Flickr
Septembrī Naujenes Novadpētniecības muzeja vadītāja Evita Kusiņa-Koļesņika, Naujenes Novadpētniecības muzeja ekspozīciju vietas “Skrindu dzimtas muzejs” speciālistes Ilze Ozoliņa un Ināra Meijere kopā ar Latgales patriotu, novadpētnieku un vēsturnieku Romualdu Gadzānu devās ekspedīcijā uz Jāņa Svenča dzimtas mājām. Ekspedīcijas mērķis bija ne tikai apzināt ar mākslinieka dzimtu saistīto vietu un saglabājušās liecības, bet arī tuvāk iepazīt un izprast vidi, kurā aizsākās Jāņa Svenča dzīves un radošais ceļš. Par šo iespēju jāsaka īpašs paldies Jāņa Svenča krustdēlam un brāļa Leonarda dēlam Vitālijam Svenčam, kurš ne vien ļāva ekspedīcijas dalībniekiem viesoties Svenču dzimtas mājās, bet arī ar lielu atsaucību dalījās ar ģimenē saglabātajām liecībām un ekspedīcijas laikā iegūtos lietiskos priekšmetus dāvāja Skrindu dzimtas muzejam.
Jānis Svenčs bija nozīmīga personība Latgales 20. gadsimta mākslas vidē. Daudzpusīgs mākslinieks: gleznotājs, grafiķis, grāmatu ilustrators un dzejnieks. Viņa radošā darbība aptvēra vairākas desmitgades un tās laikā tapuši gan grafikas un glezniecības darbi, gan grāmatu titulvāku noformējumi, ilustrācijas un dzeja. Mākslinieka dzīves un radošais ceļš bija cieši saistīts ar Latgali, tās cilvēkiem un kultūras vidi. Dzimtajam Augšdaugavas novadam viņš ar savu darbu devis paliekošu ieguldījumu.
Jānis Svenčs dzimis 1935. gada 7. janvārī Daugavpils apriņķa Nīcgales pagasta Tenisu sādžā, zemnieku ģimenē – māte Monika, tēvs Kazimirs. Tenisu sādžā topošais mākslinieks pavadījis savus dzīves pirmos piecpadsmit gadus. Svenču ģimene bija liela, jo bez Jāņa ģimenē vēl auga sešas māsas un viens brālis. Ģimenē jau izsenis bijusi tieksme pēc inteliģences, izglītības un gara gaismas, jo Kazimira māsa A. Līmane un māsīca A. Diure strādājušas skolā, savukārt brālēni Viktors un Kazimirs Vonogi studējuši filoloģiju. No 1943. līdz 1947. gadam J. Svenčs mācījās Somugola pamatskolā, bet 1947.–1950. gadā – Līksnas septiņgadīgajā skolā. Jau šajā laikā topošajam māksliniekam veidojās interese par zīmēšanu un mākslu, kas vēlāk noteica arī viņa profesionālās dzīves izvēli. Interesi pusaugu Jānim raisīja bilžu grāmatas ar N.Strunkes, K.Sūniņa ilustrācijām, ‘’Latvju rakstu’’ sējumi, kā arī fantāziju rosinājušas un interesi saistījušas Līksnas un Nīcgales baznīcu arhitektūra, to interjers un altārgleznas. Vietējie skolotāji Jāni mudinājuši stāties mākslas skolā.
No 1950. līdz 1952. gadam J. Svenčs mācījās Rīgas 17. mākslas amatniecības skolas daiļkrāsotāju nodaļā. 1952. gadā viņš tika uzņemts Daugavpils Daiļamatniecības jeb Lietišķās mākslas vidusskolas Pedagoģijas nodaļas 3. kursā. No 1953. līdz 1955. gadam studijas turpināja Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Pedagoģijas nodaļā. Mācības viņš noslēdza ar diplomdarbu – gleznu “Zemnieku sacelšanās Skrīveros 1905. gadā”. No 1955. gada līdz 1958.gadam J. Svenčs dienējis padomju armijā.
Pēc tam mākslinieka profesionālajā izaugsmē sekoja nozīmīgs posms: 1958.–1964. gadā studijas Teodora Zaļkalna Valsts Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā. Sākot ar otro kursu, viņš specializējās grāmatu ilustrācijā pie grafiķa Pētera Upīša. Studiju laikā J. Svenčs veidoja ilustrācijas Viļa Lāča romānam “Zītaru dzimta”. Mākslas akadēmija tika absolvēta ar diplomdarbu “Ilustrācijas Mihaila Šolohova stāstam “Cilvēka liktenis’”, kurā ietilpa 12 ilustrācijas un titulvāks linogriezuma tehnikā.
