Profesionālai pirtniecei un brīvdienu mājas “Meža skuķi” saimniecei Aijai Skuķei pirts ir sirdslieta

Pirts ir sena cilvēku higiēnas sastāvdaļa. Par vienu no senākajiem tās veidiem pieņemts uzskatīt pirti, kas ierīkota ar ādām, audeklu vai voiloku apvilktā konusveida slietnī, kura vidū vai nu uz ugunskura novietots katls ar vārošu ūdeni, vai arī zemē izraktā bedrē tiek nokaitēti akmeņi, kam virsū rasina ūdeni. Šādu pirts metodi joprojām lieto klejotāju tautas Ziemeļamerikā un Āzijā, kā arī tūristi ilgstošos pārgājienos un cilvēki, kas strādā mežonīgos apvidos. Pirtī iešanai Latvijā ir senas tradīcijas - jau 19. gadsimtā vidū pirts bija katrā lauku sētā. Lai gan mūsdienās pirts vairāk nav vienīgā vieta, kur mazgāties, jo katram mājās ir siltais ūdens, pirtī iešanas tradīcijas ir saglabājušās. Arī mūsdienās pirts ir kas vairāk nekā tikai miesas attīrīšana. Pirts rituālā, sekojot senču dzīves gudrībām, var aizmirst ikdienas rūpes, atbrīvoties no saspringuma un atjaunot gara spēku.

Daudzi lauku pirtnieki ir mācījušies Latvijā arvien popularitāti gūstošā Pirts skolā un piedāvā pirts rituālus jeb noteiktu pēršanās praksi. Katram pirtniekam ir sava specifika, pēršanas un pirtī iešanas paņēmieni. Pirts skola ir akreditēta profesionālās izglītības mācību iestāde, kur var apgūt pirtniekam nepieciešamās prasmes. Vasaras pilnbriedā vairākās Latvijas vietās tiek rīkoti Pirts svētki, kas ir ideāli piemēroti tiem, kuriem pirts ir darbs, sirdslieta un dažiem – pat atkarība.

Šī gada janvāra nogalē Rīgas pilī Latvijas Valsts prezidents un „Zaļā Sertifikāta” patrons Raimonds Vējonis pasniedza vides kvalitātes zīmi “Zaļais sertifikāts” 21 lauku tūrisma saimniecībai, tostarp arī Daugavpils novada brīvdienu mājai “ Meža skuķi”.

Šobrīd Latvijā saimnieko 81 lauku tūrisma uzņēmums, kas saņēmis “Zaļo sertifikātu”. Tie ir uzņēmumi, kas ievēro “zaļās” saimniekošanas principus – saimnieko videi draudzīgi un taupot resursus.

Brīvdienu māja “Meža skuķi” atrodas Daugavpils novada Vaboles pagastā pie ainaviskā Iknešu ezera. Saimniece kopj bišu dravu un lauku, kurā aug latviešu sētai raksturīgie dārzeņi. Aizgājušajos trīs gados ir izveidota jauna atpūtas vieta, atjaunots ceļa segums, kā arī mazākajiem apmeklētājiem nomainīts videi un bērniem draudzīgs inventārs. “Meža skuķu” saimniece Aija Skuķe ir profesionāla pirtniece, kas šo profesiju ieguva 2012. gadā, absolvējot jau iepriekš pieminēto Pirts skolu.

