Ģimenes ārstes Ivetas Čivkules praksē Naujenes pagasta Kraujas ciemā ir reģistrēts pāri 1600 pacientiem. Ārste novadā strādā kopš 2007. gada. Šogad Ivetai Čivkulei pasniegts Daugavpils novada domes Atzinības raksts par godprātīgu un augsti profesionālu darbu veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanā Naujenes pagasta iedzīvotājiem.
Pastāstiet par sevi. Kur ir Jūsu dzimtas saknes, no kurienes nākat?
I.Č. Esmu no Apes, tur dzimu un mācījos vidusskolā. Tajā laikā Apē vēl atradās slimnīca un dzemdību nodaļa, kur nācu pasaulē arī es. Studējot, iepazinos ar vīru, kas bija stažieris tiesu medicīnā un viņu nosūtīja strādāt uz Krāslavu. Krāslavas poliklīnikā bija arī mana pirmā darba vieta, strādāju par terapeiti Uzņemšanas nodaļā. Tas nebija viegls darbs, bet pieredze tai pat laikā bija ļoti vērtīga.
Vai vispār medicīnā mēdz būt viegli?
I.Č. Mācīties tiešām ir grūti, tā nav studēšana, bet mācīšanās. Pēc tam arī visu dzīvi ir jāmācās. Ja būs kaut kāds mirklis, kad tu nomierinies un atslābsti, tu sāc stagnēt. Paliec neinteresants pats sev un arī pacientiem tāds nebūsi vajadzīgs.
Kā izlēmāt savu dzīvi saistīt ar medicīnu?
I.Č. Cik es sevi atceros, man nebija citas domas par savu izvēles profesiju. Vēl skolas laikā, kad bija jāraksta sacerējums par tēmu, kas vēlos kļūt, kad izaugšu, rakstīju, ka tikai par ārstu. Protams, nebija domās vēl tik agrā vecumā konkrēta specialitāte. Arī pabeidzot medicīnas augstskolu, mums visiem diplomā bija rakstīts, ka iegūts ārsta grāds. Principā, pēc tiem sešiem gadiem mēs neesam nekas. Vienīgā iespēja ir studēt rezidentūrā. Tolaik, kad pabeidzām, bija tāda ārstu - stažieru institūcija. Mums bija iespēja braukt un mācīties strādāt sertificētu ārstu pavadībā. Un mēs ar vīru braucām uz Krāslavu strādāt par ārstiem stažieriem. Tās bija 90 to gadu beigas, 2000. gadu sākums, kad bija tāds neskaidrības periods, algas bija mazas. Nostrādājot divus gadus, man piedāvāja darbu par pārstāvi Latgales reģionā vienā farmācijas firmā. Tā bija pilnīgi cita joma, man pilnīgi sveša. Braukāju pa ārstiem un stāstīju par firmas medikamentiem. Tā atkal bija interesanta pieredze, daudz bija jāapgūst. Tajā laikā izkristalizējās doma, kādu praksi vēlētos pati sev. Tad arī sapratu, ka vēlos būt ģimenes ārsts. Tas bija 2005. gads. Laiks, kad ārstu stažieru - institūcijas vairs nepastāvēja, vienīgā iespēja tikt pie ārsta sertifikāta bija studēt rezidentūrā. Un es iestājos. Tad mums jau ar vīru bija trīs bērni. Paldies manam vīram, kas tolaik palika ar bērniem mājās, strādāja divos darbos. Tā slodze bija nenormāla. Atceros, kā trijos naktī sēdos autobusā, braucu uz Rīgu un vakarā atpakaļ mājās. Rezidentūras laiks bija pusotrs gads. 2007. gadā Kraujas ciems palika bez ģimenes ārsta un es atbraucu šurp. Ārsta sertifikātu ieguvu pēc gada.
Kad Kraujas ciemā tika atvērta Jūsu prakse, doktorāta izveidi finansēja pašvaldība. Vai līdz ar to bija vieglāk uzsākt strādāt?
