24. septembra pēcpusdienā Latgales Kultūrvēstures muzejā ar košiem rudens ziediem, ar mīlestību pret Latgales mākslu pulcējās cilvēki, lai atklātu Ģertrūdes Zeiles personālizstādi “Deja. Savā zemē”. Novadnieces izstādi apmeklēja arī Augšdaugavas novada Kultūras un tūrisma pārvaldes delegācija.
Māksliniece Ģ. Zeile Rēzeknē nav tikai viešņa, te viņa ir piederīga kopš 1962. gada, kad uzsāka studijas Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Rēzeknes filiālē, Dekoratoru nodaļā. Rēzekne joprojām uzrunā mākslinieci un Ģ. Zeile zīmīgos dzīves brīžos atgriežas šajā pilsētā. Latgales Kultūrvēstures muzejā ir ievērojama Ģertrūdes Zeiles mākslas darbu kolekcija – 73 gleznas.
Izstādes “Deja. Sava zemē” darbos jaušama mākslinieces spēja brīvi paust visu, kas sāp un kas dara laimīgu. Te ir izstādīti dažādos laika periodos tapušie darbi, taču viņas gleznojuma maniere nojauc robežas laikā un telpā un tāpēc tās vienmēr ir aktuālas, mūsdienīgas un piederīgas šodienai. Gleznojums ir brīvs no kanoniem, piepildīts un piesātināts, tik tiešs un reizē tik dziļi simbolisks. Tās ir vizuāli kontrastainas gleznas: spilgtas krāsas mijas ar zemes spēka piesātinātajiem tumšajiem toņiem. Pati māksliniece starojoša un prieka pilnām acīm. Glezniecība ir viņas mīlestības un pateicības izpausme.
Apmeklētāji varēja saņemt un iepazīties ar biogrāfisko mākslas albumu “Ģertrūde Zeile. Piederība”, kurā mākslas zinātniece Baiba Magdalēna Eglīte apkopojusi savu redzējumu zem nosaukuma “Piederība”, bet Latgales Kultūrvēstures muzeja mākslas nodaļas vadītāja Inese Dundure sniedz visaptverošu pārskatu “Mans laiks”. Šī albuma tapšanā piedalījās arī Naujenes Novadpētniecības muzejs, daloties ar muzeja krājuma materiāliem kuri atspoguļo Ģertrūdes Zeiles radošo darbību.
Gleznotājas Ģertrūdes Zeiles pirmās atmiņas saistās ar Augšdaugavas novada Naujenes pagasta Viļušu ciemu. Te ir viņas dzimtās mājas “Jaunkausiņi”. Tēvs Antonijs un māte Anele Zeile ar mīlestību ir izauklējuši savas meitas Valentīnu – tēlnieci un Ģertrūdi – gleznotāju. Katra no viņām gājusi savu ceļu. Valentīna savas talanta virsotnes sasniedza Parīzē. Ģertrūdei vienmēr ir svarīga māju sajūta un to viņai izdodas nosargāt ejot cauri visiem dzīves līkločiem. Viņas radošais dzīves ceļš vijas starp Naujeni, Rēzekni, Daugavpili, Rīgu un arī austrumu zemēm, kas vilinājušas viņu tālos ceļojumos uz Ēģipti, Maroku, Nepālu utt… No visa viņa smēlusi pa kādam kausam krāsu un sajūtu, ko uztriept uz audekla. Māksliniece ir gleznojusi stipros un viedos Latgales cilvēkus: Vectēvs 1968, Māte 1969, Jāņa Streiča portrets 2021, Oskars Stroks 2014, Francis Trasuns 1989, Komponists Jānis Ivanovs 1985, kā arīdaudz Jaunkausiņu māju dzīves ainu: Akas rakšana 1972, Pie kūts 1970, Aitu cirpšana 1980. Caur mākslu Ģ. Zeile vairākkārt apliecinājusi piederību savai dzimtai: Pie tēva galda 2008, Mūžu nodzīvoja 2007, Mantojums 2011, Māsas 2005.
