Olga Aleksandrova: „Ikviens cilvēks ir pelnījis, lai viņam ir īsta ģimene”
19.11.2025
AKTUĀLI
Pirms divdesmit gadiem Olga Aleksandrova pieņēma atbildīgu lēmumu savā dzīvē - kļuva par audžumammu. Lēmumu palīdzēja pieņemt pārmaiņas dzīvē: „Palikām ar jaunāko meitu divatā lielā dzīvoklī, mums bija skumīgi un garlaicīgi vienām pašām. Toreiz man nebija darba, meitai skola un savas lietas, mazā saimniecība ar dārzu un govīm nespēja aizpildīt to sajūtu, ka kaut kas pietrūkst. Mēs ar meitu aizdomājāmies, ka varētu paņemt aprūpē vienu vai divus bērnus. Būtībā, mūsu ceļš kā audžuģimenei sākās pavisam nejauši,” stāsta Olga. Šobrīd Aleksandrovu ģimenē aug seši bērni.
Mīlestība un rūpes palīdz uzplaukt
Kad kārtējo reizi Olga devās uz konsultāciju Nodarbinātības valsts aģentūrā, pie reizes apciemoja paziņu, kas bija sociālais darbinieks. „Toreiz atceros, sēž meitenes bēdīgas, jautāju - kas noticis. Viņas stāstīja, ka tikko atvesti četri bērni no lauku mājas, izņemti no ģimenes, un tagad nezina, ko lai dara - bērnunamā, kā jau vienmēr, nav vietas un naudas arī nav, lai tam maksātu. Teicu - labi, uz cik ilgu laiku? Man atbildēja, ka uz mēnesi būtu jāpieņem pie sevis, lai ir laiks atrast mazajiem pastāvīgu dzīvesvietu. Iznāca tā, ka viens no bērniem bija mums pazīstams, gāja vienā klasē ar meitu. Protams, žēl palika - mazi bērni, trīs līdz septiņus gadus veci. Atminos, atnāk meita no skolas, pārsteigumā jautā - kāpēc tik daudz, mēs runājām par vienu, diviem. Teicu, kā lai viņus sadala, visi ir no vienas ģimenes. Tā mēs kļuvām par audžuģimeni, bērni pie mums nodzīvoja 15 gadus”, atminas O.Aleksandrova. Sākumā bērni bija aprūpē vienu gadu, tikai pēc tam, 2007. gadā, viņi kļuva par oficiālu ģimeni. Tika izietas apmācības, kas ļauj iegūt audžuģimenes statusu, ar cerību, ka bērni tiks adoptēti, jo, kā saka Olga, ikviens cilvēks ir pelnījis, lai viņam ir īsta ģimene, lai ir mamma un tētis. Bērni tika adoptēti uz Ameriku, bet pēc laiciņa visi atgriezās atpakaļ pie Olgas un teica - „nē, mums ir jau mamma, mēs nekur nebrauksim!”
Olga stāsta: „Principā ir tā, visi bērni, kurus tu paņem aprūpē uz nedēļu, uz mēnesi, visi, kuriem gribi palīdzēt, paliek ilgāk - kurš gadu, kurš trīs gadus, kurš ilgāk. Diemžēl, visi bērni, kas tiek izņemti no ģimenēm, ir vai nu traumēti, vai ar slimībām, vai visiem ir uzstādītas diagnozes. Man nepatīk diagnozes, tāpēc es cenšos pierādīt, ka bērnam tāda patiesībā nav. Esmu cīnījusies, lai bērniem noņem diagnozes un to arī panākusi, jo patiesībā, tie bērni tika pamesti novārtā un ir iekavējusies attīstība tikai tāpēc, ka par bērnu neviens nav rūpējies, neviens nav ar viņu darbojies. Ir bērni, kas nerunā, jo viņiem ir bail to darīt - kā mazam bērnam ir izstrādājušies aizsargmehānismi, kas rada drošības sajūtu - nerunāt, paņemt mantu, paslēpties stūrī un būt neredzamam, tad viņš jūtas drošībā. Pie manis bērni mācās atvērties un būt. Ja ar bērnu darbojas un viņu mīl, viņš atveras un kļūst par klases teicamnieku.”
