26. septembrī Skrindu dzimtas māju vietā Liepu Mukānos tika iesvētīts atjaunotais krusts. Pirmais krusts šajā vietā tika uzstādīts 1990. gada 19. oktobrī, pateicoties tautas atmodas kustības entuziastiem Ģertrūdei Rasnačei un Robertam Kudiņam, kuri ieguldījuši lielu darbu Latgales kultūrvēstures izpētē un izdevuši pirmo nelielo grāmatiņu par Skrindām “Brōli Skrindas”. Roberts Kudiņš piemiņas vietas izveidei Liepu Mukānos esot ziedojis savu Spīdolas stipendiju. Uzrakstu uz akmens izkala tēlnieks Indulis Folkmanis, bet krustu izgatavojis arhitekts Leitāns.
Pirms 14 gadiem krusts ar novada pašvaldības atbalstu tika atjaunots, to izgatavoja meistars J. Mukāns. Gadiem ejot, arī otrs koka krusts satrunēja, tāpēc šogad atkal piedzīvoja savu atdzimšanu. Trešo krustu izgatavoja Višķu pagasta amatnieks Valdis Grebežs.
Krusta mūkam ir īpašs stāsts. Kopš 1977. gada mūks bijis piestiprināts pie centrālā krusta Kokinišķu kapos. Kad pirms vairākiem gadiem krusts kapos tika nomainīts, mūciņš nonāca pie Vilhelmīnes Vaideres Vaboles pagastā, bet pēc viņas aiziešanas mūžībā mūciņš, pateicoties Valentīnai Skrindai, tika nodots muzejam un tika nostiprināts uz jauna krusta Liepu Mukānos.
Pasākuma laikā atmiņās par notikumiem pirms 35 gadiem, kad ļoti svinīgi, piedaloties vairākiem priesteriem, tika iesvētīts pirmais krusts, dalījās novadpētniece Ģertrūde Rasnače, kura izstāstīja arī interesantus faktus no Skrindu dzimtas vēstures.
Augšdaugavas novada pašvaldības domes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Jānis Proms pauda gandarījumu, ka šīs dzimtas mājvieta tiek kopta, glabājot atmiņās par izcilajiem novadniekiem, bet trešā krusta iesvētīšana liecinot, ka esam stipri ticībā. “Krusta zīme nav vienkāršs koka vai metāla darinājums, tas simbolizē mūsu ticību un mīlestību pret Dievu, kas ļoti nepieciešams mūsu dvēselei. Krusts dos svētību un spēku arī tiem ceļotājiem, kas nāks uz šejieni. Gribu pateikties visiem, kas piedalījās šajos darbos un māksliniekam Valdim Grebežam, kas darinājis krustu.”
Pasākumā piedalījās Vaboles VK etnogrāfiskais ansamblis “Vabalis”, bet krustu iesvētīja Kalupes draudzes priesteris Antons Aglonietis. Svinīgā goda sardzē pie krusta stāvēja Vaboles gaidas.
Skrindu dzimtas muzejā notika pasākums, veltīts Kazimira Skrindas 150 gadu jubilejai. Kazimirs Skrinda ir viens no trim brāļiem, dzimis 1875. gadā Līksnas pagasta Liepu Mukānos. Viņš bija ļoti gudrs un uzcītīgs skolēns, tāpēc pēc skolotāja ierosinājuma vecāki nolēma dēlu izglītot tālāk, un 13 gadu vecumā jaunietis devās uz Pēterpili, ģērbies vienkāršā apģērbā un ar 100 rubļiem kabatā, lai iestātos Sv. Katrīnas proģimnāzijā. 1893. gadā K. Skrinda mācības proģimnāzijā pabeidza un iestājās Pēterpils garīgajā seminārā, ko pabeidza 1901. gada pavasarī ar teoloģijas maģistra grādu. 1901. gadā K. Skrinda tika iesvētīts par priesteri, un pirmo Svēto Misi kā priesteris celebrēja Līksnas Romas katoļu baznīcā. 1907.gadā K.Skrinda Pēterpilī dibināja privātos, pirmos latgaliešu skolotāju sagatavošanas kursus, kurus vairākus gadus pēc kārtas arī pats vadīja. Kopā ar brāli Antonu Skrindu viņš pulcināja Pēterpils mazturīgo ļaužu bērnus, lai mācītu tiem latviski lasīt, rakstīt un dziedāt latviešu tautas dziesmas. Bēgļu laikā palīdzēja noorganizēt līdz 30 skolām Pēterpilī un Latgalē, kur bērni mācījās arī savu dzimto latviešu valodu un mīlestību pret savu dzimteni. 1908. gadā Pēterpilī baznīckungs K. Skrinda kļuva par latgaliešu laikraksta “Drywa” galveno redaktoru. Laikā, kad dzima idejas par Latgales atdalīšanos no Vitebskas guberņas un apvienošanos ar pārējo Latvijas teritoriju, latgaliešiem beidzot radās iespēja pašiem lemt par savu nākotni un veidot attiecības ar citiem novada latviešiem. Par šīm tēmām tika asi un ilgi diskutēts arī 20. gadsimta presē “Gaisma” un “Drywa”. 1916.–1917. gadā diskusijas un pārdomas visvairāk izvērtās avīzē “Drywa”, kas labprāt uzklausīja dažādus viedokļus par Latgales apvienošanos ar citiem Latvijas novadiem. 1917. gada 22. marta avīzē “Drywa” redaktors K. Skrinda izteica arī savu nostāju par visu Latvijas teritorijas novadu apvienošanos rakstā “Kūpā wai sewim”. 1917. gada Latgales kongresā K. Skrinda un viņa domu biedri nobalsoja un pieņēma rezolūciju par Latgales atdalīšanos no Vitebskas guberņas un apvienošanos ar Vidzemi un Kurzemi. Latvijas valsts piedzimšanai tika likts svarīgs un spēcīgs pamatakmens. 1918. gada nogalē K. Skrinda devās uz Lietuvu. Tur Kazimirs apkopa ar tīfu slimos Babtu draudzes locekļus, taču arī pats saslima ar šo lipīgo slimību, kas 1919. gada 25. maijā viņu aizsauca mūžībā. Kazimirs Skrinda tika apbedīts Lietuvā.
Savās pārdomās un pētījumos par Skrindu dzimtu un tās lielo ieguldījumu latgaliešu valodas un Latvijas valstiskuma labā dalījās literatūrzinātnieks un rakstnieks Valentīns Lukaševičs un vēsturnieks Arnis Slabožaņins, stāstot par dažādās ekspedīcijās iegūto interesanto informāciju. Valentīns Lukaševičs uzsvēra, ka noteikti būtu jāizceļ arī māsas Monikas nopelns, jo tieši viņa ir daudz palīdzējusi saviem brāļiem Kazimiram un Antonam darbā pie avīzes izveides.
Pasākuma viesiem bija iespēja nobaudīt Skrindu dzimtas muzeja kulināro mantojumu, bet muzikālu veltījumu sniedza Augšdaugavas novada KC “Vārpa” folkloras kopa “Dyrbyni”.
