Pirms 25 gadiem Anita Zarāne pirmo reizi kā diriģente nostājās Augšdaugavas novada Kultūras centra “Vārpa” jauktā kora “Latgale” priekšā. Tā bija dāvana no ilggadējās kora diriģentes, Dziesmu svētku goda virsdiriģentes un savas mīļās skolotājas Terēzes Brokas.
Pa šiem gadiem Anita ir kļuvusi par kora sirdi, dvēseli un galveno dzinējspēku. Viņa allaž ir jaunu ideju spārnota un spēj aizraut sev līdzi ikvienu koristu.
Dzimusi būt skolotāja
Anita nāk no muzikālas ģimenes Preiļu novada Vanagos. Profesionālu mūziķu ģimenē gan nebija, taču muzikālā dzirde bija visiem. Mammai bija ļoti skaista balss, viņa agrāk dziedājusi ansamblī un korī. Tētis, mācoties Maltas sovhoztehnikumā, ir dziedājis un spēlējis pūtēju orķestrī, pēc nostāstiem arī vecmammas brāļi savulaik ir spēlējuši ermoņikas.
Mācoties 3. klasē, tētis aizveda Anitu uz Līvānu mūzikas skolu, kurā stājoties, viņa izpildīja latviešu tautas dziesmu „ Maza, maza meitenīte”. Solfedžo skolotāja ierosināja mācīties vijolspēli, bet vecāki negribēja, lai meita čīgātu vijoli, tāpēc Anita apguva klavierspēli. Tētis prata spēlēt akordeonu, tā abi kopā arī muzicējuši, četrrocīgi spēlējot klavieres. Pēc gūtās rokas traumas tētis vairs nevarēja spēlēt akordeonu, tāpēc Anita apguva arī šo instrumentu. Kādās kāzās Rīgā viņš bija aizrunājis lietotu Weltmeister akordeonu, ko nopircis par bargu naudu.
Anitas ģimenē lielā cieņā bija dziedāšana. Kad 80.gadu beigās tika organizēta Latvijas dziedošo ģimeņu kustība “Spiets”, ģimene tajā piedalījās no pirmās reizes, uzstājās “Spieta” koncertos Preiļos, Daugavpilī, Ludzā, Lielvārdē, filmējās televīzijā Zaķusalā, nokļuva raidījumā par „Spieta” ģimenēm. Tā bija skaista pieredze. Anita atceras, kā reiz Latgales televīzija ierakstīja ģimeni dziedam „Skaidrū volūdu”. Tētis ticis tikai līdz ceturtajam pantam „Ar myusim tāvzeme tai runojas” un sācis raudāt, un tā vairākas reizes no vietas, liekot televīzijai pārfilmēt no jauna.
Anita jau no 4. klases zināja, ka kļūs par skolotāju. Bērnībā tas šķitis ļoti prestiži. Dilemma bija starp latviešu valodu un matemātiku, jo Anita bija teicamniece daudzos mācību priekšmetos. Lai mūzika nepaliktu novārtā, vecākā māsa ierosināja mācīties par sākumskolas skolotāju, jo toreiz Daugavpils Universitātē sākumskolas skolotāji varēja apgūt arī mūzikas priekšmetu, taču klasesbiedrene pārvilināja Anitu kopā ar viņu stāties Daugavpils mūzikas vidusskolā. Vecākiem šī ideja nav patikusi, cerēja, ka meita neizturēs konkursu. “Pēc eksāmeniem mamma sagaidīja mani no autobusa un cerīgi jautāja, vai varbūt tomēr neesmu tikusi. Tiku. Tā sākās mans ceļš uz profesionālo mūziku. Iestājos kora diriģēšanas specialitātē.” Anita allaž esot saņēmusi mājienus, ka nevar būt īsta mūziķe, Mūzikas skolā viņai teica, ka nevar būt pianiste ar tik īsiem pirkstiem, bet mūzikas vidusskolā – ka rokas par īsu diriģēšanai. Taču Anita pierādīja pretējo, četrus gadus apguva kordiriģēšanu pie Vandas Drobis - Drobiševskas, paralēli dziedāja pie Terēzes Brokas korī “Rūta”. Tieši Daugavpils mūzikas vidusskola esot visvairāk devusi mūzikas ziņā.
