SA
FacebookX / TwitterLinkedinThreads

Katrs Sergeja Pimanova rīts sākas ar lūgšanu un pateicību Dievam. Katru rītu viņš steidzas uz Borisa un Gļeba pareizticīgo katedrāli dziedāt korī vai uz dzimto Maļinovas ciemu, kur vēl turpinās labiekārtošanas darbi jaunuzceltajā pravieša Elijas baznīcā. Par savu neatlaidīgo darbu baznīcas atjaunošanā, kas ilga 15 gadus, Sergejs Valsts svētkos saņēma Augšdaugavas novada apbalvojumu – goda zīmi “Goda novadnieks” nominācijā “Sabiedriskā darbība”.

Sergejs Pimanovs piedzima Maļinovkā 1948. gada 10. decembrī. Absolvējis Daugavpils mūzikas vidusskolas vokālo nodaļu un ieguvis muzikāli pedagoģisko izglītību Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā. Vairākus gadus pasniedza vokālu universitātē un mūzikas vidusskolā, vadīja Daugavpils kultūras pils vokālo studiju un strādāja par mūzikas skolotāju Daugavpils eksperimentālajā vidusskolā un Maļinovas pamatskolā. Sergejam piemīt rets balss tembrs – liriskais bass.

Visa Sergeja dzīve ir saistīta ar mūziku un dzimto ciemu. No bērnības viņš labi atceras, ka ģimene bija ticīga, tika ievēroti visi gavēņi, un mamma centās vest bērnus uz dievnamu, lai gan tolaik oficiāli tas nebija vēlams. Bet savulaik Maļinovas ciems bija garīguma centrs, šeit darbojās trīs draudzes skolas, uz dievkalpojumiem pulcējās tūkstošiem cilvēku. Maļinovas pareizticīgo draudze ir viena no senākajām Augšdaugavas novadā – šogad tai aprit 190 gadi. 

Apzināti ceļu pie Dieva Sergejs atradis jau brieduma gados, sastopoties ar smagu slimību. “40 gadu vecumā kļuva sliktāk un sliktāk. Es biju vērsies pie labākajiem ārstiem. Man ieteica iet pie grēksūdzes. Un pamazām slimība sāka atkāpties.” 

“Tie, kuri labi pazīst Sergeju, nevar nenosaukt viņa dzīvi par brīnumu. Smagās slimības dēļ viņam trīs reizes nedēļā jāiet uz ilgām medicīniskām procedūrām, kuras ļauj viņam vienkārši dzīvot tālāk,” par Sergeju saka Elijas dievnama pārzinis, priestermūks Valentīns (Stratila). 

SA

Kopš 90. gadu beigām Sergejs dzied dievkalpojumos Borisa un Gļeba pareizticīgo katedrāles korī, un viņa balsi tur var dzirdēt arī šodien. Sergejs dzied dievkalpojumos arī Maļinovas draudze, kurai ilgus gadus nebija sava dievnama, dievkalpojumi notika priesteru mājā.

Būvēja kopīgiem spēkiem

Pravieša Elijas pareizticīgā baznīca Maļinovas ciemā pēdējo 15 gadu laikā ir Sergeja galvenās rūpes un dvēseles prieks. Pateicoties viņam un vairākiem desmitiem atbalstītāju, brīvprātīgajiem izdevās atjaunot dievnamu tā vēsturiskajā vietā. 
Maļinovas Elijas baznīca glabā bagātīgu, pārsteidzošiem pagriezieniem piepildītu vēstures mantojumu. Sākotnēji ciematā 1836. gadā tika uzcelta Svētā Aleksandra Ņevska koka baznīca, kuru drīz vien nojauca, būvējot Pēterburgas–Varšavas ceļu. Vēlāk ciema centrā uzcēla augstu koka dievnamu ar skaistu žogu. Savulaik draudzē bija vairāk nekā divi tūkstoši draudzes locekļu, bet dievkalpojumus kuplināja koris, kurā pārsvarā dziedāja Maļinovas skolas skolotāji. Draudzei piederēja 11 hektāri zemes, tā nomāja divus ezerus un apsaimniekoja sešas kapsētas.

Tomēr Otrā pasaules kara laikā dievnams tika iznīcināts ugunsgrēkā. Traģisks liktenis piemeklēja arī netālu uzcelto Svētā pravieša Elijas baznīcu – tā nodega līdz pamatiem. Draudze atkal palika bez sava dievnama, tā vietā uzcēla pagasta pārvaldes ēku, kur atradās arī bibliotēka un citas iestādes.  
1991. gadā, kad īpašniekiem tika atdoti viņu nami un zemes īpašumi, varas iestādes baznīcai atdeva arī priestera māju, kurā padomju laikā bija ierīkota skolas ēdnīca. Draudzes locekļi ēku sakārtoja un pielāgoja lūgšanu namam. Tajā tika ierīkots altāris, bet vēlāk uzcelta piebūve ar zvanu torni. 
2010. gada 22. maija naktī, kad tika svinēti pareizticīgo vasaras svētki, pagasta pārvaldes ēkā izcēlās ugunsgrēks. Vietējie iedzīvotāji  uztvēra to kā zīmi no augšas. Ap to pašu laiku lūgšanu namā Svētā pravieša Elijas ikona sākusi izdalīt mirres.  

