Kopš 1994. gada Sventes pagastā aktīvi darbojas zemnieku saimniecība „Stārķi”, kuras īpašnieks ir lauksaimnieks Roberts Jonāns. Tā ir viena no lielākajām un modernākajām nozares saimniecībām Augšdaugavas novadā, kas pēdējos gados piedzīvojusi stabilu izaugsmi – pērn tās apgrozījums sasniedza 1,56 miljonus eiro. Taču ceļš uz panākumiem nav bijis rozēm kaisīts.
Lēmums pārcelties uz dzīvi laukos ticis pieņemts deviņdesmitajos gados, abi ar sievu Irēnu lūkojušies pēc vietas, lai abiem bērniem būtu viegli tikt uz skolu. Tādu noskatījuši turpat Sventes pagastā, ceļa malā, taču doma būvēt dzīvojamo māju drīz vien apauga ar ideju būvēt kūti, kas būs ģimenes iztikas avots.
No mazām dienām pie lauku darbiem radinājuši gan dēlu, gan meitu, taču neko neuzspiežot. Roberts uzsver, ka jāļauj bērniem no agras bērnības pašiem pieņemt lēmumus, tas audzina viņu patstāvīgumu un drosmi. Šāda pieeja vainagojās panākumiem. Tieši dēls Ainārs ir tēva uzsākto darbu turpinātājs, abi ar sievu Lindu un četriem bērniem izvēlējās palikt “Stārķos” saimniekot, par ko Robertam ir liels prieks un lepnums.
Dzīves laikā ir iekrāta milzu pieredze, kurā Roberts labprāt dalās ar citiem zemniekiem, nebaidoties stāstīt arī par pieļautajām kļūdām.
“Pa visu laiku, kad sākām ar sievu, visu darījām divatā, bijām trīs reizes bankroti, pilnīgi bankroti, un trīs reizes mēs pacēlāmies. Mēs uz naudu nekad nestrādājām, bet mēs to vienmēr skaitījām, kā nopelnīt, kā būt, bet nauda nekad nebija galvenais. Pats process bija ļoti interesants,” saka zemnieks.
Pirmo reizi saimnieki bankrotēja, kad kūtī saslima viss cūku ganāmpulks, nedēļas laikā viss ieguldītais darbs bija pagalam. Kūtī palikusi tikai viena govs. Saimnieki no apkārtējiem zemniekiem piepirka klāt vēl dažas govis un teļus, izveidoja 10 slaucamu govju ganāmpulku un sāka attīstīt piena saimniecību. Sākotnēji govis slauca ar rokām, bet pienu tirgoja pilsētā māju pagalmos. “Tie bija juku laiki, šādi mēs pienu tirgojām kādus deviņus gadus,” saka Roberts.
Otru reizi bankrotu piedzīvojuši, kad bankā bija paņemts kredīts, lai apsētu 45 ha ar miežiem. Prognozes solīja labu ražu, taču daba izdomāja pa savam – pavasaris bija sauss, mieži neizdīga. Taču kredīts bija jāatmaksā. “Pārdevām vieglo automašīnu, kombainu un citu tehniku, kredītu nomaksājām tieši laikā un vēl izpelnījāmies laba klienta slavu. Pēc pāris dienām varējām jau ņemt nākamo kredītu,” smejas Roberts.
Trešo reizi saimniecība nonāca bankrota priekšā 2008. gadā, kad kombināti nemaksāja lauksaimniekiem par pienu, bija jādomā cits ceļš. “Mēs izveidojām tiešo tirdzniecību. Par pēdējo naudu uztaisījām fasēšanas telpu, lai izpildītu PVD prasības, sapirkām pudeles, izgatavojām etiķetes un vedām pienu uz pilsētu tirgot. Toreiz pa taloniem veikalos tirgoja degvīnu, rindas stāvēja. Pēc mūsu piena veidojās tādas pašas garas rindas,” stāsta lauksaimnieks. Šāda pieeja ļāvusi izdzīvot, bija nauda, lai nopirktu degvielu un sagatavotu lopbarību.
Kad dēls Ainārs pabeidza universitāti Jelgavā, sāka pats nopietni saimniekot. Daugavpilī bija izveidojis “Godīgo bodi”, kur cilvēki varēja nopirkt kartupeļus bez pārdevēja starpniecības, atstājot naudu krājkasītē. Daudzi šādu uzņēmējdarbību nesaprata. Tagad dēls ar savu sievu esot lieli palīgi un dažkārt pieņem nopietnus lēmumus, kas veicina saimniecības attīstību, saka Roberts.
