Augšdaugavas novada Sociālajā dienestā darbu uz pusslodzi uzsākusi jauna speciāliste – sociālā darbiniece darbā ar jauniešiem Nataļja Valaine. Viņa teic, ka beidzot ir atradusi savu sirdsdarbu, turklāt ar pievienoto vērtību.
“Uzkrājot sociālā darba pieredzi ikdienā, sapratām, ka mums nepieciešams speciālists, kas ikdienā darbojas ar jauniešiem. Tas nozīmē, ka jābūt sociālajam darbiniekam darbā ar jauniešiem, kurš risina tieši jauniešu problēmas, iejūtas tajās situācijās un notikumos, kas saistīti ar jauniešiem novadā. Tāpēc mēs esam atlasē izvēlējušies sociālo darbinieku, kurš strādās ar jauniešiem tieši Ilūkstes pusē. Ja būs nepieciešams, ieviesīsim šo sociāla darba pozīciju arī citur novadā, lai koordinētu darbu ar jauniešiem,” teic Augšdaugavas novada pašvaldības Sociālā dienesta vadītāja Anna Jegorova.
Nataļja Valaine ir trīs bērnu-pusaudžu māmiņa, strādā uzņēmumā LatRosTrans, studē sociālās zinības Latvijas Universitātē un vēl rod laiku dejot Sventes deju kolektīvā “Ezerzvani”.
Nataļja atzīst, ka tieši pašas bērni ir dzinējspēks, kas liek visu laiku sevi attīstīt un mācīties, lai labāk izprastu jauno paaudzi. Nataļja Latvijas Universitātē jau ieguvusi vadības zinību bakalauru, pašlaik studē bakalaura programmā sociālo darbu un plāno turpināt studijas maģistrantūrā. Nekad iepriekš neesot plānojusi darboties sociālajā jomā, tas nācis pašai negaidīti un tieši laikā. Nataļja atzīst, ka vienmēr gribējusi kļūt par pedagogu. Kad iestājās lūzuma punkts darbā un vajadzēja domāt, ko darīt tālāk, nolēmusi studēt. “Gribējās darīt kaut ko labu, lai manam darbam būtu kāds pienesums,” saka Nataļja. Sākumā bijusi doma studēt izglītības jomā, bet dzīve pati visu salika pa plauktiņiem. Viņas bērniem uzradās draugi, katrs ar savu dzīves stāstu, ne pārāk vienkāršu. Nataļjas meita draugiem teikusi, ka tikai viņas mamma prot visu atrisināt. Kopš tā laika Nataļja kļuva par šo jauniešu uzticības personu, palīdz viņiem pieņemt sevi un atrast ceļu uz komunikāciju ar viņu vecākiem. Vienam no jauniešiem ģimenē pastāv vardarbība. Palīdzot tikt galā ar šo problēmu, Nataļja iepazina sociālo dienestu. Tad radās vēlme palīdzēt arī citiem jauniešiem.
“Saprotu, ka visi audzina savus bērnus atšķirīgi, ir arī apkārtējās vides ietekme. Bet dažreiz jauniešiem trūkst elementāra atbalsta, lai izkļūtu no sarežģītām situācijām. Viņi baidās no vecākiem, ka var tikt sabārti vai nosodīti,” teic Nataļja. Viņa pēta likumdošanu un metodiskos materiālus darbā ar jauniešiem. Grūtības, ar ko nākas sastapties, esot dažādas – atkarības, vardarbība, motivācijas trūkums mācīties, daži netiek galā ar savām emocijām, viņiem nepieciešams kāds, ar ko izrunāties.
Pašlaik Nataļja aktīvi strādā ar diviem jauniešiem un atzīst, ka ne visi vēlas šo palīdzību, ar varu nevienu nevar piespiest, dažkārt nākas iesaistīt jauniešu vecākus. “Es cenšos paskaidrot, ka neesmu nekāds soģis, netaisos nevienu pamācīt, esmu atbalsts. Ir ļoti svarīgi izveidot uzticīgas savstarpējas attiecības, bez tām nebūs nekā.” Šo uzticēšanos var iegūt tikai soli pa solim, nākas izmantot dažādus līdzekļus – doties kopīgās pastaigās, apciemot jauniešus viņu mājās, pat kopā makšķerēt vai uzspēlēt datorspēles. Jāspēj saskatīt zemūdens akmeņus, jāspēj jaunieti sadzirdēt, jo tikai jaunietis pats labāk zina, kas viņam vajadzīgs, teic Nataļja.
