolizē mūžību un vienotību. Sirmgalvim šis laiks ir atkaltikšanās ar Jēzu, ko viņš gaida ar savādām trīsām sirdī.

Vectēva paspārnē

Jāņa pirmie dzīves gadi aizritēja Daugavpilī. Viņš bija vecākais brālis māsai Valijai un brālim Vitoldam. Mamma Helēna strādāja Sarkanā krusta slimnīcā par sanitāri, tēvs Staņislavs bijis cietumsargs. Ģimene mitinājās Jaunbūvē netālu no katoļu dievnama. Kara laikā tēvu iesauca vācu armijā par šoferi, viņš devās uz Vāciju un Latvijā vairs neatgriezās. Vectēvs savācis meitu ar visiem trim bērniem un aizvedis uz savām lauku mājām. Vai tas bija Dieva pirksts, vai liktenīga apstākļu sakritība, bet pārcelšanās izglāba ģimeni no bojāejas, jo neilgi pēc tam virs pilsētas bija vācu lidmašīnu uzlidojums, un tieši uz mājas jumta, kur iepriekš mitinājās ģimene, uzkrita lādiņš, pilnībā nopostot ēku.

Bērnība un skolas gadi pagājuši vectēva paspārnē. Savulaik, kad izveidojās Latvijas valsts, vectēvs laimīgā kārtā ticis pie zemes. Pretendentu uz zemi bijis tik daudz, ka notikusi lozēšana. Vectēvs izlozējis Vasiļovas pusmuižu. No muižas gan bija palicis pāri vien garš šķūnis, kuram vidū atradusies kūts, bet galos siena šķūnis un rija. Māju vectēvs bija uzcēlis pats. 1962. gadā, kad sākusies meliorācija, vecais  muižas šķūnis tika pilnībā nolīdzināts, koka baļķi pārvesti uz Bondarišķiem, kur no tiem uzcelta liela govju ferma, bet akmeņi sagrūsti turpat dīķī.

Jānis mācījās Špoģu vidusskolā. Vasaras brīvlaika bērniem nav bijis, jo bija jāvergo kolhoza labā. Katrai ģimenei vajadzējis izravēt līdz pusei hektāra kādu sējumu. Par gadu visu sapelnīto kolhozā varējis atnest mājās maišelī uz viena pleca– algu izmaksāja graudos, ar ko iztikšana bijusi smaga.

Savu vectēvu Jānis atceras maz, jo bijis vēl mazs puika, kad viņš aizgājis viņsaulē. Vectēvs, kuram bija septiņi bērni, par mata tiesu izvairījies no izsūtīšanas, lai gan bijis iekļauts sarakstos. Tomēr liktenis viņu tāpat nav žēlojis. Vecaistēvs bieži slimojis, līdz beidzot kājā iemetusies gangrēna, kas viņu pievarēja pavisam.

Ar basām kājām pie Dieva

Ceļš pie Dieva Jānim bijis gana līkumains. Vecmamma bijusi tā, kas mazdēlu centās pievērst ticībai. Ik svētdienu kājām mērojuši četrarpus kilometrus līdz Višķu baznīcai. Bieži vien gājuši basām kājām, taupot apavus, ko atļāvās uzvilkt, vien ienākot dievnamā. Jānis atminas, ka vecāmāte vienmēr rūpīgi izgājusi visu Krustaceļu, lūdzoties pie katras stacijas un mudinot to darīt arī mazdēlu. Tolaik baznīca allaž bijusi cilvēku piepildīta, bet svētkos stāvgrūdām pilna, lielai daļai nācies dievkalpojumu pavadīt pat baznīcas dārzā. Jānis stāsta, ka agrāk apkārt bijis daudz apdzīvotu sādžu, no kurām palikušas vien atmiņas. Tepat bijusī Lauru sādža pilnībā nolīdzināta, vien divas mājas pie ceļa saglabājušās. Arī no Mazajiem Lauriņiem nekas nav palicis.

