Izstāde tapusi biedrības “Stāstnīca” fotoprojekta par Daugavpils apkaimēm ietvaros. Tā bija lieliska iespēja biedrības fotogrāfiem iepazīt vai paraudzīties no cita skatu punkta uz Daugavpils pilsētas apkaimēm. Izaicinājums pārvarēt attālumu, izaicinājums saskatīt acīmredzamo un izaicinājums izvēlēties būtisko.
Es nešaubīgi zināju, ka izvēlēšos kapus, lai gan tie pat nebija piedāvājumā. Tas ir mans izaicinājums lauzt stereotipus par kapiem kā drūmo un nevēlamo. Kapi nav tikai tā vieta, kur apjaušam, ka visam reiz pienāk gals. Tā arī ir vieta kas ļauj ilgoties pēc sen zudušā, bet sirdī vēl mīļā. Kapos mums ir iespēja paust cieņu un uzmanību pagātnei, no kuras mēs katrs cēlušies - pagātnei, kas ir bijusi mūsu pašu tagadnes pamatā. Reizēm, ilgāk kavējoties kapos, var izprast, rast atbildes vai izsekot vēsturiskiem notikumiem. Tā ir bagātīga un neatņemama cilvēces vēstures informācijas krātuve.
Jūsu - Daugavpils - pilsētas kapi ir plaši, daudzveidīgi un man kā caurmērā lauku cilvēkam pārsteidzoši. Jau pirmajā apmeklējuma reizē mani apbūra krāšņās, daudzveidīgās un ar mīlestību veidotās mākslīgo ziedu kompozīcijas. Tās viennozīmīgi lauza manu stereotipu un nepatiku pret mākslīgajiem ziediem. Šī mākslīgo ziedu bagātība un košums man radīja mājīguma un prieka sajūtu, atklājot ‘mūža mājas’ caur fotoobjektīvu. Mani pārsteidza un kā mazu bērnu saviļņoja tās radošās izpausmes, kas monomentāli kaltas akmenī, marmorā vai sīkumaini lietas mākslīgo sveķu figūriņās. Tas lika aizdomāties par lielu, grandiozu rotaļu laukumu pieaugušajiem. Un trešā lieta, kas aizrauj un ir iespējama tikai lielpilsētu kapos – dažādo konfesiju klātesamība vienuviet. Tā ir iespēja redzēt un izjust dažādu kultūru tradīcijas. Mani personīgi uzrunāja – es teiktu – mini tūru veidošana uz kapu kopiņas. Novēroju, ka tā raksturīga ebreju un musulmaņu tradīcijās. Atnācējs uz kapu kopiņas atstāj līdzi paņemtu akmentiņu, kas saglabā saikni un - iespējams, nodrošina labvēlīgu ceļa gājumu gan aizgājējam, gan palicējam.
Un, ja nedaudz par mani – tad esmu atraktīva, daudzpusīga un radoša sēliete, kas gana cieši sasējusies ar foto biedrību “Stāstnīca” un Daugavpili iepazinusi ne tik foto projektos, bet jau studiju laikos. Pēc profesijas esmu fizioterapeite. Man patīk mans darbs, bet ar aizrautību es izpaužos ne tikai tur. Periodiski es fotografēju, grozos arī fotokameras priekšā, gleznoju un dziedu Jaunjelgavas folkloras kopā “Lauce”. Visas šīs aizraušanās savulaik ir vainagojušās ar izstādēm vai koncertiem. Lūk viena no tām.
Lai Jums ir filozofisks un aizraujošs mans foto ceļojums!
Un, ja ir par maz, tad droši dodaties uz kapiem! 😊