“Jābūt mīlestībai pret vietu un tās iedzīvotājiem, kur strādā,” Valentīna Gadzāne, šī gada apbalvojuma “Mūža ieguldījums” saņēmēja

Šī gada Augšdaugavas novada pašvaldības apbalvojuma "Goda novadnieks" nominācijā "Mūža ieguldījums" ieguvēja Valentīna Gadzāne ir cilvēks, kuras vārds Demenes pagasta vēsturē ierakstīts zelta burtiem. Valentīna nostrādājusi vairāk nekā četrus gadu desmitus Demenes pagastā, no kuriem kopš 1989. gada bija pārvaldes vadītāja, bet 2023. gada vasarā Valentīna devās pelnītā atpūtā.

Kādas bija Jūsu pirmās emocijas, saņemot tik nozīmīgu apbalvojumu "Mūža ieguldījums"?

Brīdī, kad uzzināju, laikam paaugstinājās asinsspiediens. Līdz asarām aizkustinošs pagodinājums. Pirmās trīs dienas biju kā eiforijā. Pagājuši tik daudzi darba gadi, no kuriem lielākā daļa veltīti darbam pašvaldībā.

Bērni reti sapņo, ka kļūs par pagasta vadītājiem. Par ko jūs sapņojāt bērnībā?

Kopš 4.klases līdz pat pēdējam skolas gadam biju pārliecināta, ka kļūšu par skolotāju. Liktenīgs pagrieziens, ja tā var teikt, notika izlaiduma gadā - 10.klasē. Uz skolu atbrauca studenti no Lauksaimniecības akadēmijas, kas studēja grāmatvedību, kāds ieteica iet uz ekonomistiem. Doma par studijām Lauksaimniecības akadēmijā mani aizrāva, bet nokavēju pieteikšanos. Pēdējā brīdī iesniedzu dokumentus Zalenieku tehnikumā ekonomistos. Mācījos 2 gadus, pēc tam atnācu uz Matrosova vārdā nosaukto kolhozu (tagadējais Vaboles pag.) strādāt, biju galvenā ekonomiste un turpat arī apprecējos.

1972. gadā sākām abi ar vīru strādāt Kumbuļos, bet 1979. gada aprīlī pārcēlāmies uz Demeni, ko tajā brīdī vadīja Antonijs Rogoļevs. Šeit arī kļuvu par galveno ekonomisti. 1989. gadā mani iecēla par ciema padomes deputāti un priekšsēdētāju. Tā kā nebiju Latvijas pilsone, 1994. gada martā man nācās atstāt darbu. Nākamajā gadā biju viena no tiem, kas izgāja naturalizāciju, saņemot Latvijas pilsonības apliecinājumu. 1997. gadā mani pierunāja atgriezties darbā pagasta pārvaldē, tajā brīdī strādāju rajona padomē finanšu nodaļā. Gāju pie Vitālija Aizbalta un jautāju viņam, ko man darīt. Viņš teica, ka vēlētos redzēt mani pagasta pārvaldē, ja pati esmu ar mieru. Vitālijs atbrauca uz pagastu, runāja ar cilvēkiem, bet es savācu komandu, gājām uz vēlēšanām, un mani ievēlēja par priekšsēdētāju. Tā no 1997. līdz 2023. gadam nostrādāju Demenes pagastā.

Cik gan liela nozīme cilvēka likteņstāsta veidošanā ir līdzcilvēkiem, kas pagriež kādā virzienā. Ja nu Jūs toreiz nebūtu aizgājusi pie Aizbalta kunga lūgt padomu..

Uzskatu, ka man ir daudz veicies. Pirmais vadītājs Matrosova kolhozā bija Vilis Baiks, kurš ielika spēcīgu pamatu manā karjerā, no viņa esmu daudz mācījusies, īpaši par atbildību. Ko gan es kā jauna meitene bez praktiskas pieredzes vēl sapratu? Savukārt otrais vadītājs Edmunds Minkevičs bija tik prasīgs, ka rokas sāka trīcēt no tā vien, ka zvanīja telefons. Šodien mēs uzskatām, ka tik autoritārs vadības stils nav pareizs, bet tagad saprotu, ka tas ir iemācījis ļoti daudz. Kad atnācu uz Demeni, atkal bija cits vadītājs. Katram savs atšķirīgs darba stils.