Vērtīgais mantojums
Lauku meitenei mācības un dzīve pilsētā tālu no vecākiem un mājām sākumā nenāca viegli, taču viņa laiku aizpildīja ar studijām. Pēc četriem gadiem iestājās Daugavpils Universitātē, kur ieguva mūzikas skolotājas un kora priekšmetu skolotājas kvalifikāciju. Katru gadu diriģēšanu apguva pie cita pasniedzēja, katrs sniedzis savu pienesumu. Viņu vidū bija arī Terēze Broka, pie kuras Anitu vilka kā ar magnētu. “Viņai piemita mātišķums, viņa bija kā Latgales mātes simbols. Acīs mīļums un sirsnība. Kopš 1994. gada es dziedāju pie viņas korī “Latgale”, pie Terēzes “pielipu”, mums bija ļoti sirsnīgas attiecības.”
Kopš 1996. gada Anita strādā par mūzikas skolotāju Daugavpils Valsts ģimnāzijā, tas ir viņas iemīļots ikdienas darbs. Anita arī aktīvi darbojas Daugavpils Valstspilsētas pašvaldības iestādes Vienības nama latviešu un latgaliešu kultūras centra folkloras dziesmu un deju kopā “Svātra”, turklāt šajā folkloras kopā “ievilka” arī savu vīru Raimondu. Kādu laiku Nīcgalē vadīja folkloras kopu.
Pirms 25 gadiem Terēze Broka nodeva Anitas rokās kori “Latgale”. 2001. gada 5. janvārī, tieši Anitas dzimšanas dienā, Terēze piezvanījusi un lūgusi palīdzēt. Šī palīdzēšana izvērtās kora vadīšanā ilgu gadu garumā.
Pirmo kora mēģinājumu viņa atcerēsies visu mūžu: “Cilvēku nebija daudz, mēs gatavojām dziesmu repertuāru Dziesmu un deju svētkiem “Rīga 800”. Man bija lielas bailes. Lai gan koristi māja ar galvu, ka viss ir kārtībā, cīnījos tikai ar vienu domu – pēc tāda lielcilvēka kā Terēze, atnākusi kaut kāda knisle. Uztraukums bija arī pirmajās kora skatēs. Man vienmēr ir apziņa, ka tas ir Terēzes koris un mani salīdzina, kas ir saprotams. Visu laiku domāju, ka nedrīkstu viņu pievilt.” Kora “Latgale” vadīšanu Anita visu dzīvi uztver kā vislielāko dāvanu un arī milzu atbildību. “Lai arī 25 gadi nav mazs laiks, tomēr atbildības sajūta man iekšā ir visu laiku. Terēzes jau sen nav ar mums, bet es nedrīkstu atslābt, jo viņa noraugās no mākoņa maliņas. Tā ir ne tikai atbildība, bet arī lepnums. Liels paldies Terēzei, jo citādi nebūtu satikusi savā dzīvē tik daudz man nozīmīgu cilvēku. 25 gadi nav tikai cipars vai ieraksts kalendārā, tas ir kopīgi noiets ceļš ar priekiem, ar koncertiem, arī ar klusuma un sāpīgākiem brīžiem. Tā ir izdzīvota dzīve, kuru, es ceru, mēs dzīvosim tālāk.” Ja pirms 25 gadiem Anita ar grūtībām varēja iedomāties, kā strādāt arī ar cilvēkiem, kas neprot notis lasīt, tad šobrīd to uztver pavisam citādi, jo tieši cilvēkam, kas nav profesionāls mūziķis, esot lielāka pievienotā vērtība.
“Darbs nav viegls, bet patīkams, jo pāri visām raizēm, gatavošanos skatēm, uztraukumiem pirms uzstāšanās iet pāri gandarījums par izdarīto, par kopā būšanas prieku. Protams, mums pietrūkst dziedātāju, īpaši puišu balsu, ļoti gribētos vairāk piesaistīt tieši novada cilvēkus korim. Kora “Latgale” repertuārs ir dažāds, atkarīgs no valstī rīkotajiem svētkiem, bet dziedam arī citu repertuāru. Viena no mūsu nišām ir garīgā mūzika, iespējams, esam viens no retajiem “ne baznīcas” koriem tuvākajā apkārtnē, kas var izdziedāt visu liturģiju.”
Anita uzskata, ka korī nevar iestāties rutīna, jo katrs jaunais pasākums un repertuārs ir atšķirīgs, jauna sadaļa kora dzīvē. Šogad koris pieteicies piedalīties Raimonda Paula dziedāšanas svētkos vasarā.
