Vai zinājāt, ka vienā no trim Pilskalnes Siguldiņas ezeriem kādreiz ir nogrimusi zelta kariete, bet rakstveža kalniņā mēdz spokoties? Dubezers atrodas līdzās ainavu parkam „Pilskalnes Siguldiņa”. Stāsta, ka senāk tur bijusi pils, bet muižas pilskungs pakāries un no tā laika spokojoties - staigājot ap ezeriņu pašā pusdienas laikā. Savukārt cits nostāsts vēsta, ka te kādreiz valdījis ļoti bagāts, bet ļauns kungs, kurš vienmēr braucis zelta karietē ar naudas maisu līdzi. Kučieris nolēmis atbrīvot zemi no ļaunā kunga, un, braucot no kalna pie Dubezera, uzšāvis zirgiem ar pātagu un iebraucis taisni ezerā. Kopš tā laika zelta kariete tā arī guļot ezera dzelmē. Šīs un citas teiksmas zina stāstīt Līvija Tamane, kas ieguldījusi savu sirdi un milzu darbu ainavu parka “Pilskalnes Siguldiņa” izveidē.
Ābeļdārzā izaugusī mīlestība
Līvijas Tamanes darba mūžs ir bijis ļoti piesātināts un daudzveidīgs – no daiļdārzniecības līdz novadpētniecībai. Mājās izveidojusies neliela bibliotēka. “Te ir mans dabas plaukts, te dārzkopības plaukts, kur ir grāmatas gan no studiju gadiem, gan darba gadiem,” saka Līvija. Pirms vairāk nekā pusgadsimta viņa pabeigusi Bulduru dārzkopības tehnikumu kā dārzkopības agronoms un turpinājusi izglītoties dažādās jomās. Interese par dārzkopību raisījusies no mazām dienām, palīdzot vecākiem rosīties lielajā augļudārzā, ko tēvs vēl Ulmaņlaikā bija iestādījis visapkārt mājām Rožupē. Tēvs stādījis dārzu pēc īpaša plāna, jo tad valsts apmaksājusi visus ieguldījumus. Riņķī apkārt mājai bijis liels ķiršu dārzs, zemeņu lauks, dažādu šķirņu ābeles un ogu krūmi. “Tēvs atveda ērkšķogas no Šterna dārzniecības Liepājā. Bija gan lielas un sarkanas, gan kā medus lāses. Mums, bērniem, vajadzēja lasīt ogas nodošanai. Tētim patika potēt kociņus, mācīja arī mums,” atminas Līvija. Kolhoza laikā dārzs tika izpostīts, daļu kolhozs savāca sev, daļā ierīkoja cūku ganības. Pēc tēva nāves mamma māju pārdeva, un visi pārcēlušies uz Krustpili, bet Līvija devās iegūt agronoma diplomu. Pirmā darbavieta bija padomju saimniecība “Dartija” Iecavā, kur iestādījuši ap 50 ha augļu dārza. Ik rudeni tika rīkota jauno ābelīšu stādīšanas talka, uz kuru aicināti karavīri no Rīgas, jo darbs bijis fiziski smags. Viens no talciniekiem, puisis Alberts no Pilskalnes pagasta, ieskatījies jaunajā, blondajā agronomē un aizvedis viņu uz savu dzimto pusi.
Līvija sākusi strādāt par brigadieri kolhozā “Lāčplēsis” Pilskalnē. Vēlāk kādu laiku strādāja Ilūkstes Komunālā kombināta siltumnīcu kompleksā pašā pilsētas centrā. No botāniskā dārza vedusi kvalitatīvas sēklas, audzēja kallas, kamolu begonijas, ciklamenes, prīmulas, hortenzijas un rozes, kā arī dažādus zaļumus bēru vainagiem, ko izgatavoja kombinātā. Tā laika stingro uzskaiti Līvija atceras ar šausmām: “Begonijai no sīpoliņa dīga vairāki asni, bet revīzija uzskaita katru asnu kā atsevišķu begoniju, nācās rakt laukā un pierādīt, ka ir viena sakne. Ja kaut kas pietrūka, bija jāmaksā no savas kabatas, bet ja atrada rezervi, sastādīja aktu par spekulāciju. Katram bēru vainagam līdzi nāca kalkulācija, cik zaļumu un ziedu izmantots, to deva līdzi pircējam. Bet aiz vārtiem jau gaidīja OBHSS darbinieki un pārskaitīja, vai viss atbilst kalkulācijai. Tie bija briesmīgi laiki.” Ilūkstē bija liela dārzniecība, pilsētas nomalē audzēja kāpostus, ko tirgoja turpat uz lauka. Centrā aiz klostera bijuši vismaz pieci siltumnīcu korpusi un sava katlumāja, taču nekas nav palicis pāri.