Naujenes Novadpētniecības muzejam sadarbība ar mākslinieci aizsākās 2002. gadā, kad tika atklāta viņas personālizstāde ar tēva darinātajiem koka amatniecības darbiem.
2014. gada maijā Naujenes Novadpētniecības muzejā tika ierakstīta intervija ar mākslinieci Ģertrūdi Zeili. Saruna raisījās lēnām un pamazām, atklājot mākslinieces dziļo būtību, radošo garu, Latgales spēku un mīlestību. Cauri stāstam vijas Latgales stiprie vārdi: ticība, pašlepnums un pašpietiekamība, apzinoties savas saknes – klusi, dziļi, piepildīti.
Dzimtajās mājās ābeles zied un bites trako un san…
Atceroties bērnības dienas, viņai nāk prātā pirmā krāsaino zīmuļu kastīte un Ziemassvētku Svētvakars, kad tēvs atnesa eglīti un māte klāja baltu svētku galdautu. Spilgtas bērnības ainas saistās ar skolas gadiem Naujenes pamatskolā (1951 -1957): “es no pirmās klasītes trīs kilometrus gāju kājām un nevienu dienu nekavēju. Es biju teicamniece – vai tad es varēju izlaist kādu dienu? Tas ceļš līdz skolai bija sajūtām bagāts. Ziemā somas likām zem dupša un braucām pa kalniņiem. Vecākās klasēs mums bija viens mūziķis – viņš spēlēja harmonikas un mēs gājām vai nu rotaļās, vai nu kādas dejas… Nāk atmiņā, kā mēs gājām uz parku pēc pirmajiem vizbuļiem un skatījāmies kā Daugavā ledus iet…ledus iešanas skaņa ir palikusi atmiņā. Bija ļoti, ļoti skaisti skolas gadi”.
Viņa atceras, ka bērnībā mājās “viss bija tā ar apdomu, ar taupīgumu, bet toties mēs visi bijām paēduši. Bet galvenais ir tas strādīgums. Visu laiku bija jāstrādā.” Mamma bija lieliska saimniece un ģimenē radīja māju sajūtu. Lai piepelnītos māte devās uz Daugavpils tirgu pārdot pienu un Ģertrūdi ņēma līdzi. Ieejot kādā pagalmā māte parasti teica: „Svežoje moločko, svežoje moločko, damička, svežoje moločko”. Ģertrūdei tā bija pirmā iepazīšanās ar Daugavpili: Alejas iela, kur varēja nogaršot svaigu maizes riecienu, tālāk Rīgas ielā muzejs ar teiksmainajām lauvām. … un tas nekas, ka 7-8 kilometri bija jāmēro kājām uz pilsētu un tad atkal mājup.
Tēvs bija sirdsgudrs cilvēks ar zelta rokām: gatavoja mēbeles, tīrīja skursteņus, mūrēja cepļus, Naujenes pagasta baznīcai klāja skārda jumtu, pina dažāda izmēra grozus un meitām šuva kurpītes. “Parasti man jau tās vasaras visas aizgāja palīdzot saimniecībā tēvam un mammai. Es atceros siena laiku un pa cik tēvs strādāja uz dzelzceļa, mums gar dzelzceļu bija pļava, ko varēja nopļaut un turpat arī dārziņš bija. Un tad, kad vajadzēja pie tā dzelzceļa karstumā vākt sienu, es domāju: „kad tas viss beigsies?. Tas bija tik smagi, karsti, bet siens bija jāsavāc un kārtīgi, ne jau kā, vai ne”. Tēvs vienmēr atgādināja: „Nu, tā – izdarīsim darbu un tad atpūtīsimies”.
Tēvs ar māti iemācīja, ka ikviens darbs ir jāizdara līdz galam. Vecākā māsa Valentīna ir viņas pirmā saikne ar mākslas pasauli: “Māsa jau mācījās Rīgā, tad mēs braucām ciemos un viņa mūs aizveda uz opereti un tad uz baletu. Tas bija tāds pārsteigums to visu redzēt!” Bērnības atmiņas vijas cauri visai dzīvei, bet ik gadu viņa ļoti gaida pavasari, kad dzimtajās mājās “ābeles zied rozā ziediem un bites trako un san… un lietainās dienās ir laiks pārdomām”.