Anita vienmēr teikusi, ka viņai ir trīs mammas - īstā mamma, Terēze Broka un ilggadējā “Latgales” koriste Līde Vanaga. Tagad koristi pašu Anitu sauc par savu mammu, turklāt pelnīti, jo koris ir viņas lielā saime, kur rūpju netrūkst. “Varbūt es to neizrādu, bet iekšēji ļoti pārdzīvoju par katru koristu, vai neesmu kādreiz kādu aizvainojusi, liekot muti atvērt vai aizvērt, jo cilvēki ir ļoti dažādi. Esmu lepna, ka man ir daudz un dažāda vecuma “bērni”, es viņus labāk saucu par kora saimi, kur visi esam dažādi, bet mūs vieno mīlestība uz dziesmu, jo citādāk jau nedziedātu.”
Kora mēģinājumi ikreiz ir īpaši. Lai arī notiek vakaros, kad visi saguruši no darba, tomēr pēc mēģinājuma uzrodas enerģija un labs noskaņojums. Arī Anita skrien uz mēģinājumu pa tiešo no stundām skolā, taču viņai pietiek spēka, enerģijas vēl divas stundas darboties ar kori, apgūt jaunu repertuāru, no viņas lūpām nemitīgi birst dažādas “pērles”, kas liek uzsmaidīt un saņemties. Jautāta, kur viņa ņem šo humora dzirksti, Anita teic, ka tas laikam ir Dieva dots. “Bet arī darbs skolā daudz dod, tur apkārt tik daudz “pērļotu” bērnu. Ja tu runāsi tikai statistiskā valodā, būs pārāk neinteresanti, mūsdienās daudz kam jāpielāgojas.”
Lai arī pieredze jau liela, tomēr ikreiz, kad kādā pasākumā Anitai jāstājas kora priekšā, atkal pārņem tas neparastais satraukums. “Ir baiļu sajūta, bet arī paļāvība, jo ticu, ka būs labi. Pat ja kaut kas nav kā vajag, mēs neesam mākslīgais intelekts, esam dzīvi cilvēki ar savām kļūdiņām, no kurām mācamies. Taču pirms iziešanas uz skatuves vienmēr pārmetu krustu, lai mani sargā. Tagad mani īpaši sargā no debesīm – gan tētis, gan mamma.”
Būt diriģentei ir liels darbs, gods un arī izaicinājums. “Galvenais, lai ir, ar ko strādāt. Bet diriģentam jārisina arī daudzi citi jautājumi, jāstāda budžets, jāplāno braucieni un repertuārs. Daudz laika aizņem organizatoriskie jautājumi, bet, ja to nedarīsi, tad iestāsies rutīna. Ar mēģinājumiem vien dziedātājus nepiesaistīsi. Visu laiku sevi jātur tonusā, jāmeklē internetā kaut kas jauns, kur var piedalīties, jāiet laikam līdzi.”
Anita smeļas spēku ticībā un darbā, tostarp savās lauku mājās Līksnas pagasta Mīšteļu sādžā. “Kalnamājas” ir vieta, kur atpūsties un atgūt spēkus, arī pastrādāt dārzā un siltumnīcā, gādājot gardumus gan savai ģimenei, gan kora pasākumiem. Dažkārt te pulcējas arī viņas lielā kora saime, un tad dziesmas skan tālu pāri Līksnas laukiem.
***
31. janvārī Augšdaugavas novada Kultūras centrā “Vārpa” notiks jauktā kora “Latgale” retrospekcijas koncerts “Sudraba dzīparos tīti”. “Paskatīsimies uz šiem pēdējiem 25 gadiem, ko esam kopā izdzīvojuši, izdziedājuši, tieši es kā diriģente ar “Latgali”. Repertuārs ir veidots no maziem posmiņiem, kas saistās ar kora tradīcijām un galvenajiem svētkiem, uzstāšanos uz mazām un lielām skatuvēm, garīgajām dziesmām, mūsu ceļojumiem uz citām valstīm, jaunākie izaicinājumi un arī man ļoti tuvas dziesmas,” Anita Zarāne aicina ikvienu nākt baudīt mūziku.
Koncerts notiks 31. janvārī plkst. 15.00 KC “Vārpa”. Ieeja brīva.
