Grāfa Ireneja Plātera-Zīberga grāmata „Dzīve bez rokām” izdota latviešu-poļu valodā

26. novembrī Vaboles kultūras namā notika grāfa Ireneja Plātera-Zīberga grāmatas „Dzīve bez rokām” atklāšanas svētki. Grāmata, kas pirmo reizi publicēta poļu valodā 1931. gadā Varšavā, piedzīvojusi īstu renesansi un tagad nonāks lasītāju rokās arī latviešu un poļu valodā, pateicoties Vaboles pagasta biedrības „Lixten” īstenotajiem projektiem. Grāmata ir autobiogrāfiska skice par 19. gadsimtā Vabolē dzimušā grāfa – „bezroku prinča” dzīvi.

Skrindu dzimtas muzeja vecākā speciāliste, biedrības “Lixten” valdes priekšsēdētāja Ilze Ozoliņa stāsta, ka Irenejs ir dzimis 1896. gadā Vaboles muižā Teofīla Staņislava Plātera-Zīberga un Jadvigas Marijas no Hrapovickiem ģimenē. Neskatoties uz to, ka grāfs piedzima bez rokām, viņš bija ļoti talantīgs, kļuva par rakstnieku, filmu scenāriju autoru un režisoru, turklāt bijis īsts sieviešu mīlulis. Savā grāmatā viņš raksta gan par Vaboli, gan savu māti grāfieni Jadvigu, kura, būdama Ireneja gaidībās, sastapusi kādu zvejnieku bez rokām, iespējams, tas ietekmējis arī pašas gaidāmo bērniņu. Grāmata „Dzīve bez rokām” tēlainā valodā apraksta invaliditātes ietekmi uz visām cilvēka dzīves jomām, tā ir pirmā dokumentālā liecība par Vaboles muižu, kas nodega 1917. gadā, tā apraksta Vaboles muižas un saimnieku ikdienu, iekļauj vēsturiskus faktus, piemēram, par kaujām pie Glaudānu salas 1. pasaules kara laikā.

Irenejs Plāters-Zībergs sarakstījis vairākas grāmatas poļu valodā, bija viens no pirmajiem cilvēkiem pasaulē, kas rakstīja ar kājām. Par viņa literāro devumu Ilze pirmo reizi uzzināja pirms 10 gadiem, kad Vaboli apmeklēja Polijas vēsturnieks Roberts Zawisza, kurš pastāstīja par grāfa Ireneja daiļradi, tostarp grāmatu “Dzīve bez rokām”, kurā grāfs apraksta savu dzīvi Vaboles muižā. “Mums iedegās acis, gribējām šo grāmatu savā īpašumā, meklējām arhīvos, pie vēsturniekiem, bibliotēkās, Polijā, bet laikam nebija lemts atrast,” saka Ilze. Pirms diviem gadiem Vabolē viesojās LTV1 komanda ar raidījumu “Tas notika šeit”, kas meklēja dažādus vēsturiskus notikumus pagastā. Vēsturnieci Innu Gīli uzrunāja stāsts par grāfu bez rokām. Naktī pirms raidījuma noslēguma viņai izdevās šo grāmatu pdf formātā iegult no interneta, jo tā tikko bija digitalizēta Polijas arhīvā. Raidījuma vadītāja Dāvja Ernštreita frāze “Ja jums vajag kādu retu grāmatu, jautājiet Innai” sadzirdēja antīko grāmatu tirgotājs Kristaps Laucis, kurš “iedegās” pats atrast šo reto izdevumu, lika lietā visus savus sakarus Polijā un grāmatu ieguva, turklāt uzdāvināja to Skrindu dzimtas muzejam.  

Tālāk sekoja divi biedrības „Lixten” projekti, kam piesaistīts Augšdaugavas novada pašvaldības un Latvijas Poļu savienības atbalsts, lai grāmatu iztulkotu un nodrukātu. Darbs divu gadu garumā vainogojies ar skaistu izdevumu divās valodās - poļu un latviešu - kā veltījums abu tautu draudzībai un kopīgai vēsturei.

Grāmatas tulkošana bija liels izaicinājums biedrības „Latvijas Poļu Savienība” sekretārei, tulkotājai Kristīnei Kuņickai-Dzalbei, kura tobrīd bija sava dēliņa Dāvida gaidībās. Zinot Ireneja dzīvesstāstu un viņa mammas piedzīvoto grūtniecības laikā, ļoti pārdzīvojusi par savu gaidāmo mazuli, ar bažām vērojusi ultrasonogrāfijas attēlus, vai bērniņam ir rociņas, taču uztraukumam nebija pamata. Savukārt mazajam Dāvidam tā kļuva par pirmo lasāmvielu, vēl atrodoties māmiņai zem sirds.