Pēc kāda laika Līvija Tamane atgriezās kolhozā, kur tikko bija izbūvēts alus brūzis “Lāčplēsis” un bija vajadzīgs laborants. Līvija apguvusi arī alus darīšanu, izgāja praksi alus brūžos Rīgā un Tērvetē, zina, kā audzēt iesalu un kā rūpnieciski dabūt gatavu gardu alu, turpat darbojies arī vīrs. Kad kolhozi sāka izjukt, Līviju uzaicināja uz pagastu par zemes ierīkotāja palīgu, ar divmetrīgo mēru apieti un samērīti visi pagasta 12 000 ha. Daiļdārznieces amats nav zudis joprojām, piemājas dārziņā Ilūkstē ir miniatūrs botāniskais dārzs, kur var sastapt arī diezgan retus un eksotiskus kokus, krūmus un ziedus.
Pašiem savs dabas parks
Zinot, ka Līvijai ļoti patīk daba, Alberts aizvedis viņu parādīt Pilskalnes Siguldiņas ainavas. Kopš tā laika Līvija arī iemīlēja šo vietu. Tolaik kolhozā dibinājās visādas biedrības, bija pat slīcēju glābšanas biedrība, kurā gribēja ievilkt arī Līviju, bet viņa atrunājās, ka neprotot peldēt. Toties dabūja darboties dabas aizsardzības biedrībā, kurā bija 120 biedri, notika dažādi pasākumi un lekcijas. Biedrība aktualizēja jautājumu par aizsargājamām teritorijām. Astoņdesmito gadu beigās toreizējais Daugavpils Pedagoģiskā institūta prorektors Bruno Jansons ar studentiem dabas liegumā “Pilskalnes Siguldiņa” pētīja dižkokus un gravas, pamazām dzima ideja par takām.
Šo dabas liegumu jau 19. gadsimta beigās ir pētījis Ilūkstes jezuītu klostera skolas bioloģijas skolotājs un priesteris Jozefs Fedorovičs, kura izveidotais herbārijs patlaban atrodas Viļņas Universitātes bibliotēkā. Līvija Tamane kopā ar Bruno Jansonu izstaigāja visu maršrutu 8 km garumā, pētot apkārtni un prātojot, kādi varētu būt apskates objekti. Sāka rīkot talkas, tika iztīrīts ezers, mēģināja ierīkot tā krastā pludmali, noklāja dēļus un uzbēra granti, taču nekas nesanāca, jo apakšzemes straumes un avoti dēļus izļodzīja, bet lietus gāzes pludmali ieskaloja ezerā. Toties izdevās taka, kas sākotnēji veidota no pusbaļķiem un bluķiem. Bija grūtāk izejama, toties dabai pietuvināta. Bruno Jansons to veidoja kā mācību izziņas taku, kur var apskatīt daudzus retus augus, neparastus dendroloģiskos un ģeoloģiskos objektus, piemēram, septiņas liepas no viena celma, senču dižozolu, zibens saspertu koku un daudzus citus. Līvija veidoja aprakstus, lai var pasniegt tūristiem, visam klāt pievilkusi teikas, par ko Jansons pukojies: “Tu atkal ar tām savām pasakām!”
Vietējā kolhoza priekšsēdētājam Antonam Breidakam radusies ideja par Sprīdīša taku bērniem. Lai arī Sprīdītis vairāk asociējas ar Brigaderi, taču nosprieduši, ka ganu zēns ir bijis visur. Tā arī radās pasaku tēli, kurus pāris vasaras topošie koktēlnieki veidoja kokgriezējas Betijas Strautmanes vadībā. Sākotnēji Līvija Tamane dabas liegumā aktīvi vadīja ekskursijas.
1998. gadā izveidojuši nevalstisko organizāciju "Pilskalnes dabas izglītības centrs", lai izstrādātu un realizētu vides, izglītības un daudzus citus projektus. Tā kā Siguldiņā ir daudz aizsargājamu augu, Līvija bija izveidojusi nelielu bukletu par agrajiem pavasara ziedētājiem. “Te pavasaris ir īpaši krāšņs, cita pēc citas zied zilās, dzeltenās un baltās vizbulītes, pavasara debestiņa trijās krāsās, lakači, bebrukārkliņš un daudzi citi aizsargājami augi,” stāsta Līvijas kundze. Pilskalnes Siguldiņa un priežu mežs ir tā vieta, kur Līvija Tamane smeļas enerģiju.
