40 gadus Sventes vidusskola bija Allas Petrovskas otrās mājas, kur viņa rūpējās par skolēnu fizisko rūdījumu, spēja aizraut ar sportu un pavēra jauniešiem ceļu uz lieliem panākumiem. Šajos gados vairāki Allas audzēkņi izcīnīja Latvijas čempionu titulus un guva godalgotas vietas republikas sacensībās. Pērn sporta skolotāja nolēma doties pelnītā atpūtā un beidzot veltīt laiku sev un ģimenei. Šogad Alla Petrovska saņēma Augšdaugavas novada pašvaldības apbalvojumu “Par mūža ieguldījumu sportā”.
Vieglatlētika – sporta karaliene
Pirmo klasi Alla pabeigusi Vecsventes sākumskolā. Toreiz ziemas bijušas sniegotas un viss aizputināts. Ievīstītu vecmammas lakatā, vectēvs Allu licis ragavās un vedis uz skolu. Vēlāk vecāki pārcēlušies uz Sventes ciemu, un Alla turpināja mācības Sventes astoņgadīgajā skolā, bet vidusskolu pabeidza Ilūkstē.
Pati ar sportu nopietni aizrāvās 4. klasē, klasesbiedrenes pierunāta, sāka apmeklēt Daugavpils rajona sporta skolu. Draudzenei drīz apnika un viņa aizgāja, bet Alla palika, trenējās pie Jāņa Petrovska un kļuva par vienu no labākajām augstlēcējām un Latvijas izlases jaunatnes kandidāti.
“Tas bija zelta laiks. Bija konkurence, bet labas attiecības. Izveidojās grupa - Alla Ivanova, Edvīns Meinerts, Anna Belkovska. Mums bija sacensību gars, vajadzība iziet līderos, lai gan nebija nekāda aprīkojuma, matraču. Jānis mēbeļu kombinātā dabūja porolona atgriezumus, šuva matračus, uz tiem lēcām. Bija nevis plastikas, bet metāla planka, dabūjām daudz zilumu uz muguras. Sacensībās bija interesanti, toreiz braucām uz vairākām dienām. Tagad tās notiek tikai vienu dienu,” stāsta Alla.
Viņa atceras kādu braucienu uz treniņiem Cēsīs, kad puiši, neskatoties uz aizliegumu, bija dīķī saplēsuši veselu klēpi ūdensliliju un nolikuši pie meiteņu durvīm. “No rīta atradām, nobijāmies, ka mūs sodīs, iemērcām bļodā un paslēpām zem gultas. Rīta treniņu laikā skrējām uz Gauju skatīties saullēktu. Tas bija skaists laiks.”
Alla lēca augstumā 1,65 m, tas ir ļoti labs rezultāts, ko reti kura sportiste sasniedza. Tika gūtas godalgotas vietas valstī, novadā uzvaru mija ar draudzeni Allu Ivanovu. “Mēs bijām divas Allas, draudzējamies, bet sacensībās bijām konkurentes. Bija konkurence, sacensību gars. Nevarējām pievilt treneri. Protams, bija arī neveiksmes un vēlme mest visu pie malas. Taču izturēju, pat veterānos vēl piedalījos.”
Alla uzskata, ka vieglatlētika ir karaliene visiem sporta veidiem, dod pamatu, vispārēju fizisko sagatavotību, bet tālāk var iet uz citiem sporta veidiem. “Sākumā nostiprini visas muskuļu grupas un tad lipini, ko gribi,” saka Alla. Skolas gados viņai gan nav patikuši citi sporta veidi, jo īpaši kross, kad domājusi, ka paliks guļam pie kādas priedes. Vēlāk gan dzīvē nācies spēlēt gan basketbolu, gan volejbolu.