Par Svenča profesionālās mākslas darbības sākumu uzskatāms 1964. gads, kad viņš sāka piedalīties izstādēs, sākotnēji izstādot darbus linogriezuma tehnikā. No 1964. līdz 1967. gadam viņš strādāja Altaja novada Barnaulas pilsētā, KPFSR Mākslas fonda grafikas darbnīcā un izdevniecībā. Šis laiks bija nozīmīgs viņa kā grafiķa profesionālās pieredzes veidošanā.
Atgriežoties Latvijā, Jānis Svenčs arvien vairāk pievērsās grāmatu mākslai. 1970. –1973. gadā viņš strādāja izdevniecībā “Liesma” par māksliniecisko redaktoru. Profesionālā darbība šajā laikā saistījās ar daudzu nozīmīgu latviešu un ārvalstu autoru darbu vizuālo noformējumu. Svenčs noformēja Imanta Ziedoņa sastādītās “Dzejas dienas – 1971” (1971), Jurija Boreva “Estētiku” (1972), Rūtas Ventas “Slāņojumu” (1973), Regīnas Ezeras “Dzilnas sila balādi” (1973), Emīļa Melngaiļa “Rakstus” (1974), Ojāra Vācieša “Gammu” (1976), Artura Heilija “Lidostu” (1980) un Imanta Auziņa “Tālo balsi” (1981), kā arī citus izdevumus.
No 1974. līdz 1979. gadam Svenčs dzīvoja un strādāja Pļaviņās, vienlaikus darbojoties Daugavpils Latvijas Mākslinieku savienības organizācijā. 1975.–1979. gadā viņš kopā ar sievu, mākslinieci Dagmāru Staprēnu, piedalījās Daugavpils Latvijas Mākslinieku savienības radošās darbnīcas organizēšanā.
No 1980. līdz 1983. gadam Jānis Svenčs bija mākslinieciskais redaktors izdevniecībā “Avots”, bet no 1983. līdz 1992. gadam strādāja Galvenajā enciklopēdiju redakcijā par māksliniecisko redaktoru. Šajā laikā viņa profesionālā pieredze grāmatu grafikā un maketēšanā tika izmantota plašā kultūras un uzziņu literatūras izdevumu klāstā.
Īpaši nozīmīgs J. Svenča dzīvē kļuva laiks pēc 1992. gada, kad viņš kļuva par mākslinieku Latgales Kultūras centra izdevniecībā Rēzeknē. Šis posms vēl ciešāk saistīja viņa radošo darbību ar Latgales kultūras dzīvi. J. Svenčs noformēja vairākus Latgales kultūrai un vēsturei nozīmīgus izdevumus, tostarp Alekša Rubeļa “Ar nāvi uz Tu” (1993), Tadeuša Puisāna “Vēstures mozaīku” (1997) un Alberta Spoģa “Gaismas brīžus” (2004).
Līdztekus vizuālajai mākslai Jāņa Svenča dzīvē nozīmīga vieta bija arī dzeja. Viņš savus dzejoļus publicēja kopš 1968. gada, tostarp žurnālos “Liesma” un “Zvaigzne”. Vēlāk dzeja tika apkopota atsevišķos krājumos. 2015. gadā Rēzeknē Latgales Kultūras centra izdevniecībā iznāca J. Svenča grāmata “Dienas pie Daugavas”, bet 2019. gadā – “Gadu ritumā”. Arī šo grāmatu noformēšanā Svenčs piedalījās pats.
Jāņa Svenča radošais mantojums nav saglabājies tikai grāmatās un publikācijās. Viņa darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Aizkraukles vēstures un mākslas muzejā, Rūdolfa Blaumaņa memoriālajā muzejā “Braki”, Baltinavas novada muzejā, Antona Rupaiņa muzejā, Latgales Kultūrvēstures muzejā, Skrindu dzimtas muzejā, kā arī citos muzejos un privātkolekcijās.
Jānis Svenčs mūžībā devās 2023. gada 26. jūnijā. Viņa dzīves un radošais ceļš aptver gandrīz septiņus gadu desmitus – no pirmajiem soļiem mākslā Latgalē, studijām Rīgā un grafiķa darba sākuma līdz plašam ieguldījumam grāmatu mākslā, glezniecībā, grafikā un dzejā. Īpaša vieta viņa mantojumā ir Latgalei: tās cilvēkiem un garīgajai telpai. Saglabātie darbi un izdevumi ļauj arī šodien iepazīt mākslinieka radošo rokrakstu un viņa laika kultūrvidi.
