Špoģu vidusskola vieno Latgales jaunsargus pasākumā “Ceļš uz Brīvību”

26. novembrī Špoģu vidusskolā notika Brīvības cīņām veltīts pasākums “Ceļš uz Brīvību”, kuru apmeklēja jaunsargi no Viesītes, Jēkabpils, Preiļiem, Līvāniem, Dagdas, Krāslavas un Špoģiem.  Pasākuma mērķis bija izglītot jaunsargus par Brīvības cīņām, Latgales atbrīvošanu un bruņuvilcienu kauju Špoģu apkaimē, kā arī veicināt patriotismu.

Teorētisko daļu vadīja Latvijas Kara muzeja lektors Ainis Lociks, sniedzot padziļinātu ieskatu tā laika notikumos — sākot no situācijas Latvijas teritorijā līdz pat kaujai Špoģu apkaimē. Lai gūtu labāku izpratni par vilcienu kaujām, lektors stāstīja arī par vilcienu attīstību — gan par to rašanos, gan īpatnībām. Viens no nozīmīgākajiem pavērsieniem bija sliežu platums, kas dažādās valstīs atšķīrās. Lektors skaidroja arī to, ar ko atšķiras bruņots vilciens no bruņuvilciena. Tika aplūkoti arī konkrētu vilcienu piemēri un to uzbūve, lai jaunieši varētu iztēloties, kā tie izskatījās.

Pasākuma otrajā daļā jaunsargi devās uz notikumu vietu Peipiņos, kur novadpētnieks Jānis Strods rādīja bruņuvilciena kaujas vietas un dalījās savās zināšanās. Pirmā pietura bija aiz Peipiņu kalna pie Kazulīšu sādžas. No tās pavērās skats uz dzelzceļa un Sūbru sādžas pusi, kur atradās Polijas armijas 1. Leģionāru kājnieku pulka janvāra kauju pozīcijas. Šajā vietā jau līdz bruņuvilcienu kaujai bija krituši un ievainoti vairāki desmiti poļu karavīru. Taču no šīs vietas nebija pārredzama vilcienu kaujas vieta. Tālāk jaunsargi devās uz dzelzceļa pārbrauktuvi ”Kazulīši”, kur sākumā apstājās 3. latviešu bruņuvilciens, ko komandēja Paulockis. Šeit notika pārrunas ar poļu leģiona komandieriem par uzbrukuma stratēģiju boļševiku bruņuvilcieniem, kuri atradās vismaz 1 km attālumā pie nākošās dzezceļa pārbrauktuves Sūbru sādžā. Sekoja apmēram 300 m gājiens pa dzelzceļu līdz līkumam, no kurienes latviešu bruņuvilciens 10. janvāra rītā veica pārdrošo uzbrukumu boļševiku bruņuvilcieniem „Smertj ili pobeda” („Nāve vai uzvara”) un „Tovarishch Lenin”. Kopā ar jaunsargiem tika mēģināts maksimāli precīzi noteikt vietu, no kurienes tika raidīti lielgabalu šāvieni. Šī vieta atradās aiz dzelzceļa līkuma pie novadgrāvja caurtekas, no kurienes pavērās skats uz “Sūbru” dzelzceļa pārbrauktuves semaforu, pie kura atradās abi boļševiku bruņuvilcieni. Tāpat no šī dzelzceļa līkuma pavērās iespaidīgs skats uz Kazulīšu sādžas otro pusi pie Peipiņu kalna, kur atradās poļu leģionāru pozīcijas, kuras nemitīgi apšaudīja boļševiku bruņuvilcieni, neļaujot poļiem pārvietoties uz priekšu.  Boļševiku vilcieni tika sašauti 10. janvāra rīta pusē. Smagi cietuši, tie atkāpās uz Rušonas-Rēzeknes pusi. Taču Sūbru sādžas lielākajā daļā joprojām atradās boļševiku kājnieku pozīcijas. Jaunsargi pa dzelzceļu nosoļoja vēl apmēram 400 metrus, kas toreiz veidoja frontes joslu starp abām karojošajām pusēm. Interesanti, ka tieši šajā frontes joslā apmēram 200 m no dzelzceļa atrodas J.Stroda dzimtas sādža un mājas. Toreiz tās kauju laikā necieta, jo atradās ielejā. Šī ieleja no boļševikiem īsas kaujas rezultātā tika atbrīvota 12. janvārī plkst. 8.00. Šeit tika izcīnīta vēl viena kauja ar vilcienu “Tovarishch Lenin”, kurš neizturēja un atkāpās aiz Juzefinavas muižas.

Atpakaļceļā jaunsargi devās no dzelzceļa uz šosejas pusi caur Sūbru sādžas ziemeļu pusi, no kurienes pavērās izcils skats uz Peipiņu kalnu un Kazulīšu sādžu, atsedzot poļu leģionāru kaujas pozīcijas, kuras tikpat labi kā pirms vairāk nekā 100 gadiem bija pārredzamas no boļševiku bruņuvilcieniem.

Atrodoties notikumu vietā, jauniešiem bija iespēja iztēloties kaujas norisi, redzot reālos apstākļus dabā. Radās vairāki jautājumi par kauju, un daudziem jaunsargiem šāda pieeja vēstures apguvei rosināja vēl lielāku interesi iedziļināties tajā. Jaunsargi atzina, ka bija vērtīgi papildināt esošās zināšanas un apzināties, ka atrodas vēsturiski nozīmīgā vietā.

Paldies jaunsargiem un instruktoriem par dalību pasākumā!
Izprotot vēsturi, kļūstam gudrāki nākotnē.

Jaunsargu instruktore Ilze Platace

Špoģu vidusskolas interešu izglītības skolotājs, novadpētnieks Jānis Strods