Ceļš no Rīgas uz Demeni
Olga nāk no Rīgas, kur kādreiz strādājusi par mikroshēmu komplektētāju rūpnīcā: „Man ir padomju laika profesija, es kādreiz strādāju rūpnīcā, kur ražojām mikroshēmas kosmosa kuģiem. Kad izjuka PSRS, Rīgā zaudēju gan darbu, gan dzīvokli. Šeit, Demenē, paziņai bija dzīvoklis, viņi piedāvāja pa vasaru padzīvot. Sanāca tā, ka saimnieki aizbrauca dzīvot uz Ameriku un uzdāvināja dzīvokli man. Redz, viņi kādreiz man palīdzēja, tagad es palīdzu citiem. Acīmredzot, viss dzīvē notiek tā, kā tam ir jānotiek,” teic O.Aleksandrova. Ar tik specifisku profesiju Daugavpilī tajā laikā bija grūti atrast darbu, pat teju neiespējami: „Kad aizgāju uz darba biržu, man teica, ka vispār nesaprot manu profesiju, nezina, ko piedāvāt. Biržā es biju 10 gadus. Tad arī bija dzīves posms, kad ģimenē auga 11 bērni, tikai tagad ir tie noteikumi, ka nedrīkst būt vairāk par 6. Toreiz sapratu, ka arī nav variantu - es nevaru visus bērnus atstāt vienus pašus uz vairāk kā 8 stundām un iet strādāt. Atminos, biržā man teica - pārdod saimniecību un dzīvokli, meklē īrei dzīvokli Daugavpilī un nāc strādāt. Es viņiem teicu - jūs dzirdat paši sevi? Man tagad viss ir jāpārdod un jāpamet, lai mēģinātu kaut kur atrast darbu. Ko darīt tad, ja mani tomēr nepieņem? Tā arī viss beidzās, aizgāju no bezdarbniekiem,” atceras Olga.
Ikdienā svarīga ir plānošana
„Mēs, kā audžuvecāki, ikdienā strādājam 24/7, mums nav iespējams paņemt ne slimības lapas, ne atvaļinājumus. Reiz vecākie bērni mani palaida uz 3 dienām uz sanatoriju. Atceros, toreiz visas trīs dienas gāju uz procedūrām, ēdu un gulēju, vairs neko nespēju padarīt, nemaz nezinu, kas tur apkārt atradās, arī līdzi paņemto grāmatu neizlasīju. Pēc procedūrām atnācu uz numuriņu un vienkārši gulēju, jo vairs nebija spēka. Bērni toreiz teica, ka izskatos nedaudz svaigāka - nu protams, jo man bija iespēja tiešām kārtīgi izgulēties!” smejas Olga. Audžumamma stāsta, ka arī katra bērnu paaudze ļoti atšķiras no iepriekšējās. Ja pirmās divas paaudzes palīdzēja saimniecības darbos - ravēja dārzu, pat govis mācēja slaukt, tad tagad bērniem ir grūti iemācīt strādāt, jo viņi redz, ka visu var nopirkt veikalā, viņus ir grūti motivēt darbam. Kā teic Olga, šodien sociālie tīkli parāda, ka dzīve ir skaista un viegla, nekas nav jādara, nauda krīt uz galvas pati no sevis, tāpēc bērniem ir sabojāta izpratne par patieso dzīvi un ir grūti viņus pārliecināt par pretējo.
Olgas atslēga, lai visu paspētu, ir plānošana: „Es esmu pieradusi agri celties. Līdz pusdienām es daru visas saimniecības lietas - mazgāju veļu, no rīta sagatavoju arī pusdienas un vakariņas, ļoti daudz plānoju - ko darīšu, ko ēst gatavošu. Galvenais neaizmirst, kur kuram bērnam ir jābrauc, jo vienam vajag apmeklēt ārstu, citam fizioterapeitu, vēl citam nodarbības, cenšamies visu paspēt.” Olga atzīst, ka vakarā tiešām ir liels nogurums, jo, ja vienā personā esi gan mamma, gan tētis, tas ir sarežģīti. „Spēku gūstu grāmatu lasīšanā. Agrāk tā bija adīšana, bet tagad tā mani kaitina. Adīt vajag rāmi, lēnām, bet tā kā fonā ir stress, tad vairs adīt nevaru. Protams, sarunas ar tuviniekiem palīdz atslēgties. Man arī patīk citreiz paskatīties smieklīgus un sirsnīgus video, tie ļauj atslēgties no visa ļaunā, kas notiek pasaulē,” teic Olga.