Aija vairāk kā 30 gadus ir dzīvojusi Rīgā un strādājusi ofisa darbos, taču pēcāk pārcēlusies uz laukiem. Aija atzīst, ka te var sajusties kā paradīzē, jo dabas tuvums stiprina. 2014. gadā “Meža skuķos” notika akcija “Satiec savu meistaru”, kuras laikā vairākas stundas interesenti varēja pavadīt profesionālas pirtnieces pavadībā. 2017. gadā tika izcīnīta galvenā balva konkursā “Labākā pirts Daugavpils novadā”. Lai arī par galveno balvu Aija bija patīkami pārsteigta, atzīst, ka popularitāti un arī savu klientūru “Meža skuķi” ieguva tieši pēc dalības akcijā “Satiec savu meistaru”. Aija atminas, ka pirts rallijā visas konkursam pieteiktās pirtis vērtēja nevis žūrija, bet gan komandas, kurām bija vismaz trīs minūtes jāatrodas katras piekurinātās pirts karstajā telpā. Konkursam tika iekurināta kā jaunā, tā arī melnā pirtiņa. Saimniece uzsver, ka uzvarēt konkursā palīdzējis pirtī valdošais piparmētru aromāts. Aija stāsta, ka zālīšu lietojumam pirtī ir sezonāls raksturs. Katrā no gadalaikiem var izvēlēties piemērotāko slotiņu. Ja ir ievziedu ziedēšanas laiks, tad noteikti pirtī būs ievziedu slotiņas, ja dārzā zied ceriņi – var baudīt ceriņu pirti. Aija bilst, ka semināros ir stāstīts, ka ievziedi reibina un ar tiem ir jābūt uzmanīgiem. Ir viedoklis, ka apse – ir koks, kas uzsūc sevī enerģiju. Kamēr cilvēks ir pērtuvē, apse uzsūc visas slimības un vainas. Liepa tieši pretēji tiek uzskatīta par enerģijas donoru. Savukārt praktisko apsvērumu dēļ, aprīkojot lāvas, jāizvairās no materiāliem, kas izdala sveķus. Pirts slotām Aija visbiežāk izvēlas ozolu, kas ļoti labi novada karstumu. Arī no praktiskā viedokļa ozols ir visizturīgākais. Bērza slotas pavada īpašs aromāts, taču tās ir nedaudz par mīkstu. Pirts slotām tiek izmantota arī liepa, apse un alksnis. Ja vasarā slota no alkšņa ir laba un tāda patīkami skanīga peroties, tad ziemai no tā slotas labāk nesarūpēt, jo tās brūnē. Citreiz slotai klāt tiek pielikts arī kāds pīlādža zariņš.

Pērnā gada vasarā Aija Skuķe tika intervēta projekta “Munys pusis ļaudis” gaitā. Intervijas laikā Aija uzsvēra, ka pirts viņai ir sava veida atklātība un atkarība. “Tas noteikti nav fizisks kailums, bet gan garīgs. Cik es atdodu, tikpat saņemu pretī. Tas noteikti nav ieguvums naudas izteiksmē, jo manā vecumā nauda noteikti nav motivators”, tā Aija.

Aija stāsta, ka katrā lauku sētā savulaik ir bijusi dūmu jeb melnā pirts. Pirtiņas ierasti atrodas dabisko ūdenstilpņu tuvumā, jo pelde vēsā dīķa vai ezera ūdenī dod pilnīgāku pēršanās baudas sajūtu. Aija uzskata, ka iešana lauku pirtī sevišķi lielpilsētu cilvēkiem ir kaut kas ekskluzīvs. Skaistā neskartās dabas ainava sniedz emocionālu baudu, kas mūsdienās būtiski nepieciešama visiem lielpilsētas iedzīvotājiem. Vismaz uz vienu dienu izslēgt telefonu, ieiet pirtī, iesmaržot pirts slotas, iesmērēties ar māliem.

“Pirts skolu es nosauktu par tādu moderno kustību, jo, kad es to pabeidzu, bijām tikai otrais šīs skolas kurss. Uz pirtnieka profesiju skatos diezgan skeptiski, jo personīgi pati nepazīstu nevienu pirtnieku, kas ar šo profesiju pelnītu savu dienišķo maizi. Man tā ir sirdslieta. Ja tu spēj savienot pirtnieka profesiju, piemēram, ar psihologa, dziednieka vai profesionāla masiera profesiju – tas ir ideāli. Es teiktu, ka pirts – tā ir atkarība. No bērnības atceros, ka pirtī gājām kopā ar ģimenes locekļiem. Mācoties Pirts skolā, dzirdējām par tā saucamajiem pirts festivāliem, kuros kopā pirtī iet pāri 100 cilvēkiem un ir pat tādi, kuros piedalās ap 500 un pat 1000! Mūsdienās var savest vienuviet tā saucamās pārvietojamās pirtis un baudīt pirts rituālus pat vairāku dienu garumā. Bijām pieredzes apmaiņā uz pirts festivālu Čehijā. Tur es faktiski trīs diennaktis neizgāju laukā no pirts. Tas raisa tādu īpašu psiholoģisko stāvokli”, stāsta Aija.

