Špoģu vidusskolas direktores vietniece izglītības jomā Antra Dombrovska šogad saņēma balvu “Gada pedagogs” nominācijā “Sirds devums” par nenogurstošu entuziasmu izglītības iestādes vides pilnveidošanā un tēla spodrināšanā, aktīvi līdzdarbojoties sabiedriskajā dzīvē.
Skolotāja atzīst, ka darbs ar bērniem ir viņas sirdslieta. Ar Špoģu vidusskolu ir saistīta visa viņas dzīve jau kopš bērnības, kad viņa pati šeit uzsāka savas skolas gaitas.
Domas kādreiz kļūt par skolotāju radušās jau bērnībā. Skolas biedrenes mamma Lidija Juhņeviča bija latviešu valodas un literatūras skolotāja. Bieži viesojoties pie draudzenes mājās, vērojusi, kā viņas mamma darbojas ar milzīgo burtnīcu kaudzi, labo skolēnu darbus, kas tolaik šķitis ļoti aizraujoši. Sākumskolas vecumā ar draudzeni bieži vien spēlējušas “Skolu”, mainījās skolotājas un skolnieces lomām. Arī Antras tēvs Jānis Dombrovskis bija pedagogs, Višķu tehnikumā mehanizācijas nodaļā pasniedza autoapmācību un tehniskās grafikas. “Es saskāros ar skolotāja ikdienu, mācību procesu, dežūrām un kursiem audzināšanā, vēroju viņu attieksmi, savstarpējās attiecības,” saka Antra. Viņa domā, ka šī pieredze ietekmējusi nākamās profesijas izvēli, bet tehniskā grafika īpaši aizrāvusi, tāpēc izvēlējusies Latvijas Universitātes pedagoģijas fakultātē studēt mājturību, vizuālo mākslu un rasēšanu. Vēlāk ieguvusi arī kultūras un mākslas skolotājas sertifikātu.
Studiju laikā Antra izgājusi praksi vienā no Rīgas ģimnāzijām un savā dzimtajā skolā, sapratusi, ka vēlas palikt strādāt Špoģu vidusskolā. Pirmā darba vieta gan nebija skolā, bet gan Luknas bērnudārzā, kur gatavojusi sešgadnieku grupu skolai. Drīz vien Špoģu vidusskolā radās vakance, tāpēc Antra tikusi iemesta darba procesā bez svinīgā 1. septembra. Sākumā mācīja bērniem mājturību. Skolotāja atceras šo laiku kā lielu piedzīvojumu, jo ēdienu gatavošana notikusi pagrabstāvā uz malkas plītiņas, kas Antrai bijis liels izaicinājums. Vēlāk nāca klāt kultūras vēsture, kādu laiku mācījusi sākumskolas bērnus, tad pievienojās arī dejas un rasēšana, līdz Antra pamazām nonāca līdz direktore vietnieces amatam un paralēli pasniedz kultūras pamatus vidusskolā.
Darba gaitas Antra uzsāka 1989. gadā vecajā skolā, drīz vien sākās jaunās skolas ēkas būvniecība. Sākumā jaunā skola pārsteidza ar saviem plašumiem, kas šķita pretstats mājīgajai vecajai skoliņai. Skolēnu skaits tolaik bijis ļoti liels, tāpēc plašajās telpās jutās brīvība.
Šajos gados daudz esot mainījies. “Bērni kļuvuši kustīgāki, mainās motivācija mācīties. Dzīvojam digitalizācijas laikmetā. Pēdējā kursā mums parādīja, kāda izskatīsies tā “kastīte” un cik tur pogu, tagad nevar iedomāties, ka bez tā visa varējām dzīvot. Viss strauji mainās, netiec ar runāšanu līdzi laikam, jādomā, kā piesaistīt skolēnu. Ļoti dinamiska, mainīga, kustīga vide. Nekad nezini, kas tevi rīt sagaida. Tas nav rutīnas darbs, un tas ir pluss,” saka skolotāja.
Papildus Antra vada tautas deju kolektīvu skolā, jauniešu deju kolektīvu “Druvāni” un senioru kopu “Magones”. Deja viņai ir tuva no bērna kājas, dejojot skolas deju kolektīvā. Antra pateicīga skolotājai Brigitai Štālei, kura bija ļoti stingra un prasīga. Vēlāk Antra mantojusi gan viņas deju pulciņu, gan direktores vietnieces amatu. “Dejošana pēc administratīvā darba skolā pozitīvi uzlādē, ļauj pašai izkustēties un atslēgties no visa cita,” saka Antra un piebilst, ka sagatavot kolektīvu iziešanai uz skatuves esot milzu atbildība un rada emocionālu spriedzi. Deju soļu kļūdas redzamas kā uz delnas, ieguldītais darbs ir milzīgs. Nokomplektēt deju kolektīvus grūti, jo puišu vienmēr trūkst, pa lielam jaunieši kūtri uz dejošanu vai dziedāšanu.
Skolotāja sevi sauc par “agro putnu”, jo skolā ierodas jau pirms septiņiem rītā, jo tieši rīta stundās esot vislielākā enerģija darboties. Šīs agrās rīta stundas skolā izbaudījuši arī abi dēli. Pedagoga darbs viņu neuzrunāja, taču radošumu no mammas gan aizguvuši – vecākais dēls Artūrs dejo Rīgas kolektīvā “Vektors”, bet jaunākais dēls Reinis dzied Banku augstskolas korī.
Sarunā atklājas, ka jaunībā Antra sapņojusi par restauratora darbu, taču tolaik šo profesiju varēja apgūt tikai Sanktpēterburgā. Radoša darbošanās Antrai ir tuva no bērnības. Jau skolas solā labprāt rasējusi, augstskolā nopietni studējusi mašīnbūves pamatus, pašas priekam apgleznoja apsveikuma atklātnītes, izkopa dekoratīvo rokrakstu. Vēlāk šī patikšana pārauga nopietnā vaļaspriekā – gleznošanā. Par to Antra ieminas visai bikli, jo savus darbus nekur publiski neizstāda, tie lielākoties top kā dāvanas tuviem cilvēkiem. Tās ir ziedu gleznas, klusā daba un ainavas eļļas, temperas vai pasteļu tehnikā. Lielākoties vaļaspriekam viņa atrod laiku vasaras atvaļinājuma laikā.
Antra domā, ka radošums, iespējams, ir mantots paaudzēs, jo viņas vectēvs Nikolajs Dombrovskis bija gleznotājs un kokgriezējs, kurš šīs prasmes apguvis pats. Liela daļa viņa gleznu padomju laikos ir izceļojusi ar radiem uz Ameriku, bet pāris gleznas Antrai izdevies atgūt. Vectēva darbi kādu laiku bija izstādīti muzejā Koknesē. Tā kā vectēvs bija dienējis Daugavpils cietoksnī, viņa darbos atrodamas arī cietokšņa ainavas un iemūžināta baroka stilā celtā baznīca, kas padomju gados tika iznīcināta.
Jautāta, kas sagādā lielāko gandarījumu darbā, skolotāja teic, ka tie ir paši skolēni, prot patīkami pārsteigt un dod pozitīvu enerģijas lādiņu katru dienu. “Viņi vēro, mācās un iemācās. Tu redzi, ka viņi izdara labāk par tevi, viņiem ir idejas, kuras viņi spēj īstenot.”