Elita Skrupska: “Visa mana dzīve ir kā Daugavas plūsma”

Vaboles pamatskolas direktore Elita Skrupska šogad saņēma balvu “Gada pedagogs” nominācijā “Sirds devums”. Pedagoģijai viņa veltījusi jau 40 dzīves gadus, tostarp 32 gadus vada Vaboles skolu. Kolēģi viņu sauc par cīnītāju un iedvesmotāju, kas ar savu mērķtiecību un spītību spējusi noturēt skolas īpašo gaisotni visu iespējamo izaicinājumu priekšā, izveidojusi ģimenisku kolektīvu un kvalitatīvu mācību un audzinošu vidi, ko izjūt bērni un augstu novērtē vecāki.

Nejaušība dāvā sirdsdarbu

Pedagoģija ir Elitas Skrupskas sirdsdarbs, kas gan nav bijis plānots un drīzāk ir liktenīga nejaušība. “Esmu dzimusi Daugavas krastā, visa mana dzīve ir kā Daugavas plūsma, brīžiem lēni plūst, brīžiem saviļņojas ar vētrām un negaisiem, bet beigu beigās tiek līdz jūrai,” saka skolotāja un atzīst, ka ļāvusies šim dzīves plūdumam. Pēc Līksnas pamatskolas absolvēšanas vidējo izglītību ieguva Daugavpils 1. vidusskolā un sapņojusi studēt Jelgavā agronomiju, taču, paziņas iedrošināta, nolēmusi izpētīt Daugavpils Universitātes studiju programmas un izraudzījusies bioloģijas un ķīmijas pedagoga studijas. No studiju gadiem palikušas ļoti jaukas atmiņas un joprojām cieša draudzība ar studiju biedrenēm. Pēdējā kursā veicies iziet praksi Vaboles vidusskolā, vēlāk direktors Arnicāns viņu uzmeklējis un piedāvājis ķīmijas skolotājas darbu.

Dažus gadus vēlāk Elita nonāca jauna izaicinājuma priekšā. Atceroties 1993. gada 29. decembri, kad mūžībā pēkšņi aizgāja skolas direktors, viņai acīs sariešas asaras. Viņš bija izcils pedagogs un kolēģis. Uzreiz pēc Jaunā gada tika izraudzīts jaunais direktors, šis uzdevums tika uzticēts Elitai. “Tas bija kā zibens spēriens, jo cik tad man tās pieredzes. Iegāju direktora kabinetā, sajūtas bija dīvainas, nezināju, ar ko sākt. Toreizējā Izglītības pārvaldes vadītāja Irēna Bulaša norādīja uz plauktu un teica “Tev aiz muguras darba plāns, ņem un dari visu pēc kārtas, kā direktors sarakstījis,” tā es arī darīju, pirmo darba dienu direktores amatā atceras Elita Skrupska.     

Noturēt latiņu

Vaboles skola vienmēr ir izcēlusies ar labiem rezultātiem mācībās, Draudzīgā aicinājuma fonda Skolu reitingā bijusi pirmajās vietās un vairākkārt saņēmusi balvu “Lielā Pūce”. Elita Skrupska atzīst, ka skolai vienmēr bijis spēcīgs pedagogu kolektīvs un tradīcijas, kolēģi dalās savā pieredzē cits ar citu. Skolas panākumos esot svarīga skolotāja atbildība, pieredze un attieksme pret darbu, un skolēna spējas un vēlme mācīties, svarīga skolotāja sadarbība ar skolēnu un vecākiem. “No esošā kolektīva astoņi ir Vaboles skolas absolventi. Tiek nodota paaudzēs pedagoģiskā pieredze, atbildība, skolas redzējums par izglītību un attieksme pret darbu. Tā laika izcilie pedagogi ir Vladislavs Arnicāns, Vija Arnicāne, Renāte Pudāne, Monika Žuravska, Raisa Žilvinska, Viktors Svētiņš, Alvils Ivbulis, Valentīna Skrinda, Kazimirs Paukšte,” stāsta skolas direktore. Kādreiz skolā bija divas plūsmas, tas bija raksturīgi kolhozu laikos, krievu plūsma vēlāk likvidēta, bet krievvalodīgie skolēni veiksmīgi adaptējās.         