Kristīnei ir liela pieredze poļu tekstu un vēsturisku dokumentu tulkošanā, taču šāds darbs uzticēts pirmo reizi. Viņu uzrunāja grāfa bagātā un skaistā valoda. “Es aicinu ikvienu šo grāmatu izlasīt, lai redzētu, cik skaisti viņš attēlojis savu dzīvi, kā savu pieredzi apraksta cilvēks ar tādu likteni.”

Grāmatas atklāšanas svētkos varēja dzirdēt grāmatas fragmentus originālvalodā un tulkojumā Daugavpils teātra aktrises Milenas Savkinas un Kristīnes Kuņickas-Dzalbes izpildījumā, ļaujot izbaudīt autora tēlaino valodu un ieskatīties viņa dzīves stāstā.

Uzrunājot klātesošos, Augšdaugavas novada pašvaldības domes priekšsēdētāja vietniece Olesja Ņikitina uzsvēra, ka grāmata ir vislielākā bagātība. “Lai arī mūsdienās ienāk dažādas digitālās tehnoloģijas, grāmata paliks tradīciju un kultūras avots, kas informāciju pasniedz visprecīzāk un dziļāk. Cilvēki, kas nezina poļu valodu, tagad varēs smelties atziņas par cilvēka dzīvi un likteni, izlasīt priekš sevis un stāstīt savai ģimenei un bērniem, cik svarīgi un fantastiski cilvēki dzīvoja mūsu novadā un kādu vēsturi ir atstājuši. Prieks, ka mūsu novadā, Vaboles pagastā dzīvo tādi cilvēki, iniciatori, ļoti aktīvi, talantīgi, kuri spēj rakstīt projektus, īstenot interesantas idejas un darboties sava pagasta un novada attīstībā. Esmu pateicīga cilvēkiem, kas strādāja pie tulkojuma, jo nezinu, kas ir grūtāk – uzrakstīt grāmatu vai to iztulkot. Vēlos, lai novada bibliotēkās parādītos šī grāmata un iedzīvotāji varētu to izlasīt.”    

Pasākumu apmeklēja Polijas Republikas vēstniecības Rīgā politiski ekonomisko lietu padomnieks Gžegožs Jageļskis. Viņš pateicās Augšdaugavas novada pašvaldībai par atbalstu šīs grāmatas izdošanā un uzsvēra, ka Latgale vienmēr ir bijusi daudznacionāla, te dzīvo gan poļi, gan citas tautības. “Polijas vēstniecības, vēstnieka un savā vārdā vēlos pateikties, ka šajā ekonomiski sarežģītajā situācijā, kad svarīgs ir katrs eiro un ir citas jomas, kur var veikt ieguldījumus, jūs tomēr atbalstāt šādus projektus, atbalstāt ne tikai grāmatas, bet arī poļu kopienas iniciatīvas.” Viņš uzsvēra, ka grāmata ir svarīga arī cilvēku ar invaliditāti kontekstā. Polijā viņš esot saticis kādu cilvēku, kuram, līdzīgi kā Irenejam, nav roku, taču šis cilvēks

piekopj aktīvu dzīvesveidu, dodas kalnos. “Ja Irenejs pašlaik būtu dzīvs, domāju, ka viņš staigātu pa kalniem un darītu ļoti daudzas lietas, lai parādītu, ka cilvēku ar invaliditāti dzīve ir ļoti piepildīta. Man ir liels prieks, ka Latvijā un Polijā cilvēki ar invaliditāti gūst arvien lielāku atbalstu dažādās dzīves jomās.”

Augšdaugavas novada pašvaldības izpilddirektors, Latvijas Poļu Savienības priekšsēdētājs Pēteris Dzalbe atzina, ka Ireneja Plātera-Zīberga grāmatā var izlasīt gan par Vaboli, gan Līksnu un Latgali, par to, ka cilvēks prot tikt galā ar ikdienas grūtībām, turpina dzīvot, neskatoties uz to, ka viņam nav roku. Viņš pateicās ikvienam, kurš piedalījās šīs grāmatas meklēšanā, tulkošanā un izdošanā. “Aicinu ikvienu izlasīt šo grāmatu, pie viena iemācīties arī kādu vārdu poliski, jo Irenejam bija ļoti skaista poļu valoda.”

Pasākuma viešņa Irēna Voitāne dāvāja Skrindu dzimtas muzejam divas relikvijas no savas ģimenes. Grāfa Ireneja guvernante Terēza no Austrijas bija Irēnas vīra Oļega Fogelmana vecvecmamma, no kuras par piemiņu saglabājusies lūgšanu grāmata ar viņas parakstu un fragments no kaklarotas, ko Ireneja māte bija dāvājusi pateicībā par labo darbu.

Grāmata izdota 500 eksemplāru tirāžā un to atklāšanas svētkos saņēma dāvanā arī pasākuma viesi. Grāmata “Dzīve bez rokām” būs pieejama lasītājiem Augšdaugavas novada bibliotēkās.

Teksts, foto: Inese Minova