Pirmie skolotāji
Ģetrūde atzīstas, ka skolas gados aiz spītības bija nolēmusi neparko nenodarboties ar mākslu, tomēr Daugavpils 1.vidusskolas (1957 - 1962) laikā viņa saprot, ka nekas cits viņu īsti nesaista. Apmeklējot mūzikas nodarbības un mākslas studiju “sirds pateica priekšā, ka nevar būt lielāka interese kā vai nu zīmēt, vai nu veidot. Vasarā man māsa lika akvareli gleznot. Tā kā māsa man bija pirmā skolotāja”. Tālāk sekoja studijas Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratoru nodaļā (1962 - 1966), kur viņa guva daudz rosinoša no gleznotāja J. Undas, kas pret ikvienu audzēkni izturējās kā pret personību. Skolā valdīja demokrātiska atmosfēra, vasarās notika plenēri pie Rāznas ezera un tas sekmēja audzēkņu attīstību un pasaules redzējumu.
Iestājpārbaudījumiem Mākslas akadēmijā Ģ. Zeile gatavojās pie Mihaila Korņecka un apguva prasmi gleznot ar eļļas krāsām. Tikko ievingrinātās rokas prasījās pēc darba – jāuzglezno rudens greznos, trauslos krizantēmu ziedus. Māte it visā atbalstīja savu meitu: “Mamma aizbrauca un nopirka, man liekas, ka divas krizantēmas viņa nopirka. Viņa teica, nevarēja dabūt, bet es domāju, naudiņas dēļ. Nopirka un tad es piegleznoju. Tas bija pirmais eļļas gleznojums man” (“Krizantēmas” (1968?).
1969.gadā Ģ. Zeile iestājās T. Zaļkalna Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas pedagoģijas nodaļā, kur mācījās pie profesora, portretu meistara V. Kozina, ainavista K. Ubāna, izciliem gleznotājiem un pedagogiem B. Bērziņa, I. Zariņa, E. Iltnera, J. Pauļuka, kuri mācīja vērot notiekošos procesus un saskatīt vērtības. Atceroties un novērtējot studiju gados gūto, viņa teic: “būt kopā ar meistariem – tās ir neaizmirstamas lietas”. 1974.gadā viņa pabeidza studijas ar diplomdarbu glezniecībā ''Ārstu padome'' profesora E. Kalniņa vadībā.
Līdztekus radošam darbam 1974.gadā viņa strādāja par gleznošanas un zīmēšanas pedagogu Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā. Vēlāk viņa vadīja J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu (līdz 1986.gadam). Ģ. Zeile ir mācījusi zīmēšanu, gleznošanu un kompozīciju Rīgas Franču licejā, Rīgas Lietišķās mākslas koledžā un arī Kulinārijas skolā.
Dzīves pieredzes un ceļojumu nospiedumi
Tiecoties paplašināt garīgo apvārsni māksliniece daudz ceļo. 1973. gadā viņa dodas mācību ceļojumā uz Vāciju un piedalās jauniešu festivālā. Tas ir arī pirmais ceļojums un iespaidi ārpus PSRS. Padomju laikos bija reta iespēja tikt uz ārzemēm un māksliniece smej, ka daudzi toreiz nokļūstot pirmo reizi Rietumos ļāvās kārdinājumam vispirms iegādāties oriģinālos džinsus. Ģ. Zeili guva baudījumu apmeklējot muzejus, baznīcas un katedrāles.
Neizdzēšamu iespaidu atstāja Toledo pilsētiņa Spānijā, kur atrodas lielā meistara El Greko darbnīca: “Tāda veca tā kā klēts, dēļu grīda nelīdzena… Tāda neliela telpiņa un tur bija molberts un portrets. Tas bija aizkustinoši. Vispār tas bija skats tā uz augšu.. te bija asaras .. būt tāda liela meistara darbnīcā izjust to visu – tā ir milzīga vērtība un tāda liela dāvana”.
