Šovasar 90 gadu jubileju nosvinēja Vaboles pagasta iedzīvotāja Apolonija Kokina, ilggadējā etnogrāfiskā ansambļa “Vabaļis” teicēja un dziedātāja. 2013. gadā dienas gaismu ieraudzīja ansambļa pirmais disks „Pa celeņu...”, kura ietvarā redzams arī Apolonijas foto, bet diskā skan viņas kā teicējas un dziedātājas balss. Lai arī ansamblī Apolonija vairs nedzied, taču viņas balss arī 90 gadu vecumā joprojām ir skanīga, un pa retam sirmgalve uzdzied kādu dziesmu, kas vēl aizķērusies atmiņā.
Apolonija dzimusi Vaboles pagastā 7 bērnu ģimenē. Kara laikā nodegusi vecāku māja un daļa saimniecības, laiks ģimenei bijis ļoti smags. Vecāko brāli iesauca padomju armijā un viņš krita karā. Apolonija atmin, ka brālis vēstulē rakstījis: “Neskumsti, māt, atgriezīšos mājās ar uzvaras vainagu.” Visi brāļi un abas māsas esot bijuši ļoti mīļi. Apolonija nu ir palikusi vienīgā no kuplās saimes, pirms pāris gadiem pavadījusi viņsaulē brāli Staņislavu, ar kuru allaž apsprieduši, kurš no viņiem būs pirmais.
1938. gadā netālu no Vaboles stacijas Ķirupes purvā Cietuma departaments bija uzcēlis kūdras fabriku, lai tur nodarbinātu ieslodzītos. Tika uzcelts šaursliežu dzelzceļš no stacijas līdz Ķirupes purvam un izbūvēta darba nometne. Vēlāk, pēc Padomju Savienības veiktās Latvijas okupācijas, šajā fabrikā strādāja politieslodzītie, karagūstekņi un arī vietējie iedzīvotāji, jo bija iespēja nopelnīt. Lai palīdzētu vecākiem, arī Apolonija diezgan agri sākusi strādāt Vaboles kūdras fabrikā, kur tolaik ražoja dedzināmo un pakaišu kūdru. Darbs purvā bijis smags, kopā ar Apoloniju strādājušas vēl divas sievietes, rakušas un šķirojušas kūdru. Apolonija stāsta, ka slepus metusi kūdru pāri žogam, lai vēlāk aiznestu mājās.
Nopelnījusi ģimenei naudu, Apolonija no purva aizgāja un iekārtojās darbā par pastnieci, kur nostrādāja līdz pensijai. Par priekšzīmīgu darbu esot nopelnījusi divas galvas – Ļeņina un Staļina krūšu tēlus, smejas sirmgalve. Tolaik pastnieka darbs bija smags, pastu izvadāja ar zirga pajūgu, bet dažkārt sēdusies Raitai mugurā, jo citas iespējas tikt pie cilvēkiem laukos nebija. Sirmgalve stāsta, ka ceļu līdz lauku mājām nebija, tik dubļu jūra vien. Ir gadījies ar ratiem iestigt, tad jāsauc palīgā vilkt laukā. Ziemā tas pats ar sniega kupenām. Ja laiks bija labs, braukusi ar divriteni. Nopelnīt gan sanācis vien kapeikas, bet pastnieces darbs ļoti paticis, jo bija iespēja satikt cilvēkus, parunāt. Vietējiem uz laukiem arī vedusi no veikala produktus un dažādas preces.
Aizgājusi pensijā, Apolonija iesaistījās etnogrāfiskajā ansamblī “Vabaļis”, kur nodziedājusi 10 gadus. Dziedāšanas prasmes viņai esot no mammas un vecākās māsas Antonijas, kuras labi pratušas dziedāt. Apolonija ansamblī bija teicēja, pati sacerējusi dziesmu par gailīti. Agrāk mājās bieži dziedājusi psalmus, regulāri brauca uz Līksnas baznīcu, dziedājusi svētās dziesmas. Tagad pa retam uzdzied kādu lūgšanu mājās.
Jautāta par savu neparasto vārdu, sirmgalve stāsta, ka vārdu Apolonija viņas krustvecākiem ieteicis prāvests tieši kristību dienā, ka esot ļoti dārgs latgaliešu vārds, tādu arī ielikuši. Dzīves laikā gan viņu vilkuši uz zoba par vārdu, ka esot apaļa, taču tuvinieki un draugi viņu mīļi sauc par Ļoņīti.
Apolonija izaudzinājusi divus dēlus un meitu, ir pieci mazbērni un septiņi mazmazbērni. Dzīve Apoloniju nav saudzējusi, daudz izliets asaru, taču sirmgalve paļaujas uz Dieva palīgu un priecājas par katru dienu, kas viņai dota.