Iešana baznīcā bijusi pašsaprotama lieta, ja reiz vecmamma saka darīt, tad tas nav apstrīdams. Rīta un vakara lūgšanas mājās bija ikdienas rituāls. Beidzoties karam, milzīgas ļaužu straumes devās svētceļojumā uz Aglonu. Jānis atceras to vienīgo reizi, kad divatā ar vecmammu pievienojušies svētceļniekiem. Kavējoties atmiņās, viņam aizlūst balss: “Cilvēki plūda kā ūdens upē, veselām ģimenēm.” Pēcpusdienā ar vecomāti iejukuši cilvēku pūlī un devās ceļā, brienot 21 km pa grants ceļu basām kājām. Toreiz Jānim bijuši kādi septiņi gadi. Tā viņam bija pirmā satikšanās ar Aglonas Dievmāti. Aglonas bazilikai apkārt bijis vecais žogs, kas ieskāva nelielu baznīcas dārzu, kur visiem svētceļniekiem bija par maz rūmes. Uz Aglonu cilvēki gāja kājām un brauca zirgu pajūgos, tie vēlāk piepildīja laukumus apkārt dievnamam.

Lai arī kā vecmamma centās, attiecības ar Dievu Jānim puikas gados neizveidojās. Uz baznīcu gājis, jo tā vajadzēja, nevis juta nepieciešamību. Lūzums notika desmit gadu vecumā, kad Jānis visu vasaru dīķa krastā lūdzis Dievu, lai tas viņam parādās. Taču brīnumu viņš nesagaidīja, juta vienu vienīgu vilšanos, ticība pagaisa uz ilgiem gadiem. Savu darīja arī spēcīgā tā laika propaganda skolā, kas noliedza Dievu. Baznīcā Jānis parādījās arvien retāk, galvenokārt Ziemassvētkos.

Laikmeta “nodevas”

Ar savu tēvu Jānis daudzus gadus sazinājies ar vēstuļu starpniecību, bērnībā tēvs sūtījis viņiem dāvanas, bet vēlāk sakari pārtrūka. Padomju gados saņēmuši ziņu par tēva nāvi. Dēļ tā, ka tēvs dzīvoja Vācijā, ģimene allaž bijusi zem varas iestāžu lupas, Jānis ne reizi vien izcietis dažādas nepatikšanas. Pēc skolas pabeigšanas Jānim bija grūtības iestāties augstskolā, arī dēļ tēva “grēkiem”. Vienīgā iespēja studēt bija Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, kur viņš ieguva mehāniķa izglītību. 1964. gadā ticis norīkots uz sovhozu “Voshod” Svariņos kādreizējā Krāslavas rajonā, kur strādājis par smago procesu mehāniķi, ierīkojis fermās vakuumvadus govju slaukšanai. Pēc gada tika norīkots darbā Krāslavas projektēšanas grupā par tehnologu, projektējis fermās ūdensvadu un kanalizāciju. Ar sievu Lūciju iepazinās jau sovhozā, 1965. gadā apprecējušies. Diemžēl ar bērniem Dievs ģimeni nebija svētījis. Tā Jānim ir ļoti smaga tēma, par ko stāstot, viņam aizlūzt balss. Māsai gan ir pieci bērni, brālim divi. “Es paliku bešā,” nopūšas Jānis.

Padomju laiks bijis ļoti sarežģīts, darbā kolēģi ziņojuši varasiestādēm cits par citu, arī Jānis izbaudījis kolēģu nodevību. Šī iemesla pēc nav ticis arī pie žigulīša, lai gan bijis jau trīspadsmitais rindā. Arī te viņam pieminēti “tēva grēki”. Šis fakts Jāni gan sadusmojis, tāpēc saņēmies un devies pie VDK priekšnieka Vasina, kurš tolaik bija Augstākās padomes deputāts. “Saku viņam -- kas tā par tādu sistēmu valstī, ka vieni var pirkt un pārdot, bet citi neko! Pēc dažām dienām izsauca Lūciju un pateica, ka viņai dos mašīnu,” atceras Jānis.

Ilgus gadus viņš nostrādājis par mehāniķi skaitļošanas stacijā, apkalpojis skaitļošanas tehniku. Visu sistēmu toreiz apkalpoja rūpnīca “Impulss” Rīgā. Jau tolaik tehnika strauji attīstījās, vajadzēja apgūt jaunas zināšanas, tamdēļ devies pusgadu ilgā komandējumā uz Kazahstānu, vēlāk arī uz Ukrainu. Iekams izjuka padomju iekārta un visa līdzšinēja skaitļošanas sistēma, Jānis paguva pat sastādīt vienu statistikas programmu.