SA

Tas bija jau trešais ugunsgrēks dievnama vietā. Šodien Sergejs saka, ka no vienas puses, ta, protams, bija nelaime. Bet no otras – iespēja uzsākt jaunu lappusi dievnama vēsturē – nu jau 21. gadsimtā. “Sargeņģelis tur bija palicis. Ugunsgrēks pierādīja, ka nekas šajā vietā nespēs noturēties, tikai dievnams,” saka Sergejs.

Viņš bija pirmais, kurš pateica, ka vajag atjaunot baznīcu tās vēsturiskajā vietā. Tā kā bijušā dievnama teritorija piederēja Latvijas Pareizticīgajai baznīcai, pagasta pārvalde piekrita to atdot draudzei – no pārvaldes nodegušas ēkas palika tikai sienas. Ēku сēla kopīgiem spēkiem, pateicoties ticīgo un vairāku atbalstītāju ziedojumiem un Augšdaugavas novada pašvaldības finansiālajam atbalstam. Visas iekšējās telpas tika pārveidotas, lai atbilstu pareizticīgo dievnama veidolam. Sergejs neatlaidīgi darīja visu iespējamo, lai objektā notiktu rosība. Lai savāktu naudu, viņš organizēja vairākus labdarības koncertus, meklēja sponsorus, būvniekus, brīvprātīgos. Vairākas stundas tika pavadītas uz dievnama jumta, no kurienes Sergejs dažas reizes nokrita, pat galvu pārsita, bet eņģelis sargāja viņu. Visu laiku Sergejs bija un palika kustībā, viņa enerģija iedvesmo un aizrauj arī citus. “Neskatoties uz vecumu, viņam ir tik daudz enerģijas, cik nav dažam jaunietim,” par Sergeju saka priestermūks Valentīns.

Šajos gados Sergejs satika vairākus labus cilvēkus, kuri palīdzēja, cik vien varēja, bija daudz anonīmu sponsoru, kuri ziedoja naudu. Bet bija arī tādi cilvēki, kuri jautāja Sergejam – kāpēc viņam tas viss ir vajadzīgs, vai viņam vairs nav ko darīt? 

Dievnamā būs dzīvība

Šodien Sergejs ir ļoti laimīgs, ka noticis ilgi gaidītais – nodegušās ēkas paliekas pārtapušas par jaunu, gaišu dievnamu ar zeltītiem kupoliem. Zvanus dievnamam lēja rūpnīcā “Liepājas metalurgs”. Šī gada 2. augustā, kad pareizticīgā baznīca atzīmē pravieša Elijas dienu, vietējie pareizticīgie iedzīvotāji piedzīvoja ilgi gaidīto notikumu – pirmo Dievišķo liturģiju atjaunotajā pravieša Elijas baznīcā. Svētku dievkalpojumu, svētītāja Jāņa Zeltamutes Dievišķo liturģiju vadīja viņa Eminence Visaugstisvētītais Daugavpils un Rēzeknes arhibīskaps Aleksandrs. 

SA

Līdz šī gada beigām notiks objekta oficiāla pieņemšana, bet priekšā vēl daudz darāmā. Teritorija apkārt dievnamam ir plaša, plānos ir žoga, celiņa un bērnu laukuma ierīkošana, arī plānots pielāgot ieeju cilvēkiem ar funkcionālajiem traucējumiem. Turpināsies arī iekšējas telpas labiekārtošana, piemēram, vienā no telpām iecerēts iekārtot vietu kristību rituāla veikšanai. Jau ir atrasts meistars, kurš nodarbosies ar altāra izgatavošanu.

Dievkalpojumi pašlaik notiek katru sestdienu un svētdienu, vietas iekšā ir daudz, cilvēki nāk un brauc no tuvākajiem pagastiem, un tas ļoti priecē Sergeju. “Mūsu dievnams ir viens no skaistākajiem Latgalē. Tas atrodas labā vietā – pie lielceļa, un visi, kas brauc garām, to redz un iegriežas. Esmu laimīgs, ka sagaidīju dievnama atdzimšanu. Agrāk Maļinovas apkārtnē dzīvoja lielas ģimenes, kurās bija 10 un vairāk bērnu, tagad arī ir daudzbērnu ģimenes, kas kuplā skaitā brauc uz dievkalpojumiem un piepilda dievnamu. Lai nāk un brauc cilvēki, pateicoties viņiem, šeit būs dzīvība,” saka Sergejs. 

SA

Novembra beigās Daugavpils Vienības namā ir ieplānots ikgadējs labdarības koncerts, kur Sergejs Pimanovs kopā ar citiem māksliniekiem izpildīs skatītāju iemīļotas dziesmas. Sergejs ir laimīgs vēl tāpēc, ka arī bērni izvēlējās muzikālu dzīves ceļu: meita Anna Pimanova ir profesionāla vokāliste (koloratūrsoprāns), viņa absolvējusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, iegūstot maģistra grādu. Anna dzīvo un dzied Vīnē. Savukārt, dēls Aleksejs dzied Daugavpils Vienības nama vīru korī “Forte” un Borisa un Gļeba baznīcas korī.

Teksts, foto: Jeļena Ivancova 

Saistītas tēmas

Aktualitātes:
Goda novadnieks