Jūsu darba gaitas sabiedrības labā sākās 1971. gadā. Kādi bija galvenie virzītājspēki, kas Jūs motivēja tik ilgi kalpot sabiedrībai? Vai nav bijuši brīži, kad šķitis, ka jāmaina tas, ko darāt?

Domas mainīt nodarbošanos vai pamest šo darbu nekad nav bijis. Dzīve visu laiku ir raiti ritējusi, darba bijis daudz, un tas ir bijis ļoti interesants. Man ļoti patika strādāt ar cilvēkiem, varbūt tas arī palīdzēja darba gaitās izjust visu tik patiesi, dziļi.

Kopš septiņdesmitajiem gadiem daudz kas ir mainījies valsts/pašvaldību iekārtā. Cik viegli vai grūti ir bijis pielāgoties tik krasām pārmaiņām?

Piedzīvots ir tiešām daudz. Kā sieviete šajā amatā 1979. gadā braucu ar darba auto – VAZ, tautā sauktu par “vaziku”, vēlāk “Ņivu”, pēc tam jau ar jaunākām mašīnām. Bija interesanti: sieviete, ciema padomes vadītāja, pie “vazika” stūres. Sieviete, kura nezina, ka bākā beidzas benzīns. Reiz sanāca arī palikt uz ceļa ar tukšu bāku. Tolaik glāba talonu sistēma, nostāja puiši un prasīja, vai talons ir. Ja jā, tad palīdzēšot. Ar taloniem bija dažādi interesanti atgadījumi. Bija arī laiks, kad strādājām 31.decembrī, lai jau 1.janvārī iedzīvotāji varētu saņemt talonus.

Pārmaiņas ir iemācījušas praktiski iepazīt teicienu “Acis darba izbijās, rokas darba nebijās”. Sākumā ir bijis satraukums, kā produktīvi un nekļūdīgi iesākt darīt. Svarīgs apstāklis veiksmīgam darbam bijis komandas spēks. Kopā meklēt efektīvākos risinājumus un tad jau – tik uz priekšu! Visus darba gadus mums bija stipra komanda. Es uzskatu, ka šajā darbā stipra komanda ir galvenais.

Kurš ir tas attīstības projekts, par kuru Jums ir vislielākā gandarījuma sajūta?

Prieks ir par ceļu infrastruktūras sakārtošanu. 1990. gadā panācām, ka tiek noasfaltēts ciems. Astoņdesmito gadu beigās ciema ielas bija noasfaltētas pirmo reizi, taču noklāta bija tikai viena kārta. Aizgāju pie Daugavpils rajona Komunistiskās partijas 1. sekretāra Pētera Savostjanova un teicu, ka notiks pasākums, būs taču kauns par tādu ceļu. Jau pēc divām nedēļām visas ielas bija sakārtotas, noasfaltētas kā pienākas, pasākums izdevās.

Sakārtojām daudzdzīvokļu māju dokumentāciju, Demenē un Kumbuļos vienā gadā paguvām sakārtot ūdenssaimniecību, kanalizācijas sistēmas.

Cilvēki Jūs raksturojuši kā vadītāju ar "gudrību, stingrību un sirds siltumu". Stingrība un sirdssiltums nav gluži viens un tas pats. Kā izdevās apvienot prasīgās vadītājas lomu ar iejūtību, sapratni un cilvēcību?

Tas nav bijis viegli, centos palīdzēt cilvēkiem, bet varēju pateikt arī kādu stingrāku vārdu. Man tomēr šķiet, ka ļoti svarīgi ir teikt “paldies” par padarītu darbu, arī tad, ja tas nav bijis nekas liels. Darbiniekiem ir jājūtas cienītiem un novērtētiem. Izteikt pateicību manā skatījumā ir būtiski!

