Aprīlī visā Latvijā notika tradicionālā prasmju skola “Satiec savu meistaru”. Raiņa māja Berķenelē aicināja uz skalu grozu pīšanas darbnīcu, lai profesionāla meistara Andra Kačkāna vadībā apgūtu grozu pīšanas mākslu.
Andris Kačkāns ir kvalificēts kurpju meistars no Rēzeknes ar vairāk nekā 40 gadu stāžu. Savulaik pabeidzis Rīgas kurpnieku skolu un atgriezies strādāt Latgalē. Pirms 25 gadiem viņš izveidojis savu apavu ražošanas uzņēmumu “Kristāla kurpīte”, kur nodarbina cilvēkus ar īpašām vajadzībām, ļaujot viņiem tādejādi integrēties sabiedrībā un pelnīt iztiku.
Šajā darbnīcā tiek veidoti apavi, kādus veikalā nevar nopirkt. Galvenokārt tie ir apavi deju kolektīviem gan Latvijā, gan ārpus tās. Pērn Andris piepildījis vienu savu sapni – izgatavojis apavus Latvijas operai. Pasūtījumi ir dažādi, piemēram, izgatavoti apavi kinofilmām un teātriem. Pirms gada uz pasūtījumu izgatavojis kādus 80 apavu pārus kinofilmai “Trīs musketieri” kaimiņzemē. Gadās arī darināt apavus pēc individuāla pasūtījuma cilvēkiem, kuri savu fizisko īpatnību dēļ nevar neko piemeklēt veikalā.
Pats sev nevienu kurpju pāri Andris gan vēl neesot izgatavojis un smejoties piekrīt teicienam, ka viņš ir kurpnieks bez kurpēm. Iespējams, kādreiz arī pats sev ko izgatavos, bet pagaidām priekšā esot lieli pasūtījumi. “Tā kā tuvojas dziesmu un deju svētki, kas notiks nākošgad, es atkal būšu pieprasīts un viss atkal notiks,” par tuvākajām iecerēm saka meistars. Andris atklāj, ka drīzumā īstenos vēl vienu senu sapni, proti, Rēzeknē būs kurpnieku muzejs. Pirmos eksponātus viņš plāno izlikt jau aprīļa beigās, bet līdz vasarai pilnībā iekārtot ekspozīciju. “Man ir ļoti liela kolekcija kurpīšu un zābaciņu – no keramikas, stikla, māla un ādas. Es domāju, ka vairāki tūkstoši, nespēju saskaitīt. Kastēs laikam pietiks gulēt, jāceļ augšā,” saka Andris.
Uz Berķeneli meistars bija atvedis izrādīt savus darinājumus no ādas – kurpes, zābakus, siksnas, pastalas un somas. Šajā nodarbē viņam labi palīgi esot visas trīs meitas, kurām viņš iecerējis nodot savas amata prasmes. Vecākā meita Ilze palīdz ar grāmatvedību un prot iesiet grāmatas ādas vākos. Zelma pabeigusi Rīgas amatnieku skolu darbā ar ādām, ieguvusi interjera un apģērba dizaina specialitāti Rēzeknes augstskolā un darina ādas somas. Bet jaunākā meita Anna ir ieguvusi mākslas skolas diplomu un palīdz tēvam īstenot radošas ieceres.
Pirms diviem gadiem, sākoties pandēmijai, kurpnieka darbā iestājies neliels klusums, pasūtījumi izsīka, tāpēc Andris sāka apgūt jaunas prasmes. Sapratis, ka Latgalē trūkst amata meistaru, kas vēl prot pīt skalu grozus, Andris pievērsies tieši šim arodam un tagad jau ir gatavs apmācīt arī citus. Jau divus gadus viņš pin skalu grozus, pamazām sevi pilnveido, visu apgūst pašmācības ceļā. Meistars uzsver, ka šo amatu var apgūt ikviens, galvenais, lai tas aizrautu un patiktu.
Lai izgatavotu skalu grozus, meistars iegādājies visus nepieciešamos instrumentus. Iekams ķerties pie pašas pīšanas, ir jāizgatavo koka loksnes, turklāt jāzina dažādi stiķi, lai šīs loksnes būtu izturīgas un lokanas.
“Nav tā, ka dabū koka kluci un ar to būs viss. Nē. Jo no koka bluķa apmēram paliek tikai 20-30%, ko es varu izmantot, pārējais neder. Ir svarīgi, lai koka loksnes locītos, nelūstu,” stāsta meistars. Līdzi uz meistarklasi viņš paķēris nepabeigtu grozu, kam pie pamata loksnes ielūzušas, jo acīmredzot materiāls nav bijis kvalitatīvs. No tādām kļūdām esot jāmācās. Sākumā tiek nopīta groza pamatne, kurai tiek izmantotas 12 loksnes. Tad tiek ielocīti groza stūri, lai varētu veidot tālāk formu. Lai grozs stūros nelūztu, vajadzīgs labs materiāls.
Andris novērojis, ka vislabāk groziem der bērzs, jo tas esot elastīgs, balts un lokot gluži vai dzied. Esot izmēģinājis arī apsi, taču šis materiāls ar laiku paliekot tumšs un nav izskatīgs. Groziem labi der arī priede, jo īpaši purvā augusī. Vislabāk izmantot svaigu koksni, taču der arī izžuvis materiāls.
“Vislabāk der mitrs koks. Protams, esmu eksperimentējis. To, kas palicis pāri pa vasaru, ielaižu dīķī, lai papeld kādas 2-3 diennaktis, samirkst un es varu atkal izmantot,” saka Andris Kačkāns.
Kad groza stūri ielocīti, meistars apskauj grozu gluži kā līgavu un uzmanīgi ieloka katru strēmeli, veidojot groza formu. Šajā procesā vajadzīga liela pacietība, jo loksnes cenšas atlekt atpakaļ, tāpēc ielocītās tiek sastiprinātas ar knaģiem.
Ar nedaudz šaurākām un biezākām līstēm tiek apņemts jau izveidotais grozs un nostiprināts gan no ārpuses, gan iekšpuses. Liekais materiāls tiek rūpīgi nogriezts un groza mala pielīdzināta. Kad pats grozs jau ir gatavs, var ķerties pie roktura izgatavošanas. Arī te meistars ņem talkā dažādus instrumentus, lai rokturi izliektu vajadzīgajā formā. Tad tas tiek kārtīgi nostiprināts un grozs ir gatavs.
Paša pītie grozi noder arī savā saimniecībā dažādu mantu uzglabāšanai. Andra dzīvesbiedre aizraujas ar pirtslietām un lasa dažādas zāļu tējas, kuru uzglabāšanai šādi grozi ļoti lieti noder. Ja grozus pareizi izmanto un neatstāj laukā mirkt lietū, tie varot kalpot mūžīgi.
Meistars darina ne tikai grozus, jo tie ir mazāk pieprasīti. Viņš izmēģina kaut ko mūsdienīgu un ekskluzīvu, tāpēc sortimentā parādījušies malkas grozi, turklāt ar savu rozīnīti. Esot jautāts arī pēc kartupeļu groziem.
Aptuveni stundas laikā, mijot darbu ar jautrām sarunām, skalu grozs ir gatavs. Ar to var rudenī doties uz mežu sēnēs, uzglabāt tajā izkaltētās zāļu tējas vai izmantot kā praktisku interjera priekšmetu.