Elita Skrupska ir piedzīvojusi dažādas izglītības reformas un atzīst, ka mainījies ir viss, tostarp pedagogu izglītība, kas mūsdienās norit atšķirīgi, mainījušies skolēni, lielu ietekmi atstāj digitālās ierīces. Vaboles skolā jau pirms trim gadiem ieviesti ierobežojumi mobilo tālruņu lietošanā ar mērķi, lai skolēni starpbrīžos komunicētu viens ar otru un redzētu pasauli sev apkārt, kaut vai spētu priecāties par pirmo sniegu. “Tehnoloģijas ir daudz ko mainījušas, šodien liela problēma visā valstī ir lasītprasme un tekstpratība, jo primārais ir telefoni, spēles, bērni mazāk lasa grāmatas.”     

Sāpīgākais trieciens bija zaudēt vidusskolas statusu, taču skolas kolektīvs to uztvēra kā neizbēgamu dzīves realitāti, jo iedzīvotāju un skolēnu kļūst mazāk. “Sev un skolotājiem uzdevu jautājumu “Ko mēs ne tā darījām un kāpēc mūsu bērni ir prom?”. Atbilde drīzāk ir tāda, ka viņi ieguva labu izglītību, bija spējīgi studēt tālāk no mājām. Ja kāds studē Rīgā, reti kurš atgriežas un paliek tur strādāt,”  prāto Elita. Ilgu laiku viņa nevarēja izrunāt jauno skolas nosaukumu, tāpēc sauc to vienkārši par Vaboles skolu, arī jauno skolas karogu rotā divi vārdi – Vaboles skola, ar domu, ka viss atkal var mainīties. Viņa cerīgi raugās, ka dažas ģimenes pārceļas uz dzīvi Vabolē vai atgriežas no ārzemēm, mācības Vabolē izvēlas arī bērni no pilsētas. “Šogad devītajai klasei piebiedrojās četri jaunieši. Viņi nāk, jo pilsētā ir milzīgas klases, un viņiem ļoti pietrūkst individuāla atbalsta un konsultāciju, kad skolēns ar skolotāju ir viens pret vienu. Viņi vēlas paaugstināt savu sekmību, lai var iestāties kaut kur tālāk. Pie mums brauc arī bērni ar īpašām vajadzībām, kuriem neatrodas vieta lielās skolās un nepieciešamas speciālās programmas un ikdienas atbalsts.”

Ukrainas zvans

Ik dienu Elita mēro ceļu no vienas skolas ēkas uz otru cauri Vaboles senajam parkam, iziet cauri lapegļu alejai. Tas ir relaksācijas mirklis, kas ļauj sakārtot domas. Parks ir arī drošības izaicinājums skolai, jo te ir dīķis, kur vilinošs ir pirmais ledus, tāpēc skolas darbinieki pavada skolēnus cauri parkam uz otru skolas ēku. 

Vaboles skolā ir savas senas tradīcijas. Te ir divi deju kolektīvi, folkloras kopa, skola vienmēr ir piedalījusies skolēnu dziesmu un deju svētkos, tā ir spēcīga tradīcija, ko cenšas nodot no paaudzes paaudzē, ļaujot bērniem izjust svētku atmosfēru un emocijas. Elita cer, ka izdosies izveidot vēl vienu, 8. un 9. klašu deju grupu, bet pagaidām puiši esot ļoti kautrīgi un neiesaistās. 