“Visu mūžu esmu bijusi ziņkārīga”
Attīstoties tūrismam, Līvija Tamane nopietnāk pievērsusies Ilūkstes un tās apkaimes vēstures izzināšanai un novadpētniecībai, lai zinātu, ko stāstīt citiem. Viss sācies ar grāmatiņu, ko reiz bija saņēmusi dāvanā no tēva. Šajā 1929. gada tūrisma ceļvedī atrodama arī informācija par Ilūksti un tās apkaimi, minēti astoņi tūrisma maršruti no pilsētas. Tā Līvija sākusi vākt vēsturiskus materiālus malu malās, tostarp par Siguldiņu. Pirmajai dalībai starptautiskajā tūrisma izstādē Balttour izveidojuši fotogaleriju ar vietējiem apskates objektiem, izgājusi dažādus kursus, smēlās pieredzi Vācijā parku apsaimniekošanā un tūrisma attīstīšanā pagastos.
Līvija Tamane uzskata, ka ar laiku arī Ilūkstes klosteris varētu kļūt par tūrisma pērli. Viņasprāt tam jāveido saikne ar mākslu, mūziku un vēsturi: “Noteikti jābūt kādai izstāžu zālei, jo pie klostera savulaik atradusies gan mūzikas, gan teātra skola, tam vienmēr bijusi saistība ar kultūru. Varbūt kādā stūrī varētu būt arī viesnīcas istabiņas.” Jau par senu tradīciju iegājies kopā ar bērniem Dainu un Edmundu vai mazmeitām apkopt vecos Ilūkstes kapus, kur apglabāti slaveni klostera profesori un priesteris Jozefs Fedorovičs. Šopavasar, apkopjot viņu kapu kopiņas, atraduši pirmā pasaules kara laika granātu. Vēstures liecības ik pa laikam uzrodas pašas.
Kopā ar dēlu savākusi pašu dzimtas koku septiņās paaudzēs, tā radās interese kaut ko padziļināti pētīt. “Es visu mūžu bijusi ziņkārīga. Tēti pratināju par karu, bet viņš bērniem neko nestāstīja. Piecu gadu vecumā man patika krāsot. Vecā kalendārā ar zīmuļiem biju izkrāsojusi Staļina bildei dzeltenas ūsas un matus. Man šķita, ka būs smuks. Tajos gados gāja pārbaudes pa mājām. Atceros, ka liels milicis formā lamāja manu mammu par izkrāsoto Staļinu, bet es raudāju un bļāvu. Mamma bija nobijusies, ka mūs aizvedīs uz Sibīriju, dabūja rājienu, ka nav ieaudzinājusi cienīt valstsvīrus. Tā bija mana pirmā politiskā pieredze,” stāsta Līvija Tamane. Jau tolaik viņa izpētījusi mājas bēniņos uzietos vecos žurnālus “Atpūta” un dārzkopības žurnālus ar skaistiem zīmējumiem. Vienā no tiem izlasījusi, ka pirmskara Latvijā govs deva vairākus tūkstošus litru piena, par ko saņemta godalga izstādē, savukārt skolā bērniem centās iestāstīt, ka buržuāziskajā Latvijā govis bija kārnas kā siļķes un izslaukuma nebija, bet cilvēki dzīvoja nabadzībā. “Tā kā man jau bija politiskā pieredze, bija piekodināts skolā turēt muti ciet, toties mājās gan centos izdibināt taisnību. Kad Staļins bija pagalam, bija liela raudāšana un skolā sēru mītiņš, bet es pie sevis nodomāju – tas draņķis beidzot ir pagalam, dēļ kura ūsām gandrīz uz Sibīriju aizveda.”
Kādu laiku Līvija Tamane bija aktīvi iesaistījusies arī vietējā politiskajā dzīvē, tika ievēlēta par Ilūkstes pilsētas deputāti. “Biju šīs ielas deputāte, man piederēja deputāta teritorija līdz 25. mājas numuram, vajadzēja apiet visas mājas, jāpastāsta visi jaunumi. Biju tik tālu aizdeputējusies, ka mani aicināja uz visām kāzām, bērēm un kristībām, vajadzēja kratīties no visa vaļā,” smejas Līvijas kundze.
Trīsdesmit gadus Ilūkstes amatierteātrī Līvija Tamane bija par suflieri, bet tagad pierunāta arī pati iejusties aktiera ādā, kas gan pašai nepatīk, bet – ko vajag, to vajag. “Man ļoti patīk skatīties, kā top izrāde, ka sākumā viss iet šurum burum, bet beigās viss iznāk ļoti smuki.”
Beidzamos pāris gadus Līvija Tamane kā līdzautore daudz laika veltījusi divu izdevumu veidošanai, materiālu meklēšanai un apkopošanai. Rezultātā dienasgaismu ieraudzījušas grāmatas „Pilskalnes pagasts. Vēsture un tagadne” un “Ilūkste- Augškurzemes metropole.” Pagaidām vēstures izpētei likusi mieru un ļaujas jaunam vaļaspriekam – gleznošanai un savai senai sirdslietai – ceļošanai, cenšoties vismaz reizi mēnesī izrauties no rutīnas, izbaudīt kādu izstādi, apmeklēt koncertu vai teātri.