Kā Jūs izbaudāt šo jauno dzīves posmu, un kādi hobiji vai nodarbes tagad aizņem Jūsu laiku?

Daudz lasu, tagad vairāk uzmanības veltu tam, kam agrāk nepietika laika. Jau jūnija vidū savā vasaras virtuvē atveru, kā kaimiņiene smejas, cehu. Līdz pat vēlam rudenim marinēju. Laiku pa laikam tiekos ar bijušajiem kolēģiem. Sākumā mūsu sarunas lielākoties bija par darba lietām, bet nu jau tas ir mazinājies. Vairāk izdodas aizbraukt uz koncertiem, teātri.

Kādu padomu Jūs dotu jaunajiem pašvaldības darbiniekiem, kas tikai sāk savu darbu? Kas ir tās īpašības, bez kurām šādā amatā nevar strādāt?

Primāri jābūt mīlestībai pret pagastu un tā iedzīvotājiem. Manā skatījumā nevar atbraukt un nostrādāt tikai obligātās stundas. Mans telefons nekad nebija izslēgts, vienmēr biju sasniedzama – arī naktīs. Tas ir darbs, par ko jādomā 24 stundas diennaktī. Svarīgi ir, lai darbinieks domā par vietu, kurā ir, aktīvi piedalās tās sabiedriskajā dzīvē. Tieši tas parāda, cik nozīmīga ir attieksme pret vietu un tās cilvēkiem. Ja tikai atbrauc un aizbrauc pienākuma pēc, tajā trūkst kaut kā patiesa.

Pēdējos gados daudz runā par izdegšanas sindromu, dzirdēts arī par darba “nenešanu’’ mājās.

Saprotu, ka laiki mainās, bet domāju, ka vadītājs to nevar atļauties. Vadītājam ir jādomā par visu – sākot ar pagasta attīstību, beidzot ar, piemēram, kultūras norisēm. Atbildība ir jājūt par visu, kas veido pagasta dzīvi.

Vai, pavadot tik daudzus gadus amatā, kas prasa nemitīgi saskatīt, kur vēl kaut kas ir jāizdara, jāuzlabo – nav grūti pēkšņi no tā distancēties?

Pirmais gads bija sarežģītāks, gribējās turēt roku uz pulsa, pat zvanīju jaunajam vadītājam, bet uzskatu, ka tomēr iepriekšējie darbinieki nedrīkst traucēt jaunos. Katram ir savs stils, atšķirīgs redzējums, domāšana. Kā Demenes pagasta iedzīvotāja varu teikt, ka ciemats ir skaists, sakopts, ielas apgaismotas.

Ko Jūs ar šodienas pieredzi vēlētos pateikt sev? Tai jaunajai meitenei, kura uzsāka darba gaitas septiņdesmito gadu sākumā.

Nebaidīties izteikt savas domas, nevajag klusēt. Ir jāizrunā savas bažas. Un jābūt gana drosmīgai kādā sāpīgākā pieredzē dalīties ar citiem, ja kaut kas iekšēji neapmierina.

Izklausās, ka Jūs šo darbu nekad neesat uztvērusi kā darbu, vairāk kā dzīvesveidu, it kā bijāt viens veselums ar amatu.

Tas tiešām bija dzīvesveids. Šķiet, esmu pārmantojusi šo modeli no savas mammas, kura arī nebaidījās strādāt ilgāk, nekā to prasīja darba laiks, ja tas bija vajadzīgs. Atbalsts bija arī mans vīrs un bērni, kuriem tā arī pateicu, ka šis apbalvojums “Mūža ieguldījums”, ir nopelns un paldies arī viņiem, jo viena, bez ģimenes atbalsta, es to nebūtu paveikusi.

Ko Jūs vēlētos, lai nākamie vadītāji pārņem no Jūsu darba pieejas?

Mīlestību un cieņu pret savu pagastu un tā cilvēkiem! Spēju palīdzēt iedzīvotājiem kaut tikai ar uzmundrinošu vārdu, ja citādi nav iespējams.

Teksts, foto: Endija Marcinkeviča