Ģimenes tradīcijas
O.Aleksandrova stāsta, ka nesen tika svinēta jubileja, kur tika uzaicināts arī fotogrāfs. Kad bija pienācis laiks kopbildei, fotogrāfs bijis pārsteigts par lielo saimi: „Mēs kopā bijām gandrīz 80 cilvēki - atbrauca man vecāki, brālis un māsa ar ģimenēm, mani vecākie bērni ar ģimenēm, jaunākie bērni ar otrām pusītēm. Mums ir liela ģimene!,” priecājas Olga. Katru vasaru Aleksandrovu ģimene dodas ekskursijā uz Rīgu - apmeklē zoodārzu, dodas atpūsties pie jūras: „Ir bērni, kas nekad nav redzējuši jūru, nezina, kas tas ir,” atzīst Olga. Ģimenē pieņemts brīvdienās visiem kopā cept pankūkas, svinēt svētkus. Lieldienās krāsot olas, šūpoties, saposties un sagaidīt Jauno gadu. Noteikti tiek svinēti Jāņi, kad sabrauc visi radi - vienmēr ir lieli svētki - tiek kurināts ugunskurs, visi paliek pa nakti teltīs. Būtiska ģimenes tradīciju sastāvdaļa ir dzimšanas dienu svinēšana. Kā atzīst Olga, daudzi bērni iepriekš nav svinējuši savas dzimšanas dienas, tāpēc Aleksandrovu ģimenē šī ir būtiska tradīcija. „Mēs cenšamies sadzirdēt bērnu un viņa dzimšanas dienā darīt to, ko viņš vēlas. Vecākie bērni parasti izvēlas boulingu, mazākie vēlas apmeklēt spēļu istabas Daugavpilī,” stāsta Olga. Ģimenē ir pieņemts - kad bērns ir izaudzis un dodas tālāk savu dzīves ceļu vai tiek adoptēts uz kādu ģimeni, Olga sagatavo katram foto albumu: „Mēs vienmēr cenšamies uzdāvināt albumu ar ģimenes foto, visu, ko darījām, kur braucām, lai paliek piemiņai. Tagad, protams, viss jau paliek digitāli telefonos, bet šī dāvana tomēr ir īpaša, paliek piemiņai taustāmā veidā.”
Cīņa ar sabiedrības stereotipiem
Olga Aleksandrova atzīst, ka sabiedrībā valda aizspriedumi par audžubērniem: „Ja tu esi pieņemts ģimenē, tātad tu esi sliktāks par citiem. Mani bērni bieži vien jūtas aizvainoti, jo ir situācijas, kad, piemēram, skolā kāds bērns izdara blēņas, bet vienmēr ir vainīgi mani bērni, lai gan viņi pārkāpumam nav blakus stāvējuši. Sabiedrība tā ir izlēmusi un ir ļoti grūti pārliecināt, ka ne vienmēr vainīgi ir tie bērni, kuriem nav vecāku. Mums ir bijusi situācija, kad bērniem skolā tiek pazeminātas atzīmes tikai tāpēc, ka bērns ir no audžuģimenes. Par šo man ir bijuši konflikti ar skolotājiem - kāpēc tā, ja bērnam darbā kļūdu nav, bet ir ielikts 7 nevis 10. Un skolotājs nevar pamatot šo atzīmi. Bērniem teicu, labi, kā ir, tā ir. Ja viņi grib tā domāt, lai tā domā, bet jūs esat labi cilvēki un par tādiem arī paliksiet. Protams, ir arī pretēji piemēri, citi teic, ka mani bērni ir ļoti jauki, vienmēr pasveicinās pirmie, palīdzēs iepirkuma maisu aiznest no veikala uz mājām. Tomēr negāciju ir vairāk, tiesa, ar visiem nestrīdēsies, tāpat nepārliecināsi par pretējo” stāsta Olga.
Lielākais prieks - redzēt, ka bēriem viss izdodas
Olga teic: „Mans lielākais prieks ir redzēt, ka audžubērniem dzīvē viss ir izdevies. Protams, sasniegumi - tas ir brīnišķīgi, bet lielākais prieks ir tas, ka viņi izaug par labiem cilvēkiem - neviens nav cietumā, neviens nav alkoholiķis vai narkomāns. Viņi visi ir atraduši pareizo dzīves ceļu. Ļoti priecājos, kad pieaugušie bērni kādreiz atbrauc ciemos un stāsta, ka ir nopirkuši automašīnu, ir izlēmuši dibināt ģimeni un iestūrēt laulības ostā. Liels gandarījums, ka viss ir kārtībā!”
Olga Aleksandrova teic, ka audžuvecākiem ir liela nozīme mazā cilvēka dzīvē: „Mēs ne tikai fiziski mēģinām palīdzēt bērnam izārstēties no slimībām un traumām - šodien audžuģimenēs teju visi bērni ienāk ar problēmām - kādam ir slēptā alerģija, kādam citas slimības; mēs palīdzam izārstēt arī bērna dvēseli, iekšējo pasauli. Mēs cenšamies viņam palīdzēt saprast, ka ne viss, kas ir apkārt, ir ļauns. Ļaunumu viņi dzīvē ir redzējuši, mēs cenšamies parādīt, ka ir arī labi cilvēki pasaulē. Ļoti gribētos, lai bērni neaugtu bērnunamos, katram ir vajadzīga sava ģimene.”
***
Augšdaugavas novada Bāriņtiesas priekšsēdētāja Valda Namiņa stāsta: „Turpinām ne tikai iepazīt audžuģimenes, kas darbojas Augšdaugavas novadā, bet arī pateicamies par ieguldīto darbu ārpusģimenes aprūpes nodrošināšanā bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības.
Būt par audžuģimeni - tā ir nesavtīga vēlme palīdzēt. Tas nav viegli, bet tas ir spēcinoši ikvienam - būt kādam par atbalstu, sniegt drošā pleca un ģimenes sajūtu. Aicinām kļūt par audžuvecākiem un palīdzēt bērniem!”