I.Č. Tajā laikā valsts piešķīra finansējumu jaunu prakses vietu atvēršanai. Taču kā tas bija. Lai tiktu pie finansējuma, praksei jau bija jābūt pilnībā iekārtotai. Tad atbrauca komisija, novērtēja, vai viss ir atbilstošs MK noteikumiem un tikai tad valsts slēdza līgumu ar ārstu, kas strādās dotajā praksē. Un tikai pēc tam varēja dabūt atpakaļ to finansējumu. Doktorāta telpas tika izrenovētas ar pašvaldības atbalstu un vēlāk nauda atgriezta. Daļēji varēja atgūt naudu par aparatūras iegādi. Tas bija grūts laiks, to visu nepieciešamo aparatūru dabūt. Bija firmas, kas iedeva tikai uz goda vārda, ka tā naudiņa pēc tam tiks atgriezta. Tas bija tāds šaubu laiks, vai izdodies, bet beigās viss sanāca.
Kā Jūs spējāt visu apvienot – mācības, darbu, ģimeni?
I.Č. Tolaik mums bija trīs bērni, tagad - pieci. Visu var izdarīt, ja ir mīlestība un vēlme mācīties. Studiju laikā mēs ar vīru dzīvojām kopmītnēs, mazā istabiņā, kad piedzima mūsu pirmais dēliņš. Tad vēl kopmītnes, kas atradās Mārupes ielā, nebija atremontētas, apakšā dušas telpas bija noplūdušas, vajadzēja iet uz dušām, kas atradās blakus kopmītnēs. Taču tas viss ir pārvarams, ja to ļoti vēlas un tas patīk. Vecākais puika piedzima pēc ceturtā studiju kursa, piekto un sesto gadu mēs dzīvojām ar bērnu kopmītnēs. Kad saņēmām diplomus, dēls sēdēja tēvam klēpī, gāja līdzi uz skatuves un visi aplaudēja, jo visi mūs pazina. Viegli nebija, saviem bērniem es to nekad negribētu. Tad, kad pabeidzām studijas, piedzima otrs puika, un, kad jau strādāju, piedzima meitene. Tagad mājās ir vēl divi bērniņi, puikam ir 6 gadi un meitiņai – 3. Reizēm nesaprotu to cilvēku čīkstēšanu un nevarēšu. Skatos uz saviem vecākajiem dēliem, kas pašlaik studē un strādā.
Kādu izglītību viņi iegūst?
I. Č. Abi dēli mācījās Rīgā – Rīgas 1. ģimnāzijā un Franču licejā. Vecākais dēls studē par programmētāju, jo no skolas dienām ļoti patika matemātika. Viņam ir paveicies, ka viņam tas patīk un darbiņš šajā nozarē ir arī labi apmaksāts. Otrs dēls tā kā skatījās uz medicīnas pusi un pus gadu arī nomācījās Medicīnas fakultātē, taču aizgāja, jo saprata, ka tas nav domāts viņam. Viņam patīk un padodas valodas. Tagad viņš Filoloģijas fakultātē studē somugru valodas. Bet ir vēl trīs bērni, kuriem šī izvēle vēl tikai priekšā, varbūt kāds no viņiem izvēlēsies medicīnu.
Kādi ir Jūsu dzīves lielākie skolotāji?
I. Č. Man visu dzīvi ir bijuši vislabākie skolotāji – skolā bija vienreizēja latviešu valodas un literatūras skolotāka, kas iemācīja konspektēt, augstskolā bija vecā kaluma pasniedzēji, ļoti zinoši. Visi mēs vēl paralēli mācībām kaut kur strādājām, bieži bija nakts dežūras. Kad nācām uz lekcijām, pasniedzējs teica “Darbs pērtiķi padarīja par cilvēku, bet liels darbs var atkal padarīt par pērtiķi”. Smejas. Pēc tam, strādājot Krāslavas poliklīnikā, bija ārsti, kas neskopojās ar savu pieredzi. Nakts dežūrās, kad paliki viens pats, varēju sazvanīt jebkuru speciālistu, kas bija vajadzīgs un ne reizes neviens neatteica. Rezidentūrā bija labi dakteri, farmācijas firmā labi kolēģi. Viss ir atkarīgs, ar kādu attieksmi tu ej, mācies, strādā.
Vai varat teikt, ka esat atradusi piepildījumu savā darbā un esat laimīga?
I. Č. Jā, pirmām kārtām esmu laimīga sieva un māte. Man ir vienkārši brīnišķīgs vīrs un bērni. Šajā specialitātē nevar strādāt, ja nav ģimenes atbalsts.
