Šī gada septembra beigās Viesītē notika apbalvojuma “Sēlijas sudrabs” ceremonija. Augšdaugavas novads var lepoties ar veselām 2 nominantēm, jo galveno balvu – sudraba rotadatu ar vilka siluetu – saņēma Vanda Gronska no Dvietes pagasta un Anita Baranovska no Medumu pagasta.
Cilvēka dabā ir stāstu stāstīšana, kuriem, reiz izstāstītiem, mēs spējam noticēt, līdz ar to – identificēties. Dzīve nekad nav bijusi tikai balta vai melna, bet cilvēka spēja tai piešķirt vien tās krāsas, kuras apzināti vai neapzināti izvēlas par savu krāsu paleti, tomēr nav noliedzama. Grozi kā gribi, bet – vai spēsi uzgleznot dzīves molbertu ar krāsām, kuru tev nav? Tā nereti sēļiem piedēvējam nespēju lepoties pašiem ar sevi. Ne visiem, bet, ja parunā ar krietnu pulciņu darbīgo plašās kopienas pārstāvju, zināmas raksturīgākās iezīmes tomēr izkristalizējas. Tā sarunā ar šī gada Sēlijas sudrabu – Vandu Gronsku – pārliecinos, cik izvairīgi Vanda runā par paveikto. Tā vietā sarunu sākam ar vilkiem. Jā, tieši vilkiem, kas, lai arī neizpelnījās goda vietu Sēlijas ģerbonī, turpina būt simbolisks un varbūt arī nemaz ne tik abstrakts tēls sēļiem raksturīgajā.
Vanda: “Un kādi viņiem tikumi, kādi viņiem likumi. Piemēram, vilki saiet ģimenēs un nemaina savu pāri. Ja viens no pāra aiziet, kā saka, nebūtībā, tad otrs ļoti pārdzīvo, no sērām arī mirst. Vilki ļoti rūpējas par saviem vecākiem. Dzimtas saiknes ir ļoti, ļoti spēcīgas. Kad vecāki jau paliek veci, viņus saudzīgi atbrīvo no pārtikas sagādnieku nastas, atļaujot it kā pabūt malā. Par vilkiem tik daudz ir lasīts žurnālos, bet pats jaukākais, kas man patika pēdējā laikā, tāda viena anekdote bija, kad savannā zvēri sāka strīdēties, kurš ir gudrākais dzīvnieks. Protams, savannā sākumā izvirza lauvu, bet meža zvēri – vilku. Sanāk abi kopā – vilks un lauva. Ar vienu frāzi vien lauva palika maliņā. Vilks pateica mēs, vilki, nekad cirkā neuzstājamies”.
Šodien braucot cauri Dvietes centram, pie dīķa paveras skats uz baltu stāvu izslējušo Dvietes muižas ēku, kurai līdzās skaisti kopta teritorija, tikpat sniegoti balta lapene-namiņš. Bet vēl pirms pāris gadiem skats bija drūms. 2014. gadā ar plašu svētku pasākuma programmu tika atzīmēta Paula Sukatnieka simtgade. Pasākuma plānā bija zaļumballe estrādē, uz kuru ejot, ceļš vedis gar Dvietes muižas ēku. Ēka tobrīd bija izsistiem, aiznaglotiem logiem, pamesta novārtā, bet Vandas atmiņās muiža un kādreizējā skola, kur pati mācījusies, nebija ēka vien. Viesi, kas ieradušies uz svētkiem, jautājuši, vai dvietiešiem negribas to savest kārtībā. Vandai sāpējis ēkas drūpošais tēls, tādēļ tika uzsākts darbs situācijas labošanai.
Sākumā ar Vandas iniciatīvu priekšgalā tika kopta apkārtne un ēka. Vēlāk, pateicoties vairāku desmitu tūkstošu eiro finansējuma piesaistei, darbs vainagojies bagātiem panākumiem. Biedrība “Dvietes vīnogas”, kurā Vanda ir valdes priekšsēdētāja, tika dibināta kopā ar domubiedrēm Viju Zviedrāni un Sandru Stašāni. Tolaik ar mērķi popularizēt P. Sukatnieka devumu, taču mērķi vērsušies plašumā. Biedrības vadībā īstenots visai apjomīgs LEADER projektu cikls, kam pateicoties, Dvietes muižas ēka ne vien atjaunota, bet pielāgota tūrisma pakalpojumu sniegšanai un tagad pieejama apskatei ikvienam interesentam.
Tāpat ar Vandas neatlaidīgo darbu Augšdaugavas novadā pieejama arī tūrisma pērle – vīnogu selekcionāra Paula Sukatnieka māja un dārzs “Apsītes”. Īpašumu vēl pirms novadu reformas iegādājās toreizējais Ilūkstes novads. Šo gadu gaitā "Apsītes" attīstītas un sakoptas. Aiz panākumiem nereti stāv spēcīga komanda, arī Vanda lepojas ar cilvēkiem, kas līdzās, liekot kopā katrs savas stiprās īpašības, spējuši notikumus un lietas virzīt uz priekšu. Tā ir Gunta Kivliša, kas palīdzējusi projektu rakstīšanā, gadu gadiem uzticīgie strādnieki “Apsītēs” – Dace un Jakovs – un citi domubiedri, ar kuriem kopā Vandai esot sajūta, ka esi vienā laivā, līdzvērtīgi raugoties uz dzīvi.
Liela nozīme Vandas panākumiem varētu būt darba pieredzei, kas daudzu gadu garumā pavadīta tirdzniecībā, privātajā sektorā. Tā devusi rūdījumu negaidīt, kad kāds cits visu pasniegs kā uz paplātes, bet paļauties uz saviem spēkiem: “Ja vajadzēja rīkoties, es iesaistīju arī ģimeni, darīju pati. Man svarīgs vienmēr bijis gala rezultāts nevis kapeiku skaitīšana vai gaidīšana, kad kāds cits pateiks priekšā.”
Varbūt nerimstošā vēlēšanās just lepnumu par līdzcilvēkiem, ar kuriem kopā sasniegtas dažādas virsotnes, iedzimta? Sēlijas sudrabu šogad saņēma arī Vandas brālis Romalds Jakovickis ar ģimeni. Vandas un Romalda tēvam dzimtas turpinājums un saknes bijušas svarīgas. Ar zināmu aizkustinājumu Vanda atzīst, ka tēvs būtu bijis neizsakāmi laimīgs un lepns par saviem bērniem, kas vienā gadā abi saņēmuši apbalvojumu!
Mazliet atskatoties uz paveikto, Vanda tic, ka kaut kur cilvēka likteņstāstā viņai bijusi ierakstīta misija atjaunot Dvietes mantojumu. Projekti izdevušies tik veiksmīgi, un darbs pie tiem ritējis gludi, jo to pamatā, kā pati atzīst, bijusi patiesa sirds vēlēšanās saglabāt to, kas dārgs.
Autors: Endija Marcinkeviča