Sena tradīcija ir skolas absolventu vakari, jo saikne ar absolventiem nepazūd. Pat ja turpmākā dzīve izveidojusies Rīgā vai citviet, absolventi neaizmirst savu skolu, apmeklē Vaboli, kur dzīvo tuvinieki. “Vislielākais gandarījums ir bērnu izdevušās dzīves un tādu ir ļoti daudz. Ja redzu, ka absolventiem ir panākumi, ģimene, bērni, darbs un saikne ar Latgali, tātad viņiem dzīve izdevusies. Man ir liels gandarījums par mūsu kolektīvu, tas ir galvenais dzinulis, kāpēc var ilgi strādāt. Skolotāji brauc šurp strādāt pat uz nepilnu slodzi, nemaina darba vietu, jo patīk šī vide. Un tas nav mans nopelns, tā ir bijis vienmēr. Labu cilvēku pasaulē ir daudz vairāk, un Vabolē mēs to ļoti jūtam,” saka direktore.

Kopš 2022. gada, kad sākās karš Ukrainā, skolā katru dienu plkst. 12.00 atskan īpašais zvans, kad visi pieceļas kājās un pavada minūti klusumā, pārdomās, lūgšanās par mieru. Bērni izturas ar sapratni. Tā ir sava veida patriotiskā audzināšana skolā, bez liekiem vārdiem, bet ar savu attieksmi. 

Ar saknēm Līksnā

Zīmīgi, ka arī savu vīru Elita iepazinusi Vaboles vidusskolā, kad viņš mācījās 12. klasē. Gaidīja viņu atgriežamies no armijas. Abi izaudzinājuši divus dēlus un meitu, priecājas par pieciem mazbērniem. Abiem dēliem jau ir ģimenes, bet meita pašlaik studē augstskolā, arī izvēlējusies pedagoģiju. Elitas dzimtās mājas ir Līksnas pagastā, kurai jūtas ļoti piederīga. Te no mazām dienām ir gājusi uz Līksnas baznīcu, Elitas mamma un vecmamma dziedājušas baznīcas korī. Padomju gados nācies iet uz baznīcu gana slepeni, lai nedabūtu nosodījumu. “Kad gāju kopā ar vectēvu, jutos droša, man bija labs alibi, teicu, ka pavadu savu vectēvu, kuram ir slikta redze,” smejas Elita.

Nesen biedrības valde paplašināta, un Elita savas pilnvaras nodevusi Aigai Somai, jo darba skolā arvien vairāk un gadi dara savu, tomēr Elita joprojām aktīvi rosās biedrībā. Viņa jūtas piederīga šai videi, ar apbrīnu vēro vietējās kopienas darbu. “Man šķiet, ir mainījusies sabiedrības attieksme pret vidi, tie, kas te palikuši, jūtas šai vietai piederīgi un vēlas to sakārtot. Mainās arī izpratne, ka ne tikai pagasta darbiniekiem jākopj ceļmalas vai jāpļauj zāle, bet jāiesaistās pašiem.” 

Vairāk laika sev un ģimenei

Elita Skrupska jau ir pieņēmusi lēmumu – no jaunā gada dosies pelnītā atpūtā. Beidzot būs vairāk laika sev un ģimenei, varēs apciemot mazbērnus un izbaudīt omītes priekus. Par savu galveno spēka vietu viņa sauc Līksnas baznīcu, kur sevi restartē katru svētdienu, arī draudzes biedrībā darbu vēl daudz. Elitas vaļasprieks ir adīšana, brīvos brīžos viņa ada ģimenei skaistas zeķes. Vairāk būs laika dārzam, kas esot labākais antistress, atliek vien sākt ravēt un visas domas sakārtojas. “Es vairāk strādāšu dārzā, tur man būs tā, kā es gribu, nevis tā, kā sanāk. Mana sirds pieder bērniem un mazbērniem, biežāk būšu ar viņiem. Labi, ka mazbērni vēl ir tik mazi, ka viņiem vecmamma ir ļoti vajadzīga. Noteikti lasīšu grāmatas, kam man ir bijis maz laika.”

Teksts foto: Inese Minova