No skolas sola par skolotāju
Lai arī Alla visu dzīvi sapņojusi kļūt par mediķi, tomēr sports guva virsroku, un pirmās darba gaitas Alla uzsāka uzreiz pēc vidusskolas absolvēšanas 1976. gadā, sākot strādāt par vieglatlētikas treneri Daugavpils rajona bērnu un jauniešu sporta skolā. Paralēli neklātienē pabeidza Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtu. “Bērnībā man rados bija mediķi, atdeva norakstītas šļirces, taisīju lellēm injekcijas, gribēju būt mediķis.” Lai arī Alla savu sapni par medicīnu nolika malā, to dzīvē īstenojusi viņas meita, kas izvēlējās medicīnas jomu. Savukārt Alla vairāk kā 40 gadus strādāja sporta jomā. Viņas pamatdarbs bija Sventes vidusskolas sporta skolotāja. Strādājot skolā, viņa pati vairāk aktīvi nenodarbojās ar vieglatlētiku, bet bieži piedalījās dažāda līmeņa basketbola un volejbola sacensībās sieviešu komandas sastāvā, pārstāvot rajonu.
Kad uz Sventes vidusskolas bāzes tika izveidota specializēta sporta klase, abi ar Jāni Petrovski brauca pa rajona skolām un meklēja potenciālos skolēnus. Toreiz ļoti grūti bijis pierunāt vecākus sūtīt bērnus uz sporta klasi, ar dzīvošanu internātā, prom no mājām, taču izdevies salasīt talantīgus jauniešus. “Ikdiena šiem bērniem nebija viegla, jo katrs rīts sākās ar vingrošanu, brokastīm, treniņu, un tikai tad gāja uz stundām, tad launags, neliela atpūta un otrs treniņš. Un tā līdz skolas absolvēšanai. Taču bija arī augsti rezultāti, ieņēma godalgotas vietas valstī un Latgalē, dažu jauniešu rekordi nav pārspēti vēl šodien,” saka Alla. Šajā sporta klasē izauga virkne medaļnieku, kuriem izlaidumā katram pūrā bija vismaz 30 medaļas. “Tad bija cita paaudze, nebija interneta, mobilo telefonu, vajadzēja sevi kaut kur realizēt. Sports ievelk. Sportista dzīve atšķiras. Bija gan asaras, gan vilšanās, gan pierunāšana, pusaudžu mīlestība un ķildas, visu vajadzēja risināt mierīgā ceļā.”
Strādājot skolā, bija jāpiedalās daudzās sacensībās. Pēc Allas Petrovskas iniciatīvas skolā sešus gadus notika sacensības “Tētis, mamma un es”, sākumā skolas līmenī, vēlāk kļuva par novada sporta pasākumu. “Pārliecināju vecākus, cik svarīgi ir sacensties kopā ar bērniem, meklēju sponsorus uzvarētāju apbalvošanai. Skolā notika “Jautro startu” sacensības novada skolām un Latgales reģiona labākajām skolām.” Liels notikums Sventes vidusskolā katru gadu bija gada noslēguma “Sporta laureāta” pasākums, kad tiek sumināti skolas labākie sportisti, novada čempioni komandu sporta veidos un valsts mēroga pasākumos. Liels darbs vienmēr tika ieguldīts šī pasākuma rīkošanā.
Darba gados gūta pieredze arī audzināšanas darbā. “Sākumā, godīgi sakot, nedaudz baidījos. Tev uztic bērnus ar dažādu raksturu, dažādām iespējām un dzīves apstākļiem, un viņiem jābūt vienotam kolektīvam, jāprot cienīt vienam otru, risināt kopīgas problēmas. Kopumā tā bija ļoti sportiska klase, kura trenējās pie trenera Jāņa Petrovska. Ja kādam arī neizdevās sasniegt augstus rezultātus, kļuva par ļoti labiem sporta tiesnešiem. Sports mums palīdzēja pavilkt mācības, lai varētu aizbraukt uz sacensībām, citam aizpildīt brīvo laiku, citam atrast sevi un vietu dzīvē. Mēs piedalījāmies ļoti daudzās kultūras un mākslas aktivitātēs. Piektajā klasē Latvijas konkursā “Nesmēķējošā klase” saņēmām atzinību, un gribu teikt, ka līdz pat skolas beigšanai neviens klasē nesmēķēja. Ļoti aktīvi un ar interesi piedalījāmies konkursos “Mis un misters”, spēlējām Jaungada pasakas, mūzikas konkursā “Pop iela”. Manā darbā daudz palīdzēja arī vecāki, kuriem esmu pateicīga. Tieši šis laiks arī sporta sasniegumos bija ļoti sekmīgs, gandrīz visi bija Latgales reģiona čempioni, daudzi arī Latvijas čempionāta medaļu ieguvēji. Es esmu laimīga skolotāja! Man bija paši labākie skolēni, kuri prata strādāt, cīnīties, uzvarēt, saprast, palīdzēt. Es mācīju viņus, viņi- mani”, saka Alla Petrovska.