Deviņdesmito sākumā smagi saslima Jāņa mamma, nācās uzņemties viņas aprūpi, tāpēc ar sievu no Krāslavas pārcēlušies uz Daugavpils novadu, sācis apsaimniekot vectēva zemi, lai būtu ģimenei iztikšana.  Tajā laikā Latgalē atgriezās priesteris Antons Aglonietis, kurš kādu laiku kalpoja Moldāvijā. “Viņš man daudz palīdzēja, arī atgriezties baznīcā,” teic Jānis.

Ar laimes sajūtu sirdī

Atgūt ticību Jānim palīdzēja arī divi atgadījumi, saistīti ar paša veselību. To atminoties, sirmgalvim pār vaigiem rit asaras. Visu dzīvi viņu mocījušas ļoti spēcīgas galvassāpes, nekas nav līdzējis. “Vienu brīdi šķita, ka gals nu ir klāt. Es apgūlos un izmisumā teicu – Dievmāt, dari kaut ko! Rītā pamodos – vairs nekādu sāpju. Kopš tā laika viss ir labi,” stāsta Jānis. Otrs gadījums bija vēl neparastāks. Jānis nosapņoja tikšanos ar pašu Jēzu. Sapnī redzējis baltu sienu stiepjamies debesīs. Jānis tiecies tās virzienā un grasījies spert spoli uz pakāpiena, taču priekšā apstājies Jēzus un nav laidis augšup. Jānis viņam esot lūdzies, ka vēl nav visu līdz galam padarījis dzīvē. Pēkšņi pamodies un jutis degošas sāpes krūtīs, ķermenis šķita miris, nejutīgs, un tikai pamazām tajā atgriezās dzīvība un sāpes pazuda. “Ziniet, kāda tā ir laimes sajūta satikt Kungu? Nekad dzīvē neko tādu nebiju jutis. Tagad viņam kalpoju,” teic sirmgalvis.

Jau ilgus gadus Jānis ir zakristians Višķu baznīcā, priestera palīgs jeb labā roka. Pirms katra dievkalpojuma un tā gaitā Jānim veicami savi pienākumi – iedegt sveces un gaismas, sagatavot īpašam dievkalpojumam vīraku, pasniegt priesterim rituāla priekšmetus un veikt citas lietas.  Uzvelkot balto komžu, viņš allaž sajūtot satraukumu, ka tik kas nenoiet greizi, lai gan tā nekad nav gadījies. Piekalpot dievkalpojuma laikā talkā nāk arī divi ministranti -- Špoģu vidusskolas audzēkņi.

“Vai zināt teiksmu par diviem eņģeļiem?” jautā sirmgalvis. “Uz mākoņa maliņas sēž divi eņģeļi. Viens nemitīgi skraida turpu šurpu, bet otrs – garlaikodamies žāvājas un kūļā kājas. Tas, kurš nemiti skrien, nes Dievam cilvēku lūgumus, bet otra pienākumos ir nest Dievam pateicības par saņemtajām žēlastībām. Diemžēl mēs ļoti bieži kaut ko lūdzam no Dieva, bet tikai retu reizi pateicamies viņam.”

Arī Jānis pats nāk uz baznīcu pateikties Dievam par visu, kas viņam dots.

Atskatoties uz savu dzīvi, viņš nožēlo tikai vienu – ka tik ilgus gadus bija novērsies no ticības. Taču Kunga klātbūtni esot jutis vienmēr. Viņš uzsver, ka ir svarīgi ik vakaru pateikties par nodzīvoto dienu, palūgt piedošanu, jo var gadīties, ka no rīta nepamodīsies.

Sagaidot Ziemassvētkus, kas ir Kristus atnākšanas svētki, Jānis vēl ikvienam piedzīvot šo brīnumaino tikšanos un iemācīties būt pateicīgiem.

Ar Jāni Jonānu sarunājās Inese Minova

NOVADA DOMES SĒDE