Demenes pagasta iedzīvotāja Marija Pliska šoruden 6. septembrī nosvinēja savu 101. dzimšanas dienu, kļūstot par visvecāko Augšdaugavas novada iedzīvotāju. Sveikt sirmgalvi viņas lielajā jubilejā devās Augšdaugavas novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Vitālijs Aizbalts un Sociālā dienesta vadītāja Anna Jegorova, vēlot gaviļniecei stipru veselību un paužot cerību satikties atkal pēc gada.
Šajā cienījamā vecumā no svara ir ne tikai katrs gads, bet katra diena, ko liktenis ir ļāvis piedzīvot. Savu lielo mūžu sirmgalve uztver ar pateicību, lai gan dzīve nav bijusi ļoti viegla. Piedzīvots karš un slēpšanās mežos, dzīve pagrabā, smags darbs padomju saimniecībās. Izaudzināti četri bērni – dvīņu meitas Viktorija un Janīna, meita Leonarda un dēls Romualds, guldīts smilšu kalniņā vīrs Stanislavs, ar kuru draudzīgi nodzīvoti kopā vairāk nekā 50 gadi.
Marija Pliska ir dzimusi un visu dzīvi nodzīvojusi Demenes pagastā, līdz aiziešanai pensijā smagi strādājusi kolhozā, vēlāk sovhozā gan par lauku strādnieci, gan slaucēju. “Bija gan vieglas, gan smagas dienas, visu ko esmu piedzīvojusi, tik garš mūžs nodzīvots,” teic pati gaviļniece. Arī 101 gada vecumā viņai ir laba atmiņa, taču saviļņojums un emocijas aizlauž balsi un sarieš acīs asaras. Vīrs Stanislavs kolhozā bija brigadieris, vēlāk biškopis, pirms 15 gadiem aizgājis mūžībā, ar viņu reizē ar paša drava pie mājas iznīkusi, jo neviens šo arodu nav pārņēmis. Blakus viņas vecāku vecajai mājai Stanislavs vēlāk uzcēlis jaunu māju ģimenei. Visu mūžu abi turējuši nelielu piemājas saimniecību, mājlopus, pie darba radinājuši savus bērnus. Meitas jautri teic, ka tēvs bijis daudz stingrāks un neesot ļāvis vaļu, savukārt mamma dažkārt padarījusi darbu pati un necentās izrīkot bērnus. Visu dzīvi viņa bijusi lieliska saimniece, brokastīs allaž lutinājusi ar gardām pankūkām, gatavojusi dažādus gardumus, iemācījusi labi gatavot arī meitas.
Marija nav vienīgā ilgdzīvotāja ģimenē, pašas mamma nodzīvojusi 90 gadus, bet māsa 95. Jautāta, kā var nodzīvot tik ilgu mūžu, sirmgalve parausta plecus un teic, ka par to nav aizdomājusies. Meitas atklāj, ka mammai esot gana laba veselība, turklāt viņa neatzīst nedz ārstus, nedz medikamentus. Ja ārsts arī izraksta kādas zāles, pierunāt mammu tās izdzert esot neiespējamā misija, tāpēc nākas izmantot viltību un iedrupināt tableti ēdienā. Nomērīt asinsspiedienu ir tikpat neiespējami.
Vēl pirms gada Marijas kundze pati lasīja avīzes. Tagad nedz avīzes, nedz TV pārraides vairs nav viņas dienaskārtībā, labākajā gadījumā pāršķirsta un apskata avīzes virsrakstus. Ik rītu viņa pēc pamošanās pati nomazgājas un sapošas, tad dodas dzert savu rīta kafiju ar biezpienu. Katru dienu laiku velta lūgšanām, aprunājas ar meitām, kuras ikdienā par viņu rūpējas. Pieturoties pie spieķīša, viņa pati apstaigā māju, iziet laukā. Meitas teic, ka mammai patīk visu darīt pašai, arī ģērbties un sevi apkopt. Agrāk mamma bijusi arī liela rokdarbniece un apadījusi visu saimi. Kādreiz piemājas saimniecībā turējuši arī aitas, bija sava vilna, no kuras adījusi cimdus un zeķes.
Ģimene vienmēr draudzīgi satikusi, tas iemācīts arī bērniem. Marijas kundzei ir 5 mazbērni un 9 mazmazbērni, visi dzīvo un strādā tepat tuvumā, neviens nav aizbraucis no Latvijas. Gan svētkos, gan brīvdienās vecajās lauku mājās bieži vien sabrauc prāvs radu pulciņš. Savā jubileja sirmgalve ar prieku uzņem viesus un pateicas ikvienam, kurš viņu atcerējies un apciemojis.