Pirtī iešanas laiks ir atšķirīgs. Ja zīdainim tās noteikti būs tikai pāris minūtes, tad pieaugušajam cilvēkam pirtī jāpavada kā minimums stunda. “Bet arī pa šo laiku jūs saņemsiet pārāk maz. Kad pārcēlos uz dzīvi laukos, man pirts rituāls ilga līdz sešām stundām. Man vajadzēja pilnīgi atslēgties. Ar skurbīšiem, slotiņām, mālu… Tagad gan vairs neprasās tik ilgas pirtošanās”, atbild pirtniece.

Dažādu kultūru un izcelsmes pirtis galvenokārt atšķir gaisa temperatūra un relatīvais mitrums tajās. Gaisa mitrums var mainīties no 0 līdz 100%, gaisa temperatūra — no 30 līdz 150 °C. Aija Skuķe stāsta, ka viņas pirtī gaisa temperatūra sasniedz 60 līdz 70 grādus. “Tā ir pati pirts būtība. Sakarsēties un tad - atdzesēties. Pirts – tas noteikti ir sajūtu mikslis”, uzsver Aija.

Runājoties ar pirtnieci par dažādiem skrubjiem, viņa atzīst, ka pieredze tieši ar pirktajiem ir diezgan bēdīga. Priekšroka noteikti ir pašas pagatavotajiem skrubīšiem. “Skrubīšus taisu pati. Lieti noder jebkura tēja, kaut vai tā pati piparmētru. Mētras tiek izkaltētas, saberztas, klāt tām tiek pievienota sāls. Bērniņus skrubinot, nekad nelieku sāli klāt. Sodu arī nelieku, kaut arī vecajās grāmatās ir rakstīts, ka jāliek klāt gan sāls, gan soda. No medus skurbjus netaisu, tas vien dažreiz noder pirts noslēgumā kādai masāžai”, secina Aija.

Jāatzīst, ka lauku cilvēkam tik ilgas pirtī iešanas kā pilsētniekam nav vajadzīgas. Pēc iešanas pirtī vai arī starpbrīžos starp pēršanos, noteikti ir jādzer. Protams, ir vairāki dzērieni, ko var lietot - gan ūdeni, gan sulas, gan tējas. Ļoti laba izvēle ir dzert siltas tējiņas, jo īpaši dažādu zāļu tējas. Savukārt alkoholiskos dzērienus pirtī lietot tomēr neiesaka.

Lauku tūrisma uzņēmumos, kuriem piešķirts „Zaļais sertifikāts”, viss ir rūpīgi pārdomāts, lai saimniekošana būtu draudzīga videi, un vienlaicīgi – atpūta ērta un patīkama cilvēkam, tie atrodas tīrā, sakoptā lauku vidē, saimnieki rūpīgi veido apkārtējo ainavu. Bieži tās ir tradicionālas lauku sētas, būvētas un iekārtotas, izmantojot dabīgus, cilvēka veselībai nekaitīgus materiālus – koks, akmeņu mūris, niedru jumti, linu palagi un dvieļi, un arī mūsdienīgi materiāli, kas mazina alerģijas iespējamību. Varbūt uzreiz to nepamanīsiet, taču pārsvarā šajās mājās telpu apdarei izmantotas videi draudzīgas krāsas un apdares līdzekļi, arī telpu kopšanai un gultas veļas mazgāšanai lieto līdzekļus ar ekomarķējumu. Šajās mājās nesmēķē telpās. Daudzviet viesiem piedāvā saimnieku pašu audzētu ekoloģiski tīru pārtiku, dažādas aktivitātes dabā: braucienus ar velosipēdiem, pārgājienus, dzīvnieku vērošanu. Saimnieki domājuši arī par bērniem – ir rotaļlaukumi, mājdzīvnieki apskatei, ērtības ģimenēm ar pavisam maziem bērniem.

Pamatoti varam lepoties ar “Meža skuķiem” un pirtnieci Aiju, kas, jāsaka, Daugavpils novadā ir vienīgā, kas piedāvā baudīt pirts rituālu.