Jāiemācās zaudēt un nepadoties
Mīlestība pret sportu un godprātīgs darbs vairākkārt tika novērtēts ne tikai skolas, bet arī novada līmenī. Pateicoties Allas Petrovskas ieguldījumam, vairākkārt Sventes vidusskola tika atzīta par vienu no labākajām skolām sporta darbā rajonā un novadā, bet pati Alla ne reizi vien izpelnījusies labākās sporta skolotājas titulu.
Sventes skolā īpašā vitrīnā atrodas Allas Petrovskas audzēkņu komandu sasniegumi volejbolā, basketbolā, florbolā, vieglatlētikā, tautas bumbā, futbolā, jautrajos startos. “Bez šaubām, bija ne tikai uzvaras, arī zaudējumi, sports nav iedomājams bez tā. Lai uzvarētu, vajag daudz trenēties.” Tepat atrodas arī skolotāju izcīnītie kausi skolotāju spartakiādēs. Skolā populārs ir volejbols, un ne tikai skolēniem. Daudzi bijušie Allas skolēni pēc augstskolas beigšanas atgriezās skolā kā matemātikas, ķīmijas, fizikas skolotāji, bet joprojām ar vēlmi sportot. Pēc Allas iniciatīvas tika izveidota skolas sieviešu volejbola komanda. Sākumā bija treniņi prieka pēc, bet vēlāk komanda piedalījās valsts mēroga sacensībās un spēlēja cienīgi.
Kad veterāni pasauca Allu spēlēt basketbola komandā, piekritusi, taču basketbols neesot viņas sporta veids. Toties volejbols gan patīk. Arī saviem skolēniem centusies iemācīt visus elementus, bet pašai tas kļuva par otru mīļāko sporta veidu. “Kā teicis Hemingvejs, sports māca uzvarēt un māca zaudēt. Sports māca visu, kas dzīvei nepieciešams. Personīgi man sports iemācīja cīnīties par savu dzīvi un nepadoties,” saka Alla.
Brīvais laiks tiks veltīts ģimenei un sev
Viņa ar lielu sirsnību piemin savus kolēģus, no kuriem varēja daudz ko mācīties, kuri bija sava darba fanātiķi. “Esmu pateicīga, ka strādāju kopā ar Sigismundu Gricānu, Staņislavu Kūliņu, Mariju Šaršūni, Ashatu Safinu, Staņislavu Stašulānu, Jeļenu Krukovsku, Valdi Mackeviču, Vladimiru Novikovu, Ņinu Poicāni, Ludmilu Korotkovu. Par nožēlu, lielākā daļa vairs nav kopā ar mums. Tagad ir laiks jaunajiem, jauna paaudze, citas prasības, citas prioritātes, citāda attieksme. Nevaru pateikt, tas ir labi vai slikti, laiks rādīs.” Īpaša vieta Allas dzīvē ir viņas vienīgajam trenerim, pedagogam, kolēģim un draugam Jānim Petrovskim, ar kuru plecu pie pleca iet cauri dzīvei, izaudzinājuši trīs bērnus un īsteno kopīgus sapņus.
