Ar Augšdaugavas novada grantu programmas remigrantiem finansiālu atbalstu Kalkūnes pagastā izveidota neliela amatniecības darbnīca. Te saimnieko Viktors Ļahs, kurš pērn vasarā pēc piecu gadu prombūtnes atgriezies dzimtenē un uzsācis savu uzņēmējdarbību.
Viktoram ir dizainera un galdnieka izglītība. Vairāk nekā desmit gadus viņš ir nostrādājis par pasniedzēju Latgales Industriālajā tehnikumā. Tad nolēma uzsākt savu uzņēmējdarbību, nopirka darbgaldus, izveidoja nelielu darbnīcu un pāris gadus veidoja dažādus izstrādājumus un suvenīrus no koka, kurus pārdeva tirdziņos un ar veikalu starpniecību. Taču pirms pieciem gadiem Viktors Ļahs pieņēma lēmumu meklēt darba iespējas ārpus Latvijas.
“Aizbraucu, jo sākās Covid laiks, sapratu, ka iespējas strādāt šeit man nebūs, jo vienlaicīgi bija slēgti visi veikali un pasākumi, nevarēju realizēt savu produkciju. Es pasēdēju, padomāju, pēkšņi man nedēļas laikā bija divi piedāvājumi – braukt uz Lielbritāniju vai Īriju. Domāju - varbūt tas ir liktenis?”
Viktors devās uz Angliju, sākumā vāca uz lauka ābolu ražu, tad atrada darbu Koventrijas pilsētā, strādāja kā pašnodarbinātais būvniecībā ugunsdrošības jomā. Sākotnēji pat bijusi doma tur palikt, apkārt daudz savējo tautiešu, taču pēc pāris gadiem tomēr radās vēlme atgriezties Latvijā.
“Pasēdēju, padomāju, kāda tur ir nākotne, nolēmu, ka mājās ir labāk. Šeit ir mājas, dzīvoklis, māja, visi radi šeit. Anglijā man nepatika sliktie laika apstākļi. Es gribu ziemu redzēt, es gribu mežu. Koventrijā, kur es dzīvoju, dabas vispār nav, ir pilsēta un lauki, bet es gribu redzēt dabu, makšķerēt, sēņot. Gribu redzēt savu meitu katru nedēļu,” saka Viktors.
Viktors neatgriezās nekurienē, viņam bija skaidrs plāns, ko viņš vēlas darīt, kas ir jāiegādājas, lai var atvērt galdnieka darbnīcu. Jau gadu iepriekš viņš no Anglijas pārveda mājās dažādus darbgaldus. Paralēli meklēja informāciju, vai var startēt kādā programmā un gūt atbalstu savai iecerei. Pēdējā brīdī ielecis Augšdaugavas novada grantu programmā, trīs dienu laikā uzrakstījis projektu un guva atbalstu, par kuru iegādājās CNC frēzmašīnu, kas izmaksāja teju 10 000 eiro. Šī darbgalda iegādi sedza piešķirtais pašvaldības un valsts grants, bet no savas puses Viktors ieguldījis vēl 3000 eiro citu iekārtu iegādē. Viņš atzīst, ka uzrakstīt projektu nemaz nav bijis grūti. “Ja kāds baidās uzrakstīt kaut kādu projektu, nevajag baidīties, tas ir diezgan viegli. Protams, vajag zināt, ko tu gribi, sastādīt savu plānu un iet uz priekšu. Novadam liels paldies. Ja man bija kādas problēmas vai jautājumi, risinājām ļoti ātri. Kad atbraucu uz Latviju, es nezināju, kas e-paraksts, e-rēķins, uzreiz braucu vai zvanīju, nekādu problēmu, palīdzēja visu atrisināt. Liels paldies!”
Ar jauno iekārto tiek izgatavotas dažādas sagataves gan paša turpmākajām vajadzībām, gan citiem amatniekiem, ar kuriem sadarbojas, piemēram pamatnes sienas pulksteņiem.