Kā ārstus atvilināt uz Latgali? Ģimenes ārsti lauku reģionos taču saņem mazāk kā lielpilsētās vai lielajos centros.
I. Č. Pirmā lieta, tas, protams, ir atalgojums. Otra, ir attieksme. Latgales reģions ir grūts ar to, ka ne visi jaunie cilvēki zina krievu valodu. Tā ir barjera, kas daudziem liegs uz šejieni braukt. Svarīga ir arī dzīves vide un kolēģu attieksme. Lauku reģionos ārstu darbs ir jāapmaksā labāk, jo pat apmācība, kas ārstiem nepieciešama, maksā ļoti dārgi. Pirmkārt, ja vēlos aizbraukt apmācībās, man ir jāatrod kāds, kas uz to laiku paliek manā vietā. Otrkārt, jāapmaksā ceļš uz Rīgu un nakšņošanu. Par kursiem arī jāmaksā. Kopsummā tas mums sanāk dārgāk nekā Rīgas kolēģiem. Arī darbinieku kolektīvam, kurā atbrauc tas jaunais speciālists, jābūt pretimnākošam. Un mēs tiešām gaidām tos jaunos speciālistus. Man ļoti sāp sirds par Daugavpili, tik liela slimnīca, ar operāciju zālēm, bet trūkst operējošā ausu - kakla - deguna ārsta. To, ko bieži varētu izdarīt te uz vietas, mums jāved bērniņi operēties vai nu uz Jēkabpili vai uz Rīgu. Noteikti tai samaksai ir jābūt augstākai. Kamēr medicīnas students mācās tos sešus gadus, viņš ir pliks un nabags, rezidentūras gadi – pliks un nabags. Lielākai daļai no studentiem jau ir nodibinājušās ģimenes, jo jāmācās ilgi. Un, kad ir mazi bērniņi, viss ir jāsāk no nulles, jāiekārto dzīvesvieta, jāpaēd, jāapģērbjas. Arī ārstu apmācība ir ļoti dārgs prieks. Citāds valstīs ārstu darbs tiek ļoti labi apmaksāts, un viņi tās apmācības var atļauties, var izbraukāt seminārus un kongresus. Tā ir lieta, par kuru jādomā. Pirmām kārtām, kā vispār atvilināt to jauno speciālistu, un otrais – kā, atvilinot, atstāt viņus strādāt valsts medicīnā. Viena daļa jauno ārstu aizbrauc strādāt uz ārzemēm, bet maz runā par to, ka daudz labu, tiešām labu jauno ārstu no valsts praksēm aiziet uz privātajām, kur ir citi darba apstākļi, nosacījumi un apmaksa. Valsts medicīnai tas ir pazaudēts speciālists, neskatoties uz to, ka ļoti daudz valsts jau ir ieguldījusi viņa izglītošanā. Diemžēl par to neviens skaļi nerunā. Protams, te būtu jāaizdomājas par to attieksmi pret pacientu. Ja salīdzinām, kāda tā ir valsts medicīnā un kāda privātajā, tas ir konkurences jautājums. Izaicinājumi medicīnā ir milzīgi. Pirmajā vietā ir prognozējama stabilitāte. Ja tagad vidējā alga valstī ir 1004 eiro, tad vidējā ārsta alga Latvijā ir 1300 eiro. Ņemot vērā to atbildību, darba samaksa ir neadekvāta. Tas ir jārisina tagad, jo uz ilgāku laiku nevar vairs atstāt. Pēc gadiem 5-10 nebūs valsts medicīnas Latvijā, būs tikai privātā. Kvalitāti jau mēs visi gribam. Lai pretī ir zinošs, smaidīgs un atbildīgs ārsts.
Jūs norādījāt, ka, neskatoties uz valsts piešķirto finansējumu medicīnai, garas rindas uz izmeklējumiem saglabāsies. Kā risināt radušos situāciju?
