5. oktobrī visi pedagogi svin savus profesionālos svētkus. Bet vai visiem tas ir bijis apzināti izvēlēts dzīves ceļš? Dažkārt tas ir liktenis, nejaušība vai apstākļu sakritība, kas cilvēku aizved līdz profesijas izvēlei, un nemanot skola kļūst par otrajām mājām, skolēni par savējiem, bet darbs - par sirdsdarbu. Šis ir stāsts par trim skolotājām, kuras vieno ne tikai kopīga profesija, bet arī ģimenes saiknes. Ināra Podniece un viņas meitas – dvīņumāsas Nellija un Linda - ir izvēlējušās savu dzīvi veltīt pedagoga darbam, lai gan iepriekš par to pat nebija aizdomājušās.
Uz viena viļņa ar bērniem
Ināra Podniece savulaik pati absolvēja Vaboles vidusskolu, pēc tam mēģināja stāties Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā studēt mežzinības, taču tagad smejas, ka par laimi tur nepalika. Tam par iemeslu bijušas blaktis, kas naktīs siroja studentu kopmītnēs, un vecāko kursu puišu uzmācīgā uzmanība. “Es biju stingri audzināta, bet te tev pēkšņi naktī zem loga puiši ar ģitāru dzied serenādes un kāpj pa logiem iekšā. Tagad tas šķiet smieklīgi, bet toreiz es nobijos un, nesagaidījusi iestājeksāmenu rezultātus, aizbēgu uz mājām, pateicu vecākiem, ka tur vairs nerādīšos.” Taču kaut ko mācīties vajadzēja, un Ināra devās uz Rīgas tehnikumu mācīties par prečzini, taču saprata, ka tā nav viņas joma. Tajā laikā saņēma piedāvājumu strādāt Vaboles vidusskolā par laboranti un grāmatvedi, nolēma pamēģināt. Divus gadus vēlāk nolēma stāties Daugavpils Universitātē studēt pedagoģiju. “Izdomāju mācīties par sākumskolas skolotāju. Man uzreiz piedāvāja stundas, iedeva 3. klasi. Atceros, kā pirmo reizi ienācu klasē, visi skatās lielām acīm, ko tā jaunā tagad darīs. Domāju, ka skolotājam ļoti jāmīl bērni, jābūt uz viena viļņa. Ja viņi ir 1. klasē, es arī esmu 1. klasē, ja 3. klasē, arī es esmu 3. klasē, es augu līdz ar viņiem. Tad ar baigo lēcienu lec atpakaļ,” saka Ināra. Skolotāja atzīst, ka cenšas nenest darbu uz mājām, lai gan dažkārt nācies burtnīcas ņemt līdzi, un tad abas meitas, toreiz vēl skolnieces būdamas, palīdzēja labot skolēnu darbus, salikt pareizi punktus un komatus, pārbaudīja matemātiku, kamēr mamma gatavoja vakariņas.
Toreiz Ināra pat iedomāties nevarēja, ka meitas varētu iet viņas pēdās, gluži otrādi – centās uzsvērt, ka nevajag izvēlēties skolotāja profesiju, jo nav viegli. “Viņas pat vēl nezina to haosu, kas pastāv izglītības sistēmā, manā laikā vismaz divi izglītība standarti mainījušies, visu laiku kaut kādi jaunumi – tie paši vēži citā maisiņā, bet tev jāpielāgojas. Ir gadījies, ka darbs tā nogurdina, ka es mētāju pa gaisu burtnīcas, teicu, ka nekad mūžā lai nedomā iet par skolotāju,” saka Ināra, kura izaudzinājusi jau vismaz septiņas sākumskolas klašu paaudzes.
Paralēli skolotājas ikdienas darbam Ināra jau ilgus gadus vada arī deju kolektīva “Aisma” divas vecuma grupas. Pati ar dejām saistīta kopš skolas sola, jau 17 gadus dejo Līksnas kolektīvā “Daugaveņa”, pabeigusi dažādus kursus un deju skolu, ieguvusi deju pedagoga apliecību. Viņa teic, ka nav mērķis izaudzināt profesionālus dejotājus, galvenais esot, ka bērniem patīk deja. “Dažreiz nākas izdomāt dažādus knifiņus, lai motivētu, sākam ar rotaļām, saliedētības spēlēm. Taču bērni gaida dejas, jau pirmdienas rītā jautā, vai būs dejas. Viņi gatavi dejot katru dienu, un tas mani priecē.” Sagatavot bērnus skatēm nav viegli, taču skates un koncerti viņus mudina saņemties. “Ja nesaņem augstāku pakāpi, bērni ļoti pārdzīvo, taču cenšos viņus pārliecināt, ka viņi dejo savam priekam, saviem vecākiem. Pirmos gadus pārdzīvoju par punktiem skatēs, tagad nē, mans pienākums bērniem iemācīt iemīlēt deju. Domāju, ka nākotnē atdošu dejas meitai,” saka skolotāja.
Māsu tandēms
Ināras Podnieces vecākais dēls Rodrigo vienīgais izvēlējies citu ceļu – absolvējis Ventspils Augstskolas bakalaura studiju programmu “Elektronikas inženierija”, pašlaik studē maģistrantūrā un darbojas savā jomā. Pirms pāris gadiem Rodrigo saņēma starptautisku atzinību un ieguva iespēju stažēties Eiropas Kosmosa Aģentūrā (ESA), kuras misija ir veidot un attīstīt Eiropas kosmosa kapacitātes un nodrošināt, ka investīcijas kosmosa nozarē nes ieguvumus Eiropas iedzīvotājiem un industrijai. Rodrigo ir pirmais bakalaura studiju students no Latvijas, kurš ieguva šādu stažēšanās iespēju.
