Vaboles pagasta “Aizvēju māju” saimnieks Antons Jānis Skuķis šovasar nosvinēja 90 gadu jubileju. Lai arī gadu nasta nopietna, sirmgalvis ir dzīvespriecīgs un možs, bez mitas plēš jokus, arī par to, ka viņam doti divi vārdi, kas ļaujot svinēt divas vārda dienas. “Ja negribu svinēt Jāņus, saku, kas esmu taču Antons. Labi, ka ir vārda aizvietotājs,” smejas gaviļnieks.
Viņš izvelk no azotes savu darba grāmatiņu, kas pilna ierakstiem. “Jātur tuvāk pie sirds, lai būtu darba spars. Tur visi mani darbi un nedarbi,” joko jubilārs. Pirmais ieraksts datēts ar 1952. gada aprīli, kad viņš iestājies darbā Vaboles kūdras fabrikā par parastu strādnieku.
Padomju kolhozu dibināšanas laikā kūdras ieguve vietējā purvā nereti bija vienīgais veids, kā, strādājot smagu darbu, tomēr varēja kaut ko nopelnīt, jo pašiem kolhozniekiem pirmajos gados par darbu neko nemaksāja. Tāpēc daudzi vietējie tiecās aizmukt no kolhoza uz darbu purvā, kas esot izdevies reti kuram.
Tie bija pirmie pēckara gadi, “staļina laiks”, kad vienkāršu ļaužu ģimenēs valdīja trūkums. Antons Jānis Skuķis, kurš bija jaunākais no astoņiem bērniem viņa ģimenē, jau 17 gadu vecumā iekārtojās Vaboles kūdras purvā. Iepriekš te kara sākumā strādāja ieslodzītie, taču arī vēlāk strādnieku darbs līdzinājies "brīvprātīga cietumnieka darbam", bijis ļoti smags.
Sezona sākās 15. aprīlī, neskatoties uz sniega un ledus segu. Karavīri izlauza kūdras sasalušo augšējo slāni un meta malā, strādnieki lauza apakšējo kārtu un lika uz lentes. Nebija lāgā ne apavu, ne darba apģērba, kas būtu piemērots laikapstākļiem. “Bija tā saucamās čuņas - galošas un zeķe līdz ceļgalam, viss izmirka, cimdi plāni, vakarā pirkstus nevarēja iztaisnot, tāpēc tagad rokas stīvas,” sirmgalvis rāda savas lielās plaukstas ar mezglainiem pirkstiem, kurus joprojām grūti iztaisnot. Arī mugura allaž bija pārsalusi un vienos augoņos, bet ar gadiem pavisam salīkusi.
Viena maiņa ilgusi vismaz 10 stundas, pēc tam devušies uz bijušām cietumnieku barakām, kur dzīvojuši visu sezonu, jo izbraukāt uz mājām bijis grūti. “Vakarā istabiņā dzīvojām astoņi cilvēki, sievietes citā barakā. Ēdām to, kas līdzi no mājām paņemts.”
Šajā laikā neiztika arī bez obligātās līdzdalības sociālistisko darba kolektīvu sacensībās un padomju piecgadu plānu arvien sekmīgākā izpildē, kas nereti gan notika vien "uz papīra". Taču Antons Jānis ne reizi vien pa dienu izpildījis četras normas, par ko saņēmis nevis atalgojumu, bet pozitīvu ierakstu darba grāmatiņā.
Purvā Antons Jānis nostrādāja vien gadu. “Bēgām prom no turienes, kā varējām, apnika darbs,” saka sirmgalvis. Ticis vaļā no kūdras purva reizē ar draugu un caur pazīšanos dabūjuši darbu Rīgā, strādāja armijas transportieru remonta darbnīcā, vēlāk par krāvēju zivju apstrādes fabrikā. “Toreiz jau biju paēdis, vienā reizē veselu šprotu bundžu varēja apēst, bet ne ilgāk par nedēļu, tad jau vairs negaršoja,” jautri teic sirmgalvis.
Trīs gadus Antons Jānis nodienēja padomju armijā Rostovas apgabalā, no šī laika viņam palicis daudz fotogrāfiju. Armijā viņš bija kuģa kapteinis, vizinājis pa Donavu lielus priekšniekus. Pēc armijas līdz pat pensijai nostrādājis par šoferi Baltijas kara apgabala noliktavā Rīgā, izvadāja kara daļām maizi. Mājās maize bijusi vienmēr, gan melna, gan balta, arī kāds deficīta produkts, piemēram, aprikožu kompots.
Antons Jānis izveidojis ģimeni ar operdziedātāju Annu Šņukuti, kura nāk no Pušas puses, 1968. gadā apprecējās, izaudzinājis dēlu un meitu. Par iepazīšanos ar savu sievu sirmgalvis joko: “Aizbraucu uz Pušu, jautāju, vai tur nav kāda brīva meitene.” Vabolē atgriezies tikai pēc aiziešanas pensijā, lai gan vienmēr kādā brīvā brīdī braucis apraudzīt māsas, kas dzīvojušās tēva mājā.
Savos 90 gados sirmgalvis jūtas diezgan ņiprs un bez mitas dzen jokus. Visapkārt mājai iekopts Antona Jāņa stādītais ābeļdārzs, kuru viņš joprojām uzmana un izgriež vecos zarus. Piekopt mājas soli palīdz meita Anita, taču saimnieks rūpīgi pieskata, vai dārzā burkāni un kartupeļi ir izravēti. Viņš seko notikumiem Latvijā un pasaulē, pārdzīvo par karu Ukrainā. Par savu dzīvi gan daudz nefilozofē, bet priecājas par katru dienu un pieciem mazbērniem.