Taču, lai iepazītu cilvēku un mākslinieku pilnīgāk, reizēm nepietiek tikai ar biogrāfijas faktiem un viņa radītajiem darbiem. Svarīgi ir arī atgriezties vietā, kur viss reiz sācies – viņa dzimtajā pusē, dzimtas mājās, ainavā un vidē, kas veidojusi cilvēka pasaules izjūtu un bijusi par iedvesmu daudziem Jāņa Svenča darbiem.
Ierodoties Svenču dzimtas mājās, ekspedīcijas dalībniekiem bija iespēja ne tikai apskatīt vietu, kur aizritējuši Jāņa Svenča dzīves pirmie gadi, bet arī sajust tās vides īpašo noskaņu. Dzimtas mājas un to apkārtne ļāva uz mākslinieka dzīvesstāsta daļu paraudzīties citādi – ne vairs tikai caur biogrāfijas faktiem, bet caur konkrētu vietu, priekšmetiem un dzimtas atmiņām. Ekspedīcijas laikā tika apzināti vairāki lietiskie priekšmeti, kas saistīti ar Svenču dzimtu un tās ikdienu. Daļa no tiem nu papildinās Skrindu dzimtas muzeja krājumu, kļūstot par vērtīgām liecībām ne tikai par vienas ģimenes vēsturi, bet arī par laikmetu, kurā dzīvoja un darbojās mākslinieks. Priekšmetu vidū bija gan autentiskie 20.gs. sākuma sadzīves priekšmeti un tekstilijas, gan reliģiskie kulta priekšmeti, gan arī mēbeles un arī daži mākslinieka Jāņa Svenča mākslas darbi.
Svenču dzimtas mājās uzmanību piesaista gan pati māja, gan tās apkārtne. Šī bija vieta, kur savulaik aizritēja Jāņa Svenča bērnība un veidojās viņa pirmie priekšstati par pasauli, cilvēkiem un apkārtējo vidi. Šodien, raugoties uz māju un tās apkārtni, iespējams tikai iztēloties, kāda šī vieta varēja būt laikā, kad šeit dzīvoja mākslinieka ģimene. Dzimtas māja glabā ne tikai laika atstātās pēdas, bet arī stāstus par cilvēkiem, kuri šeit dzīvojuši. Katra saglabājusies detaļa, priekšmets un apkārtnes elements kļūst par liecību, kas palīdz pietuvoties Svenču dzimtas vēsturei. 1938.gada 21. oktobrī nodega pati pirmā Svenču ģimenes māja. Ugunsgrēks izcēlās lejā, tolaik esošajā kaimiņu Jonānu mājā un vējš “atnesa” uguns nelaimi arī uz Svenču ģimenes mājām. Nodega visa dzīvojāmā māja, ar tajā esošajām ikdienai nepieciešamajām mantām. Jauno Svenču dzimtas māju, kuru pameklēja eskpedīcijas dalībnieki, uzcēla vien pēc kara laika, posmā no 1950. līdz 1956.gadam, teju gandrīz tajā pašā vietā, kur atradās pirmā, nodegusī māja. 1957.gadā, kad māja jau bija uzcelta, tajā tika svinētas kāzas Jāņa Svenča brālim Leonadram un Monikai Svenčiem. Jāņa Svenča krustdēls kopā ar vecākiem šajā mājā mita līdz 1967.gadam, kad nomira Jāņa brālis un tad, mazais Vitālijs kopā ar māsu Regīnu un mammu Moniku, pārcēlās dzīvot pie mātes radiem uz Folvarciešiem Līksnas pagastā.
Svenči Tenisu sādžā dzīvo kopš 1860. gada, kad vecvectēvs pārnākot no Asā stūra Vaboles pagastā šeit uzcēla dzimtas māju. Mājā, kurā notika ekspedīcija, vēl līdz 2005. gadam dzīvojusi Jāņa Svenča māsa Helēna. Pēc viņas aiziešanas mūžībā māja ilgu laiku bija klusa un neapdzīvota, tomēr tajā joprojām saglabājušās liecības par cilvēkiem, kuri šeit dzīvojuši un saimniekojuši.
Ekspedīcijas dalībniekiem šis brauciens pavēra iespēju atvērt vēl vienu lappusi Svenču dzimtas stāstā. Varbūt tieši tā arī rodas muzeja vērtīgākie stāsti – no vietām un lietām, kuras vēl aizvien spēj pastāstīt par cilvēkiem, kas reiz tur dzīvojuši.
Naujenes Novadpētniecības muzeja ekspozīciju vieta “Skrindu dzimtas muzejs” pateicas pat sadarbību vēsturniekam Romualdam Gadzānam un Jāņa Svenča krustdēlam Vitālijam Svenčam.
Autore: Naujenes Novadpētniecības muzeja ekspozīciju vietas “Skrindu dzimtas muzejs” vecākā speciāliste Ilze Ozoliņa