“Galdniekiem ir tāds teiciens – nopirki CNC, nopirki sev vergu. Jo es sēžu pie datora, bet darbgalds strādā. Mūsdienu galdnieks pusi sava laika pavada pie datora,” saka amatnieks. Viņš jau sen bija iecerējis iegādāties ko līdzīgu par paša naudu, tikai daudz mazāku. Ar novada pašvaldības atbalstu iegādāta iekārta ļaušot viņam paplašināt savas galdnika spējas vismaz par 25%.
Tieši šis darbgalds, tā izmērs un iespējas paplašināja mani kā galdnieku uz kādiem 25 %. “Man ir ļoti maza darbnīca, bet šeit ir viss kā lielā darbnīcā, visi darbgaldi, tikai nedaudz mazāki.”
Pati amatniecība Viktoram visticamāk ir asinīs, savulaik galdnieks bijis vectēvs. Viktors profesiju apguva kādreizējā 38. arodskolā, paralēli apguva klūgu pīšanu.
“Kā amatnieks es strādāju no 1992. gada, pirmais mans izbrauciens ar maniem darbiem bija Aglonā, kad pie mums viesojās pāvests Jānis Pāvils II. No tiem laikiem es kā galdnieks, amatnieks strādāju. Sākums bija ar pinumiem. Visādus grozus taisīju,” Viktors nodemonstrē mazmazītiņu paša pītu groziņu un smejas, ka tas esot “lielākais” grozs Latvijā.
Viktors ir ieguvis neilgu galdnieka darba pieredzi Krievijā, vēlāk mēģinājis atvērt galdnieka darbnīcu Anglijā, nopirka iekārtas, bet nekas nesanāca.
“Vienam tas ir ļoti grūti, gandrīz nereāli. Vajag cilvēku, bet tādu cilvēku neatradu. Galdniecība prasa lielu naudu, galdniecība prasa daudz pieredzes. Tā es nonācu pie savas darbnīcas, mazas, bet savas. Sākumā tā bija darbnīca hobijam. Pēc darba galdniecībā atbraukt uz mājam un vēl pastrādāt darbnīcā, tāda bija ideja. Sanāk, ka tagad tā ir mana darbavieta.”
Darbs te notiek katru dienu līdz vēlam vakaram. Pašlaik Viktors veido produkcijas uzkrājumu, lai vasarā varētu doties uz dažādiem tirdziņiem. Viņaprāt kokamatnieku Latvijā nav daudz, vairāk te savu produkciju piedāvājot lietuvieši, tāpēc viņš meklē savu nišas produkciju, piemēram, to rotā ar latvju zīmēm un simboliku. Kokmateriālu amatnieks iepērk pie vietējā uzņēmēja, galvenokārt strādā ar ozolu un osi.
Viņa darbnīcā var redzēt visneparastākos galdnieka instrumentus, daudzi no tiem kalpo vien kā apskates eksponāti, kas pamazām krājas tiem īpašā vietā uz sienas.
Viktors plāno aktīvi strādāt un arī ar laiku meklēt lielākas telpas, jo visām iekārtām esošajā darbnīcā ir par šauru. Viņam ir pieredze arī mēbeļu ražošanā, bet tam nepieciešamas plašas telpas un palīgi, taču Viktors dod priekšroku būt pats sev saimnieks un labprātāk strādā viens.
Jautāts, vai var iztikt no amatniecības un izdodas kaut ko notirgot, Viktors atzīst, ka precei ir noiets, bet pagaidām ieguldītais vēl neatmaksājas. Taču viņš esot optimists. “Ar to var izdzīvot, bet vajag strādāt. Man ir gads vai divi, pēc tam vajag pasēdēt, padomāt. Pie mums tagad atvērtas robežas, es varu pārdot ne tikai Latvijā, bet atvērt kaut kādu internetveikalu un pārdot tur. Varu arī tai pašā Lielbritānijā pārdot. Dzīvot, strādāt šeit, bet pārdot tur. Kāpēc ne?”