Dvīņumāsas, kuras ir ļoti atšķirīgas gan izskatā, gan raksturā, tomēr vienojusi kopīga izvēle, taču tā nav bijusi apzināta.
Nellija pabeidza 12. klases Vaboles vidusskolā, iestājās Daugavpils Universitātē studēt par fizioterapeitu, bet pēc dažām dienām saprata, ka nepavilks, jo medicīna esot par traku. “Ļoti baidījos mammai jautāt, vai varu iet prom. Pirms pateicu, man bija jāizdomā, ko es gribu. Negribēju ilgi mācīties, tāpēc aizgāju par pirmsskolas skolotāju, kur tikai divi gadi jāmācās, šogad man bija izlaidums. Un uzreiz saņēmu piedāvājumu pastrādāt skolā. Tā iepatikās, tagad es jūtos savā vietā, man te ļoti patīk, esam ar bērniem uz viena viļņa, te ir ļoti forši bērni un kolēģi,” saka jauniete.
Ināra atzīst, ka sākotnēji nav varējusi iedomāties Nelliju kā pedagogu, jo meitai esot straujš raksturs, ātri aizsvilstas, taču darbs pirmsskolā viņu ir mainījis līdz nepazīšanai. “Bērni noņem visu negāciju, stresu. Man kolēģi ar saka, ka es visu laiku smaidu, lai gan pati to neievēroju. Arī bērni nesen pateica, ka es nekad uz viņiem nekliedzu, lai arī kādas blēņas viņi neizdarītu,” saka Ināra.
Linda pēc 9. klases aizgāja uz Daugavpils Valsts ģimnāziju, jo gribēja pamainīt vidi. “Mācīties par skolotāju nebija plāna, redzēju, cik mammai grūti ir bijis pa šiem gadiem, kā notiek gatavošanās. Es gribēju studēt jurisprudenci, bet aizgāju uz Ventspils Augstskolu studēt starpkultūru komunikācija. Man patika studijas, bet zvaigznes nesakrita, nebiju savā vietā un atgriezos,” stāsta Linda. Atgriezusies mājās, pusgadu domājusi, ko darīt tālāk. Tobrīd mammai bijušas veselības problēmas, un Lindai skolas direktore piedāvāja mammu uz mēnesi aizvietot. “Pastrādāju un sapratu, ka man patīk, ka tas ir forši.” Tā kā Lindai vienmēr ir bijusi tuva daba un arī patika dabaszinības skolā, nolēma iestāties Daugavpils Universitātē studēt dabaszinātni un bioloģiju, pašlaik studē 2. kursā. Jau pirmajā kursā viņai piedāvāja vadīt skolā folkloras kopu “Kanči”, bet no šī mācību gada Linda māca pamatskolā fiziku un ģeogrāfiju. Jauniete atzīst, ka pašai skolā fizika īpaši nesaistīja, bet tagad šis priekšmets iepaticies. “Es jau domāju, varbūt pāriet no bioloģijas uz fiziku. Bet bioloģija man vienmēr bijusi dziļi sirdī, Vienmēr paticis viss, kas ir dzīvā daba ap cilvēku, labprāt vadītu bioloģiju skolā.” Paralēli Linda vēl māca mūzikas stundas māsas mazajiem audzēkņiem.
Šogad Linda ar “Kančiem” un Ināra ar “Aismas” dejotājiem piedalījās XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, kas bijis liels izaicinājums pēc 10 gadu pārtraukuma. Lindai tie bija trešie dziesmu svētki, tostarp pirmie kā kolektīva vadītājai. Gads pagājis stresā, jo bija jāgatavojas skatei, jāpiedalās daudzos semināros. Linda bija visjaunākā folkloras kopas vadītāja. “Ļoti patika, lai arī emocionāli bija grūti iet gulēt trijos naktī un celties sešos no rīta. Bet bērni izbaudīja, daudz dziedāja dažādās vietās. Es piekritu vadīt kolektīvu, lai meitenes tiktu uz Rīgu,” saka Linda.
Pagaidām māsas aizrauj pedagoga darbs. Lai arī skolotāju algas nav lielas, meitenes pagaidām to uzskata par pietiekamu. Abas īrē kopīgu dzīvokli Daugavpilī, taču daudz laika pavada dzimtajā Līksnā, ciemos pie mammas. Linda atzīst, ka pilsētas skolā nevēlētos strādāt, tieši mazās lauku skolas šarms ir vilinošs. Arī studijas var veiksmīgi apvienot ar darbu. Sajūta, ka bijušie skolotāji tagad ir pašas kolēģi, gan esot dīvaina joprojām, tomēr no viņiem saņem ļoti milzīgu atbalstu.
Brīvo laiku abas pavada kopā ar draugiem, dažkārt vienkārši noskatoties kādu labu filmu kopā ar saviem kaķiem. Linda un Nellija darbojas DU Studentu padomē, kur plāno studentiem dažādus pasākumus un aktivitātes, kas palīdz studentu dzīvi padarīt interesantāku, darbojas ar ERASMUS studentiem, sadarbojas ar citām augstskolām. Tas ļauj arī pašām aktīvi atpūsties. Abas dzied vokālajā ansamblī “Stage On”.
Ināra brīvajā laikā lasa grāmatas, skatās seriālus un dodas pastaigās pa Līksnu ar suni.
Vaboles pamatskolā jau ilgus gadus ir jauka tradīcija visiem skolotājiem kopā svinēt Skolotāju dienu, dodoties kādā izzinošā braucienā, lai atpūstos un gūtu jaunus iespaidus. Šogad skolotāji dosies izbaudīt “Kurmīšu” tējas Krāslavas novadā.
