Lai pievērstu sabiedrības uzmanību Latvijas vēsturei, 1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 25. marta vardarbīgajām un nelikumīgajām piespiedu izsūtīšanām uz Sibīriju Komunistiskā terora upuru atbalsta un palīdzības fonds “Sibīrijas bērni” rīkoja zīmējumu konkursu skolēniem.
Konkursa kopējā tēma bija Latvijas vēsture – 1941. un 1949. gada deportācijas.
Konkursa mērķi - neļaut aizmirst Latvijas vēsturē svarīgus un traģiskus notikumus. Bērnos un jauniešos veicināt un uzturēt interesi par Latvijas un tās tautu vēsturi komunistiskā padomju režīma okupācijas laikā, pievērst uzmanību Latvijas iedzīvotāju likteņiem Sibīrijas izsūtījumā. Ļaut bērniem iedziļināties vēstures likumsakarībās un mudināt būt aktīvai sabiedrības daļai. Attīstīt un novērtēt audzēkņu prasmes.
Latviešu Biedrības namā piektdien, 13. jūnijā, pulcējās represētie ikgadējā konferencē "Aizvestajiem". Sestdien visā Latvijā noritēja komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākumi, bet jau 13.jūnija konferencē represēto organizāciju pārstāvji dalījās atmiņās, kā arī apbalvoja bērnu zīmējumu un sacerējumu konkursu uzvarētājus.
Režisore un fonda "Sibīrijas bērni" dibinātāja Dzintra Geka-Vaska norādīja, ka bērnu un jauniešu klātbūtne piemiņas pasākumā, kā arī sacerējumu un zīmējumu konkursi ļauj šos vēstures stāstus nodot jaunākai paaudzei.
Špoģu Mūzikas un mākslas skolas skolēni piedalījās zīmējumu konkursā un kļuva par tā laureātiem: Konstantīns Gavriļenko un Emīls Aleksejevs savā vecumā grupā ieguva 3.vietu, bet Arsenijs Gavriļenko un Maksims Petrovs (skolotāja Vita Kāpostiņa-Tuče) ieguva mākslinieces Ievas Jurjānes specbalvas. Skolēni piedalījās piemiņas pasākumā un ieklausījās 1941. un 1949. gadā uz Sibīriju aizvesto bērnu un Sibīrijā dzimušo bērnu personīgos stāstos par pārdzīvoto un dzīvesspēku, kas ļāva saglabāt cieņu un cerību.
Žūrijas locekle māksliniece Laura Veļa dalījās savās pārdomās par skolēnu darbiem: “Fonda “Sibīrijas bērni” organizētā konkursa zīmējumi kā visas tautas atmiņas forma. Bērnu un jauniešu mākslas darbi, kas veltīti Latvijas vēstures sāpīgākajām lappusēm – piespiedu izsūtīšanām, zaudējumiem un dzimtas likteņiem attēlo atmiņu ceļošanu no paaudzes paaudzē. Skatoties šos darbus, nav iespējams palikt vienaldzīgam – vilcienu sastāvi, asaru pilnas acis un klusuma ieskauti ģimeņu portreti pārvēršas vizuālā liecībā kā šos notikumus atceramies šodien. Konkursa darbi nav tikai interpretācija par pagātni, bet gan emocionāli pierādījumi tam kā traumas atmiņa turpina dzīvot un atbalsoties mūsdienu apziņā. Dažkārt zīmējumos ir vienkārši tēli un simboli, bet tie ļauj ieraudzīt būtiskāko, kas konkursa dalībniekiem bija nozīmīgs mūsu tautas atmiņas stāstā.”