I. Č. Tas piešķirtais finansējums reāli nesedz izmeklējuma cenu. Iestāde, protams, segs to cenu, jo viņi ir ieinteresēti, lai tā amortizācija tiktu nosegta. Tikpat labi mēs zinām, ja ārsts aizies uz privātsektoru, par to pašu izmeklējumu viņš saņems daudz vairāk. Izmeklējumu aparatūru mēs varam piepirkt pilnus stūrus, bet, ja nebūs tā cilvēka, kas to izvērtēs, tai būs nulles vērtība. Par to ir jārunā ne tikai mediķiem. Citādi sanāk, ka vienīgais gaidītājs ir ārsts. Var sabūvēt brīnišķīgas slimnīcas, taču, ja nebūs cilvēku, kas tajās strādā, nebūs nekas. Sirds turpinās sāpēt tiem, kas apzinīgi maksā valstij nodokļus, bet pretī nesaņem neko. Vēl jāņem vērā pacientu izpratne par veselības aprūpi. Ja pavērojam attīstītas un civilizētas valstis, arī tur nav tā, ka uzreiz nākamajā dienā pēc pieraksta tu tiec pie attiecīga ārsta. Tur gaidīšana ir mēnešiem ilgi, piemēram, pie urologa – ne mazāk kā pus gads. Ar to ir jārēķinās, ka cilvēkresursi ir tādi, kādi tie ir. Bet ultrasonogrāfiskajiem izmeklējumiem būtu jābūt kā rutīnas izmeklēšanas metodēm, tāpat kā rentgenogrāfiskie izmeklējumi, kas pieejami tajā pat dienā, kad ir nosūtījums. Ja ir runa par nopietnākiem izmeklējumiem, ļoti labi darbojas “zaļais koridors”, kas paredz neierobežotu iespēju saņemt ātrāku diagnostiku un ārstēšanās uzsākšanu neatkarīgi no gaidīšanas rindām un kvotām onkoloģiskajiem izmeklējumiem.
Pērn Jūs ierindojāties to 15 ģimenes ārstu vidū, kuri izpildījuši visus kvalitātes kritērijus. Kādi ir šie kritēriji un cik viegli tos izpildīt?
I. Č. Kādreiz slēdzām līgumus ar valsti uz gadu par tā saucamo kapitācijas naudu, no kuras kaut kādu procentu valsts neizmaksāja, ja netika izpildīti konkrēti kritēriji. Tagad tie noteikumi ir mainījušies, bet pērn, lai saņemtu to naudiņu atpakaļ, bija jāizpilda konkrēti kvalitātes kritēriji. Tās nav mākslīgi radītas prasības, kas mums būtu jādara ārpus mūsu darba pienākumiem. Tas, pirmām kārtām, ir profilaktiskais darbs. Tā ir jaunu pacientu reģistrācija. Un kritērijos bija rakstīts, ka trīs mēnešu laikā pēc reģistrācijas pacients ir jāapskata un jāizvērtē viņa veselības stāvoklis. Droši vien visi ārsti izvērtē, bet, vai ne visi pareizi aizpilda to talonu. Nākamais kritērijs ir gada laikā veikta vismaz 75 % reģistrēto bērnu apskate. Vismaz vienreiz gadā mēs bērnus aicinām uz profilaktisko apskati. Nākamais kritērijs ir bērnu vakcinācijas aptvere, kas mūsdienās ir ļoti sāpīgs jautājums. Man uzskats ir, ka bērnus ir jāvakcinē. Tas ir viens no nākotnes medicīnas izaicinājumiem. Un tas ir ļoti smags darbs, pārliecināt vecākus par vakcinācijas nepieciešamību. Diemžēl man bieži trūkst argumentu viņus pārliecināt, savukārt vecāku argumenti bieži vien ir ļoti virspusēji vai zinātniski pilnībā nepamatoti. Nākamais kritērijs ir pacientu atsaucība dzemdes kakla un krūts vēža profilaksei. Tāpat izdalām testus zarnu vēža pārbaudei, taču dažkārt tie tiek izmesti miskastē, pat nepametot prakses telpas vai arī vispār netiek paņemti. Cik tas ir sāpīgi! Lielākā daļa tomēr paņem un izpilda tos testus. Tāpat arī mamogrāfiskie izmeklējumi, tos ir obligātā kārtā jāveic. Nākamā grupa ir pacienti ar hroniskajām