19. jūnijā Zemgales vidusskolā valdīs īpaša atmosfēra – vienlaikus šeit svinēs skolas 95. gadu pastāvēšanu un pulcēs absolventus uz saviesīgo tikšanos.
Kopš 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem pagāja daudz laika, nomainījās vairākas paaudzes, bet viens palika nemainīgs – Zemgales skola bija un paliek pierobežas izglītības iestāde. Kādreiz tagadējā Demenes pagasta teritorijā darbojās arī Kumbuļu pamatskola, bija sākumskola pašā Demenes ciemā, bet vēsturiski izglītības centrs bija Zemgale. Par Zemgales vidusskolas sākumu tiek uzskatīts 1931. gads, kad pie dzelzceļa stacijas „Zemgale” darbojās skola dzelzceļnieku bērniem. Zemgales vidusskolas direktore Ilva Baranovska rāda 1931. gada 1. oktobra izziņas oriģinālu par Zemgales vidusskolas dibināšanu - izziņu izsniedza Latvijas PSR Daugavpils rajona darbaļaužu deputātu padomes izpildu komitejas Tautas izglītības nodaļa.
1934 . – 1936. gadā notika pašreizējās skolas ēkas celtniecība. Līdzīgas skolas ēkas tika uzceltas arī Salienā, Skrudalienā, Eglainē un Medumos. Ir liecības, ka trīsdesmitajos gados skolā mācījās 130 - 150 skolēni, strādāja 8 skolotāji. Mācības notika latviešu valodā. Otrā pasaules kara laikā mācības skolā netika pārtrauktas, neskatoties uz to, ka frontes līnija bija pavisam blakus. 1944. gadā Zemgales skola kļuva par septiņgadīgo skolu (nepilno vidusskolu) ar krievu mācību valodu. 1957. gadā skola kļuva par Zemgales vidusskolu, un šeit pievērsās skolēnu profesionālajai apmācībai. Tika iegādāti traktori, automašīnas, lauksaimniecības inventārs. Skolēni apguva traktorista un šofera profesijas un strādāja kolhoza „Demene” laukos un fermās. 70. – 80. gados skola ik gadu sekmīgi piedalījās rajona un republikas sacensībās – profesionālajos konkursos „Mēs tavi saimnieki, zeme!” Balvās tika saņemti 6 traktori, bija uzceltas garāžas, autodroms. Padomju laikos Zemgales vidusskolā mācījās daudz bērnu no Lietuvas un Baltkrievijas.
1991. gadā skola pārtapa par koledžu. Zēni līdz ar atestātu par vidējo izglītību saņēma autovadītāja B un C kategorijas lauku mehanizatora tiesības, meitenes - vieglo apģērbu drēbnieka un sekretāra-lietveža profesijas. Zemgales skola bija pirmā Latvijā, kura pārgāja uz 12. klašu izglītību. Par slaveno skolas vēsturi no pirmsākumiem līdz mūsdienām var uzzināt skolas muzejā, to dibināja vēstures skolotājs Josifs Beinarovičs. Šeit glabājas vairākas unikālas vēsturiskas liecības: fotogrāfijas, dokumenti, arheoloģiskie kara laiku atradumi un daudz kas cits.
2001. gadā Zemgales koledža atkal kļuva par Zemgales vidusskolu. Tieši 2000. gadu sākumā skolā mācījās visvairāk bērnu – 366.
