Ik gadu Skolotāju dienā Augšdaugavas novadā tiek pasniegtas balvas “Gada pedagogs”. Šogad vienu no šīm balvām nominācijā “Drošais plecs” saņem Naujenes pamatskolas skolotāja Zinaīda Pauliņa par iejūtību un tālredzību jauniešu personības attīstībā, veicot audzināšanas un atbalsta personāla darbu.
Gatavojoties Skolotāju dienai mācību iestādē, vienā no viņas darba kabinetiem top dekori svinīgajam pasākumam. Uz plauktiem var aplūkot dažādus rokdarbus, kas tapuši mācību stundās un floristikas pulciņā, bet palodzes noklātas ar podiņiem, kur aug viņas vadītā mazpulku pulciņa jauniešu stādītie augi. Vēlā pēcpusdienā skolēni jau devušies mājup, bet skolotājas darbs vēl nebeidzas – jāgatavojas pasākumam un stundām, jālabo skolēnu darbi.
Zinaīda Pauliņa šajā skolā strādā jau 23 gadus. Kolēģi viņu raksturo kā aktīvu, radošu, atsaucīgu un daudzpusīgu skolotāju, kura savu darbu veic ar lielu atbildību un mīlestību pret skolēniem. Viņa māca dizainu un tehnoloģijas, ģeogrāfiju, ķīmiju un inženierzinības, vada mazpulkus, labiekārto skolas vidi, ir direktora vietniece audzināšanas jomā, īsteno STEM jomas projekta un programmas “Latvijas skolas soma” norises skolā, atbildīga par karjeras izglītības īstenošanu. Skolotāja iesaista skolēnus gan skolas noformēšanā, gan norišu plānošanā un īstenošanā, prot atrast pieeju katram skolēnam un palīdzēt atklāt viņa talantus.
Zinaīda atzīst, ka skolotājas profesijas izvēle nenāca uzreiz. Pēc pamatskolas absolvēšanas tehnikumā ieguva vairākas kvalifikācijas – pavāre, lauku mājas saimniece, šuvēja-modelētāja, agronome, biškope. Skolotāji viņu mudinājuši stāties augstskolā, tāpēc iestājusies Daugavpils Universitātē un izvēlējusies to, kas tuvāk sirdij – dabaszinības, veselības mācību un mājturību. Jau studiju laikā pieteicās skolotājas vakancei Naujenes pamatskolā, kur tobrīd bija vajadzīgs ģeogrāfijas un mājturības skolotājs.
Šo gadu laikā ir daudz kas mainījies – gan skolēnu zināšanu līmenis un paši skolēni, gan attieksme pret skolotāju un viņa darbu, ienāk jaunas tehnoloģijas un mācību līdzekļi, skolotājiem nemitīgi pašiem jāmācās.
Arī mācību metodes mainījušās, piemēram, zēni apgūst rokdarbus, un, pēc skolotājas vērojuma, tieši zēniem vislabāk padodas darboties ar šujmašīnu. Kopumā jauniešiem patīk radošas nodarbes, tāpēc no stundām brīvajā laikā viņi bieži nāk pie skolotājas un kaut ko veido. Ar bērniem starpbrīžos tiek rīkotas dažādas aktivitātes, piemēram, mini diskotēkas un futbola mači. Tas viņus atrauj no mobilo telefonu ekrāniem, lai gan no šī gada skolēniem dienas laikā viņu viedtālruņi nav pieejami. Lielākoties jaunieši to uztvēruši ar izpratni.
Būt par skolotāju nozīmē iesaistīt darbā ģimeni. “Es smejos, ka ir profesija “skolotājas vīrs”, jo viņš vienmēr iesaistās, ja vajag kaut ko atvest vai palīdzēt ar noformējumu,” saka Zinaīda.
Skolotāja ne mirkli nenožēlo savu profesijas izvēli, taču atklāj, ka bērnībā sapņojusi strādāt par pavāri un pat par cietuma apsargu. Zinaīda atzīst, ka nāk no ļoti kuplas dzimtas, kur bijusi visjaunākā atvase, tāpēc jau pati skolas gados dabūjusi pieskatīt savu māsīcu bērnus un mazbērnus. Tas devis pirmo pieredzi audzināšanas darbā, kas vēlāk lieti noderēja.
Skolotājas bērnība aizritēja Dagdas pusē, kurp viņa dodas katru nedēļas nogali un dažkārt arī darbdienu vakaros, lai apraudzītu vecākus un palīdzētu dārza darbos. Pašai tur vislabāk patīk audzēt ziedus, taču skolotājas pārziņā ir arī siltumnīcas un dārzeņu vagas.
Lai arī skolotājas darbs bieži vien turpinās mājās līdz vakaram, tomēr Zinaīda atrod laiku saviem vaļaspriekiem – adīšanai un tamborēšanai. Atpūsties ļauj arī ideju meklēšana stundām.
Skolotājas ikdienas darbā vislielāko gandarījumu sniedzot sajūta, ka esi novērtēts un vajadzīgs: “Ienākot skolā, dzirdu “Labrīt skolotāj, kā jūs jūtaties?” Uzreiz jūtos vajadzīga, un diena jau sākusies labi. Varu ar skolēniem papļāpāt, bieži viņi nāk pastāstīt par saviem vaļaspriekiem, tāda atvērta sajūta, viņi uzticas, tāpēc jūtos nozīmīga.” Arī kolektīvs skola esot draudzīgs, kā ģimene. Jau no pirmās darba dienas viņa jūt kolēģu un direktora atbalstu.
Jautāta, ko nozīmē būt skolotājam, Zinaīda teic, ka tā ir valstiskuma un atbildības sajūta, jo jāskolo, jāaudzina un jādod padomi jaunatnei viņu turpmākai dzīvei. Mazo lauku skolu pluss ir sirsnīgā gaisotne. “Te vēl pastāv labestība, skolēni ir atvērtāki, nav pilsētas steigas. Skolēni jūtas vajadzīgi, jo klases nav pārpildītas un katram ir sava pieeja.”
Saviem kolēģiem skolotāja vēl veselību, jaunas idejas, nenogurt no darba un būt pozitīviem.
