7. maijā Latgalē viesojās Vaboles muižas īpašnieka grāfa Teofila Plātera - Zīberga mazmazdēls Henriks Voznjakovskis ar sievu Barbaru. Henriks ir slavenā Vaboles grāfa Ireneja brāļa mazdēls. Apciemojot savu vecāko mazmeitu Helsinkos, kur viņa mācās Erasmus apmaiņas programmā, pie viena nolēmuši atceļot arī uz Latviju un izstaigāt savu senču dzimtās vietas.
Viesi iegriezās Skrindu dzimtas muzejā, kur tikās ar muzeja speciālisti Ilzi Ozoliņu un grāmatas “Dzīve bez rokām” tulkotāju Kristīni Kuņicku-Dzalbi. Viesus interesēja muzejā sakrātās liecības par viņu dzimtas vēsturi.
Henriks pastāstīja, ka grāfiem Plāteriem-Zībergiem bija četri dēli – viens brālis gājis bojā karā 1920. gadā, bet viens miris uzreiz pēc piedzimšanas. Vēl bija brālis Ignācijs, Henrika vectēvs, un viņa jaunākais brālis Irejens, kurš bija piedzimis bez rokām. Par Ireneju Henriks neko daudz pastāstīt nevarēja, jo Irenejs 2. pasaules kara laikā bija devies uz Austriju un tur arī nomira. Kādu laiku Henrika vectēvs ar savu brāli uzturējis kontaktus, bet visa saziņa pamazām zudusi. Henrika vectēvs nomira 1973. gadā, diemžēl tolaik nav bijis lielas intereses par vēsturi, tāpēc Henriks nav paguvis iztaujāt vectēvu par grāfu dzimtu. No mātes gan esot dzirdējis dažādus nostāstus par Ireneju, viens no tiem ir iekļauts arī grāmatā “Dzīve bez rokām”, proti, ka Ireneja māte, būdama dēla gaidībās, esot satikusi cilvēku bez rokām, un visi bija pārliecināti, ka tas ietekmējis arī viņas gaidāmo mazuli. Vēl esot zināms, ka Irenejs rakstījis gan ar kājām, gan ar muti, turklāt abos gadījumos rokraksts neatšķīrās. Pēc nostāstiem Irenejs bijis fiziski ļoti spēcīgs un reiz piekāvis divus huligānus, liekot lietā galvu un kājas. Neskatoties uz to, ka Irenejam nebija roku, viņš pratis lieliski jāt uz sirga un bijis arī sieviešu mīlulis. Irenejs bijis ļoti sabiedrisks un kara laikā daudz palīdzējis vāciešiem, kā arī palīdzējis atbrīvot no cietuma mātes brāli. Iespējams, baidoties, ka par to pats var tikt sodīts, viņš emigrējis uz Austriju. Par viņa turpmāko dzīvi Henrikam nekas nav zināms, vien esot dzirdējis, ka Irenejam it ka bijis dēls Jaceks, taču neko vairāk par viņu neviens nezinot. Diemžēl arī dzimtas uzvārds Plāteri-Zībergi ir palicis vēsturē un nav nodots tālāk. Pēdējais uzvārda īpašnieks bija Henrika mātes brālis Henriks, kurš savulaik pārcēlies uz dzīvi Anglijā, un kopš tā laika ar viņu visi sakari pārtrūkuši. Cik zināms Henrikam, viņa onkulim laulībā bērnu nebija, bet ārlaulības dēls nomiris 20 gadu vecumā. Līdz ar to šajā dzimtas atzarā uzvārds ir zudis.
Izstaigājusi Skrindu dzimtas muzeju un Vaboles parku, viesi devās uz Līksnu. Tur viņus ieinteresēja Līksnas bibliotēkas novadpētniecības telpa, kur atrodama informācija par Plāteriem. Henriks papildināja Plāteru dzimtas koku ar savu informāciju, kas noderēs vēsturniekiem turpmākā pētniecībā. Viesi tikās ar Līksnas muižas kapelas saimnieci Birutu Onzuli, kura pastāstīja par kapelas vēsturi un aizveda ekskursijā uz grāfu kapenēm. Viesi arī izstaigāja pērn izveidoto Emīlijas Plāteres pastaigu taku Līksnā. Kristīne Kuņicka-Dzalbe dāvāja viesiem par piemiņu grāmatu "Dzīve bez rokām", kur latviešu un poļu valodā ir atainots paša grāfa Ireneja 1931. gadā sarakstītais autobiogrāfiskais darbs.
Ilze Ozoliņa pastāstīja, ka ar grāfu pēctečiem vienojusies par turpmāku sadarbību un informācijas apmaiņu, iespējams, varēs iegūt vairāk datu par kādreizējo Vaboles muižu un tās vizualizāciju.