Šo mācību gadu skolā pabeidza 153 audzēkņi (kopā ar pirmsskolas grupiņu), un direktore cer, ka septembrī bērnu kļūs nevis mazāk, bet vairāk. Uz Zemgali brauc bērni ne tikai no Demenes un Laucesas pagastiem, bet arī no Daugavpils, jo vecāki izvēlas nelielas klases un individuālu pieeju. Tas tostarp ir saistīts ar to, ka dažas ģimenes pārceļas uz dzīvi laukos. “Vecāki jautā par interešu izglītības iespējām, ēdināšanu, skolēnu pārvadājumiem – un to visu mēs varam nodrošināt,” stāsta direktore. Bērniem pēc mācībām ir iespēja uz vietas izpildīt mājas darbus, kā arī atpūsties īpašās telpās, kur var paspēlēt galda spēles, šahu u.tt. Pulciņu klāsts ir daudzveidīgs: sākumskolas koris, vizuālā māksla un floristika, fiziskā sagatavotība, velosipēdistu pulciņš, skolēnu līdzpārvalde, teātra grupa, STEM junioriem. Viens no pieprasītākajiem pulciņiem skolā ir Sarkanā Krusta pulciņš. SK kustība darbojās skolā jau 1970. gados. Katru gadu Latvijas Sarkanais Krusts organizē pirmās palīdzības sacensības, un Zemgales skolas pulciņa audzēkņi saņem par dalību pateicības, kausus un diplomus.
Vidusskolas klasēs skolēni apgūst valsts aizsardzības mācības. Skolā gan pietrūkst deju kolektīva – kādreiz tāds bija, un saglabājušies tautas tērpi, bet pagaidām nav iespējas atrast deju skolotāju. Daudzas skolas saskaras ar skolotāju trūkumu, ne tikai laukos, tomēr Augšdaugavas novadā jauni pedagogi nāk strādāt arī uz nelielām skolām, biežāk apvienojot darbu vairākās izglītības iestādēs.
Ilva Baranovska nosauc skolotājus, kuri vairs nav starp mums, bet kurus noteikti atceras vairāki viņu skolēni, viņus arī pieminēs jubilejas pasākumā. Ilgus gadus Zemgales vidusskolā nostrādāja Lidija Keviša, Francs Kevišs, Staņislava Pirogova, Jevgeņijs Pirogovs, Irina Kārkliņa, Viktorija Ivanovska, Klavdija Šuļce, Olga Petkeviča, Josifs Beinarovičs, Ņikifors Perevalovs. Daudzi izcili pedagogi jau devušies pelnītā atpūtā, nostrādājot skolā no 30 līdz 40 gadiem: Tamāra Krivenoka, Ņina Vrubļeviča, Eleonora Maskaļune, Ksenija Streļnikova, Aleksandrs Petkevičs – viņš bija skolas direktors 40 gadus. Vairākus gadu desmitus skolā strādā Jadviga Bobkova, Svetlana Parfjonova, Alla Starovoitova, Jeļena Andrejeva, Marina Karnicka, Žanna Špaka, Alīna Ciunele. Ilvai Baranovskai Zemgales vidusskola ir vienīgā darba vieta, šeit jau pavadīts 31 gads.
Direktore no visas sirds pateicas visam kolektīvam par darbu, par saliedētību, jo viņu nelielā kopiena ir kā ģimene, kur visi strādā kopīgam mērķim. Viņa cer, ka jubilejas pasākumā visi varēs tikties kā veci draugi: gan absolventi, gan skolotāji, lai kopā atcerētos kopā būšanas mirkļus un sarunātu, kā pēc 5 gadiem, kad skola svinēs simtgadi, atkal satikties. Lielu paldies kolektīvs saka Augšdaugavas novada pašvaldībai – ar tās atbalstu 2025. gadā izdevās atjaunot apgaismojumu sporta zālē, agrāk sakārtot virtuves aprīkojumu. Protams, ka skolas ēkai tādā cienītā vecumā ir daudz vajadzību, gribas arī cilvēku drošību paaugstināt, uzstādot papildus videonovērošanas kameras gaiteņos, kā arī atjaunot ārējo sporta inventāru. Teritorija apkārt skolai ir ļoti ainaviska, plaša, bet iekšā valda īpaša atmosfēra, kuru absolventi bieži piemin. Daudzi no viņiem dzīvo ārzemēs, bet, kad brauc uz mājām Latvijā, vienmēr iegriežas arī dzimtajā skolā.
Teksts, foto: Jeļena Ivancova