Pašlaik lauksaimnieki apsaimnieko pāri 900 ha zemes, turklāt tā ir izkaisīta 100 km rādiusā. Fermā ir 200 slaucamas govis un ap 300 teļi. Saimniecībā strādā 12 strādnieki. Roberts uzsver, ka pašlaik izveidojies ļoti saliedēts, labs kolektīvs, kur katrs zina savu darbu.
Saimniecība īstenojusi virkni projektu, izmanto katru iespēju, pastāvīgi nākas dzīvot kredītos, taču citu variantu neesot. Slaucējas fermā ir aizstājuši moderni govju slaukšanas roboti, sākumā iegādājušies trīs iekārtas, bet nesen vedekla ierunājusi, ka nepieciešams ceturtais, un šis lēmums bijis pareizs, saka Roberts. “Mums izveidots ģenētiski labs ganāmpulks ar augstražīgām govīm, kuras jāslauc 3 līdz 4 reizes dienā. Viena gotiņa diennaktī dod ap 44 litriem piena. Ceturtā robota iegāde palielinājusi izslaukumu par pusotru litru no govs,” saka saimnieks.
Savukārt, dēls pieņēmis lēmumu iegādāties saimniecībai jaunu modernu kombainu, kas ļauj nopļaut pat veldrē sagūlušu labību. Arī šīs tehnikas iegāde ir sevi attaisnojusi, ļaujot saimniecībai apstrādāt laukus bez zaudējumiem.
Roberts Jonāns vienmēr aktīvi iestājies par reģiona lauksaimnieku tiesībām, piedalījies Latgales lauksaimnieku un piena ražotāju problēmu risināšanā. Kādu laiku ir bijis novada pašvaldības deputāts, taču deputāta mandātu nolika, jo prioritāri bija darbs savā saimniecībā. Tagad labprāt dalās ar citiem savā pieredzē un ir lepns, ka viņa iesākto darbu veiksmīgi turpina dēls ar savu ģimeni.
Ar savu uzņēmību, mērķtiecību un sasniegumiem Roberts Jonāns ir iedvesmojošs piemērs veiksmīgai lauksaimniecības uzņēmējdarbības attīstībai Augšdaugavas novadā.
LLKC Daugavpils konsultāciju biroja vadītāja p.i. Anita Miltiņa:
“ZS “Stārķi” īpašnieks Roberts Jonāns asociējas ar atvērtību, laipnību un skatu nākotnē. Ne par velti saimniecība ir uzaugusi pasaules līmenī, tur ir raksturīga ražība, ieviesti labturības nosacījumi, kas dod atdevi. Lauku konsultāciju birojam ir izveidojusies sadarbība ar viņu. Kad zemniekiem ir mācības, praktiskā daļa notiek pie viņa saimniecībā, kur viņš dalās ar savām kļūdām, iedvesmo jaunos, lai nekļūdītos, lai veiktos izaugsmē. Prieks par tādu novadnieku, kas spēj iedvesmot un iedrošināt jaunos. Tā ir arī demonstrējumu saimniecība, kurai no pagājušā gada nogales piesaistīti zinātnieki, ir uzsākts demonstrējums un kur durvis jāatver ne tikai novada zemniekiem, bet arī no visas Latvijas.
Tajā attīstība notiek visu laiku. Liela loma ir jaunajai paaudzei, kas nāk saimniecībā ar savu uzskatu un iedvesmu, un tas kopumā ģimeni un saimniecību dara tikai stiprāku.”
Uzņēmējs Kārlis Jadzevičs:
“Augšdaugavas novadā lauksaimniecība ir mūsu mugurkauls. Milzīgs paldies Robertam Jonānam, kurš ar savu darbu, cītību un uzņēmējdarbību lauksaimniecībā ir palicis šeit, attīsta mūsu novadu, dod darbu mūsu iedzīvotājiem, ir modernizējis saimniecību.
Tā kā es arī esmu lauksaimnieks, zinu, cik tas darbs ir sarežģīts, tādā ziņā, ka mēs visi staigājam zem šīm debesīm, un tās mums katru gadu nes kaut kādas grūtības, tāpēc ceru, ka, neskatoties uz to visu, uz pēdējiem gadiem, ka mēs tomēr spēsim kā lauksaimnieki turēties kopā un attīstīties tajā virzienā.”
***
Valsts svētkos Roberts Jonāns saņēma Augšdaugavas novada pašvaldības Goda zīmi “Goda novadnieks lauksaimniecībā”.