saslimšanām, 2. tipa cukura diabēta pacienti. Mēs zinām, ka, lai nodrošinātu šo pacientu dzīves kvalitāti ne tikai šodien, bet arī rīt un turpmāko laiku, viņiem ir jāievēro konkrētas prasības, lai komplikācijas mazinātu. Mans, kā ārsta pienākums, ir darīt to visu. Uzskatu, ka mani pacienti nav tie pielaidīgākie, jo mēs visu laiku viņus sūtam uz pārbaudēm un izmeklējumiem un stāstam, ka zāles ir jādzer. Lai arī citi par to dusmojas, tas ir mūsu darbs. Protams, būtu ideāli, ja visi pacienti būtu paklausīgi un atsaucīgi, tad arī ārstēt būtu vieglāk. Pēdējais no kritērijiem ir uz vietas veikto manipulāciju daudzveidība. Jo mēs vairāk varam palīdzēt pacientam uz vietas, nesūtot viņu tālāk, jo tas skaitās labāk. Bet tam atkal ir jābūt manas kompetences ietvaros. Ja esmu pārliecināta, ka es to izdarīšu kvalitatīvi, es to daru. Ja es šaubos, tad, protams, pacients tiek nosūtīts pie attiecīgā speciālista. Ar katru gadu palielinās ārstu skaits, kas izpilda visus šos 13 kritērijus, bet ir daudz tādu, kas izpilda 11, 12. Es uzskatu, ka ģimenes ārsti pie mums strādā labi. Vienīgi, ģimenes ārstu vidējais vecums Latvijā ir diezgan liels. Esam vēl vienas katastrofas priekšā. Ja neatjaunosies tas ārstu sastāvs, mēs nevarēsim sasniegt tos kritērijus. Kritēriju sistēma tiek vienkāršota. Šogad jau ārsti tiks vērtēti tikai pēc 8 kritērijiem.
E-veselības sistēma, vai gana ērta lietošanā vai tomēr bija jāpaliek pie pārbaudītām vērtībām?
I. Č. Protams, mēs dzīvojam 21. gs. un daudz ko darām elektroniski. E-receptes ir ļoti ērtas lietošanā. Bet ir problēma. E-veselības sistēmā varam izrakstīt kompensējamos medikamentus, bet nevaram izrakstīt kompensējamās medicīniskās ierīces, tos mēs rakstām uz papīra. Nevaram e-veselības sistēmā izrakstīt arī zāles bērniem līdz 24 mēnešu vecumam. Tas ir liels darbs, jo vienmēr jāseko līdzi, ko varu izrakstīt elektroniski un kas jāizraksta uz papīra. Esmu vienmēr domājusi par to, kāpēc, izrakstot kompensējamos medikamentus, ir tādi, kuriem ir devas klāt un ir tādi, kuriem nav. Manuprāt, tas ir absurds. Apskatot e-veselības portāla e-nosūtījumu daļu, var redzēt, ka tā darbība nav piemērota ārsta darbam e-nosūtījuma lietošanai, proti, nosūtījumi paredzēti tikai uz speciālistu konsultācijām, kaut arī nosūtījumus gatavo arī uz izmeklējumiem. Arī nosūtījumu diagnožu saraksts ir nepilnīgs, haotisks un sarežģīti lietojams, turklāt nevar pievienot analīžu rezultātus, nav zināms, vai e-nosūtījumu varēs atkārtot u.c. Cerams, ka ar nākamo gadu šī sistēma tiks sakārtota. Ja nē, būs ļoti grūti. Man ļoti patīk, ka tagad mums nav jāgaida atbildes no laboratorijas. Man rezultāts atnāk uz e-pastu un tas nekur pa ceļam nepazūd. Tāpat arī rentgenoloģiskie rezultāti.
Kāds ir Jūsu, kā ārsta, profesionālais gandarījums?
I. Č. Tas rodas tad, ja patiešām pie manis atnāk pacients, kurš vēlas būt vesels. Veselība ir prioritāte. Ja viņam ir savs redzējums par to visu un ir svarīgs ārsta viedoklis, ir vēl lielāks gandarījums. Tad iespējams sasniegt labus rezultātus. Gandarījums ir par veselajiem bērniņiem, kas atnāk uz profilaktisko apskati. Priecājieties par saviem bērniem, jo viņi tik ātri aug!