Atrast pieeju svešam bērnam neesot viegli. Dažkārt vienkārši vajag klusējot pasēdēt blakus, lai bērnam rodas apziņa, ka blakus ir kāds, pie kura var vērsties. Ja jaunietis sākotnēji izturas agresīvi, tas jāuztver normāli, jo tā esot viņu aizsargreakcija. Svarīgākais ir viņos klausīties un sadzirdēt teikto, uzdot jautājumus, bet nemācīt. Tikai tad, kad jaunieši sāk uzticēties, viņi sāk interesēties, uzdot jautājumus, kā labāk rīkoties. Nataļja teica, ka svarīgi pret jaunieti izturēties kā pret pieaugušu cilvēku, ir jāpieņem arī viņa vēlmes, jāciena jaunietis un nedrīkst skatīties uz viņu no augšas.
Nataļja ievērojusi, ka viena no problēmām jauniešu vidū ir draugu trūkums, nespēja veidot attiecības ar vienaudžiem. Taču jauniešiem vajadzīga socializēšanās.
Nataļja strādā ar jauniešiem vecumā no 13 līdz 18 gadiem, kad viņiem notiek sevis apzināšanās, robežu pārbaude, līderu pozīciju nostiprināšana. Kuriem jauniešiem ir nepieciešama palīdzība, iesaka Sociālā dienesta Ģimenes atbalsta nodaļas vadītāja vai izglītības iestādes. Nataļja strādā arī ar viņu vecākiem, ja ir tāda nepieciešamība, viss atkarīgs no jauniešu attiecībām ar viņu vecākiem. Viņa uzsver, ka visas sarunas ar jaunieti paliek neizpaužamas citiem. Lielākoties Nataļja darbojas Ilūkstē un tās apkārtnē, bet labprāt izbrauc arī citviet novadā. Viņa uzsver, ka nav svarīgi tikties ar jauniešiem institūcijā, bet tur, kur viņi jūtas droši.
Iespējams, pie vainas arī caurumi izglītības sistēma, psiholoģiskā atbalsta trūkums skolās. No skolas psihologu puses esot dzirdēts, ka galvenais ir nostrādāt līdz pensijai. Taču Nataļja uzsver, ka galvenais ir tomēr ir ģimene, tāpēc vecākiem ir ļoti būtiski vairāk runāt ar saviem bērniem.
Šajā darbā nepieciešama milzu pacietība, taču Nataļja teic, ka viņai tās netrūkst. “Nezinu, kas jaunietim jāizdara, lai es kļūtu nikna. Pēc rakstura esmu tāda, kuru grūti nokaitināt.” Pašas bērni jau ielāgojuši, ka galvenais ir ievērot drošību ikdienā, kas ir mammas galvenā prasība un nav apstrīdama, par pārējo var vienoties.
Pēc pusotra gada Nataļjai būs jāaizstāv bakalaura darbs, kas noteikti būs veltīts jauniešu tēmai, vienīgi problemātika pagaidām vēl nav izvēlēta. Pašlaik viņa apjautusi divas lielas problēmas – pornogrāfiska satura bilžu izplatīšanos un veidošanu jauniešu vidū, kā arī jauniešu attiecības ar vecākiem, varas attiecības starp pieaugušiem un jauniešiem. “Kad vecāki aizmirst par sevi, viņiem vairs nav laika savam bērnam. Kad vecāki ir mierā ar sevi, var vairāk atbalstīt savus bērnus,” ievērojusi Nataļja.
Šobrīd viņa ir entuziasma pilna strādāt ar jauniešiem un cer sevi pārāk ātri neizsmelt. “Agrāk pret sociālo dienestu izturējos atturīgi, tobrīd neizpratu un neiedziļinājos, kas šis dienests ir. Šobrīd ir skaidrība, varu teikt droši – nāciet, ja ir grūtības, nevajag baidīties. Sociālajā dienestā jums sniegs atbalstu!”
Teksts, foto: Inese Minova