Pēc ilgiem dzīves gadiem Rīgā pārcelties uz klusu Latgales stūrīti – tik krasi mainīt dzīvi pirms pāris gadiem nolēma amatnieks Igors Švilpe. Par savu lēmumu viņš nenožēlo un saka, ka tagad pa īstam sāk baudīt dzīvi.
12. jūlijā Daugavpils cietoksnī notika Vēsturiskās rekonstrukcijas festivāls “Dinaburga 1812. Miers”, un Igors bija viens no lielā krāmu tirgus dalībniekiem. Lai gan tirdziņa atmosfēra nav viņam īpaši tuva, tajā dienā izdevās pārdot daudz savas produkcijas un satikt interesantus cilvēkus – vietējos un ārzemniekus, pārsvarā lietuviešus.
Lietuva ir Igoram tuva vārda tiešā nozīmē – viņš dzīvo paša Šķirnates ezera krastā Demenes pagastā, gar ezeru iet Latvijas – Lietuvas robeža. Šī ir viņa senču, vecvecāku un vecāku zeme, un gandrīz viss šeit saglabājies pirmatnējā izskatā – koku māja ar zemiem griestiem, veca māla kleķa šķūņa drupas, vecais ābeļu dārzs, pieeja pie ezera. Igors dzīvo ļoti ainaviskā vietā, kur var baudīt saullēktus un saulrietus, vērot miglu un rasu, satikt putnus un dzīvniekus, ogot, sēņot un zvejot, ēst svaigus dārzeņus un augļus un vienkārši brīvi elpot ar pilnu krūti, kas ir vissvarīgākais.
Pats sev saimnieks
Demenes pagastā Igors dzīvo jau trešo gadu, pārbraucot no Rīgas. Pats esot no Daugavpils, viņš 2000. gadā devās uz galvaspilsētu, kur saņēmis labu darba piedāvājumu. Savā profesionālajā dienestā viņš sākumā strādāja par iecirkņa policistu, pēc tam par izmeklētāju un vairākus gadus nostrādāja par grupas vadītāju Galvenajā kriminālpolicijas pārvaldē. Aizgājis pensijā ar majora pakāpi. Kādu laiku Rīgā Igors nodarbojās ar kasešu, CD un DVD izdevniecību, sadarbojās ar lieliem uzņēmumiem, pats veidoja dokumentālas filmas par tūrisma objektiem, piemēram, par Rīgas jūgendstilu: “Rīgā toreiz bija daudz tūristu, un produkcija bija pieprasīta. Tagad CD vai DVD, protams, jau nav top preču sarakstā.” Pakāpeniski aizejot uz suvenīru ražošanas sfēru, Igors apstājās pie lāzergravēšanas. Šodien savā ikdienā Igors ir aizņemts ar vairākiem darbiem, bet par savu galveno vaļasprieku uzskata dažādas produkcijas ražošanu no finiera. Tā ir domāta kā dāvanu un tūrisma prece, ka arī prezentācijas produkcija. Pasūtījumus viņš saņem no privātpersonām, pašvaldībām, tūrisma objektiem, piemēram, nesen gravēja simtiem magnētu Minhauzena muzejam vai dažādus suvenīrus Daugavpils Šmakovkas muzejam. Lāzeru viņš nopirka par paša līdzekļiem, reģistrēja savu firmu un atzīst, ka visgrūtākais bija nevis iegādāties lāzeru, bet bailes, ka mašīna var salūzt. Tas arī vienu reizi notika.
Igors izgatavo koka magnētus, virtuves dēlīšus, lādītes, aploksnes naudai vai atklātnēm, izkārtnes ar jocīgiem un motivējošiem uzrakstiem utt. Finieri Igors iepērk Rīgā, saka, ka nopirkt nav problēma, galvenais, lai būtu pēc tam, kam pārdot produkciju. Konkurentu ir daudz, bet viņš izdomā savas dizaina idejas, savus knifiņus. Viņš gandrīz nepiedalās tirgos, nereklamē sevi sociālajos tīklos, bet pasūtītāji atrod viņu caur “sarafāna radio”.
Senču aicinājums
Uz vecās mājas sienas izvietotas vecvecvecmāmiņas un citu senču fotogrāfijas, kuri kādreiz šeit dzīvojuši. Vēl dzīvojot Rīgā, Igors bieži viesojās šeit, un lauku dzīve ir viņam labi pazīstama. Viņš neatceras brīdi, kad pieņēma galīgo lēmumu pārcelties no Rīgas, galvenais, saka viņš, ka par savu lēmumu nenožēlo. Kādā mirklī atnāca pārliecība, ka vairs negribas dzīvot lielas pilsētas burzmā. Tagad ciemos brauc bērni un mazbērni, un priekš viņiem Latgales lauki ir īsta eksotika.
“Visi mani senči bija no šīs puses. Mana māte piedzima 1941. gada 22. jūnijā, kad sākās karš. Viņa atcerējās, ka vācu karavīri stāvēja uz tā kalna. Manu vecvecmāmiņu kopā ar ģimeni (vecmāmiņa, vectēvs un trīs bērni) 1949. gadā aizveda uz Sibīriju, kur vecvecmāmiņa Konstancija vēlāk nomira. Šeit bija liela saimniecība, daudz zemes, tāpēc arī izsūtīja,” stāsta Igors. Tagad Latgalē un citur Latvijā ir ļoti daudz pamestu lauku sētu, iedzīvotāju kļūs arvien mazāk un ar saimniecību nodarbojas tikai ļoti drosmīgi cilvēki: “Es apbrīnoju tos cilvēkus, kuri tur govis, aitas, mājputnus. Tas ir ļoti smags darbs.”
Trīs gadu laikā Igoram jau izveidojās jauna dzīves filozofija. Šeit, laukos, viņš saprata, ka cilvēkam nevajag daudz. Ir daba un svaigs gaiss, laba ekoloģija, ir sava zeme, savs neliels piemājas dārziņš, veselīgi produkti. “Protams, pilsētā ir savi plusi, labierīcības, viss tuvumā, ko lai saka, visi jau zina. Šeit man tagad ir viens liels mīnuss – odi,” viņš smejas. Divpadsmit kilometru attālumā no viņa dzīvesvietas atrodas Lietuvas pilsēta Visaginas, turp viņš brauc pirkt produktus un degvielu. Ziemā pagasts tīra ceļus. “Šeit tu esi gandrīz neatkarīgs, šeit ir liela brīvības sajūta. Laiks laukos paiet ātri, ja ir, ar ko nodarboties. Es taču vēl dzeju rakstu un gleznoju ar eļļu, bet tas ir jau cits stāsts.”