Austrumu kultūras apburta Ģertrūde Zeile izmantoja ikvienu iespēju apmeklēt šīs kultūras zemes: “Vasarā akadēmijas laikā brīvdienās mēs aizceļojām divatā ar vienu draudzeni uz Hivu, Buhāru. Tas ir Uzbekistānā. Tie greznie krāsainie tirgi, vai ne, un tā arhitektūra, tā mozaīka un vakaros koncerti Buhārā!” Radās iespēja apmeklēt arī Indiju: “Tā bija mākslinieku grupa un es biju vienīgā, kas pieteicās, neviens vairs nepieteicās. Tas bija Maskavas organizēts brauciens. Mēs bijām no kādām sešām republikām un tur bija pa divi pārstāvji, es biju vienīgā no Latvijas. Nu, tā bija fantastika. Tas ceļojums pa Indiju man atvēra tādu krāsu paleti, tos reliģiskos motīvus, es varēju tā izprast vairāk un iedziļināties viņu tradīcijās. Radās arī gleznas. Mūs aicināja uz izstādi Maskavā un tad bija arī izstāde Deli. Nu, Indija visu laiku man iet līdzi un man liekas, ja man aptrūktu ideju, es noteikti atkal atgrieztos austrumos, un tieši Indijā.”
2012. gada rudenī Maroka pārsteidza mākslinieci ar krāsu paleti: “tur ir sava garša un savi kalni, un savs reljefs, un galvenais ir krāsas. Vakarā pilnīga tāda pāreja –tie kalni violeti un tad pāriet uz tādu kā uz sarkanu, uz bordo un tās krāsas mainās un liekās tik tuvu zemei”.
Māksliniece joprojām glezno to, kas viņai tuvs un pazīstams: “Manas gleznas – tā ir mana dzīve un faktiski tā ir mana biogrāfija, jo tikai tas, ko esmu saskarsmē pārdzīvojusi un manī palikuši ārkārtīgi lieli iespaidi, tikai tad es strādāju. Tas nenāk tik ātri. Es iznēsāju to domās un, kad es sāku strādāt, tad es jau zinu ko un kā. Cits iet vairākas dienas, cits – atliek pat uz pusgadu. Tāpēc man nav tik daudz darbu.”
Ģ. Zeiles darbi eksponēti republikas mākslinieku kopējās izstādēs Rīgā, Maskavā, Rumānijā, Ungārijā, Somijā, ASV u.c. Viņas darbi atrodas Latvijas mākslas muzejā „Arsenāls”, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijā, Krievijas Kultūras ministrijas īpašumā, Latgales Kultūrvēstures muzejā Rēzeknē, Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā, Daugavpils novada Naujenes Novadpētniecības muzejā, Latvijas Medicīnas vēstures muzejā, privātkolekcijās Latvijā un ārzemēs.
Naujenes Novadpētniecības muzejs ir pateicīgs par Ģertrūdes Zeiles dāvinātajiem savai dzimtai piederošiem priekšmetiem. Tie ir 49 priekšmeti: tēva Antonija Zeiles veidotie koka svečturi, lauvas skulptūra, krucifiksi, siena grozi, vecmāmiņas Magdalēnas Zeiles austās celaines, mātes Aneles Zeiles adītie rakstainie cimdi, tamborētās mežģīnes, rokassomiņa, Juzefovas 1. pakāpes pamatskolas liecība par 1921/22. mācību gadu, krustmātes Leokādija Kokinas (mākslinieces Ģertrūdes Zeiles mammas māsas Veronikas Kokinas vedekla) adītie cimdi. Naujenes Novadpētniecības muzeja krājumā atrodas piecas Ģ. Zeiles gleznas: “Portrets ar bereti”, “Mūžu nodzīvoja”, “Māsas portrets”, “Ziedi” un “Gaisma”.
Raksta autore: vecākā muzeja speciāliste Māra Kampāne