”Sventes skolā kā skolotāja nostrādāju 40 gadus. Varat iedomāties, cik zvanu man skanējuši? Dzīve no zvana līdz zvanam, pēc reglamenta, tev visur jābūt laikā, jāizdara, jābūt atbildīgam, pirmkārt, pret bērniem, nevari neko izdarīt slikti, jo viņi uz tevi skatās. Domāju, ka jāaiziet ar cieņu, savlaicīgi. Tik daudz gadu atdots darbam. Es neesmu izdegusi, bet nostrādājusies. Pienāk laiks padomāt par sevi, nedaudz mīlēt sevi, dzīvot sev.” Pašlaik aktīvam sportam Alla pielikusi punktu, vien tik, cik vajag veselības uzturēšanai. Sporta gaitas aktīvi piekopj jaunākais mazdēls Žans, viņš izrāda interesi arī par aktiera arodu, ir piedalījies filmās “Mātes piens”, triloģijā “Sisi”, filmējas reklāmas klipos, teicami spēlē florbolu un apspēlē savu vectēvu. Vecākais mazdēls Vladislavs pievērsies mūzikai un gūst panākumus konkursos.
“Šodien es dzīvoju pēc sava saraksta priekš sevis un savai ģimenei. Man ir brīnišķīga, draudzīga ģimene. Esmu laimīga, ka tagad varu viņiem veltīt vairāk laika, kaut ko palīdzēt un vienkārši garšīgi pabarot.”
Jānis un Alla Petrovski
Irina Fjodorova, kura jau 17 gadus strādā par ķīmijas skolotāju Daugavpils Valsts ģimnāzijā, bija viena no pirmajām Allas Petrovskas audzēknēm jaunuzceltajā Sventes vidusskolā. Viņai siltā atmiņā palikušas kopīgas treniņnometnes, sacensības un ekskursijas. “Jauna skola, brīnišķīga sporta zāle, pie mums atnāca ļoti jauna, jauka mūsu skolotāja Alla. Mēs ar prieku gājām uz visiem treniņiem. Es nodarbojos ar augstlēkšanu, tāllēkšanu, sprintu. Alla bija ļoti prasīga, bet iemācīja mums vienkārši strādāt, lai iegūtu rezultātus, tas atstāja iespaidu uz visu dzīvi. Ja kaut ko gribi sasniegt, jāstrādā. Vienmēr atceros Allu kā cilvēku, kurš varēja atbalstīt, palīdzēt, dot padomu, uzklausīt. Es viņu raksturotu kā ļoti atvērtu, līdzsvarotu, prasīgu, ļoti zinošu cilvēku savā jomā, kas saistīts ar sportu. Prasme strādāt, lai sasniegtu kādu rezultātu. Jo sports noteikti ir tā joma, kura prasa ļoti daudz laika un piepūles, lai kaut ko sasniegtu. Gribu novēlēt viņai ļoti stipru veselību, lai pietiktu enerģijas visām lietām, ko viņa tagad ieplānojusi sev un ģimenei.”
Regīna Anisjko strādā par sporta skolotāju Daugavpils Valstspilsētas vidusskolā, bet savas sporta gaitas sāka pie Allas un Jāņa Petrovska. “Skolotājas Allas stundas vienmēr bija interesantas. Viņa vienmēr kaut ko izdomāja, lai mēs aktīvi nodarbotos. Mēs bijām ļoti sportiska klase, tāpēc mums piedāvāja daudz grūtākus uzdevumus un stunda noritēja ļoti aktīvi.” Pateicoties abiem treneriem, Regīna ne tikai guva panākumus vesera mešanas disciplīnā un izcīnīja godalgotas vietas dažādās sacensībās, bet arī izvēlējās turpmāk strādāt sporta jomā. Alla Petrovska vienmēr esot teikusi, ka zem guļoša akmens ūdens netek, tāpēc iemācīja būt aktīviem un disciplinētiem. “Vēlu skolotājai stipru veselību un beidzot veltīt laiku atpūtai un saviem vaļaspriekiem.”
Sventes vidusskolas direktors Aleksandrs Sibircevs ar Allu Petrovsku kopā strādāja kopš 1980. gada, sākumā viņa bija trenere sporta skolā, vēlāk sporta skolotāja. “Visus šos gadus Alla sevi parādīja kā lielisks sporta jomas speciālists. Visu savu spēku, enerģiju, entuziasmu viņa veltīja bērnu fiziskajai attīstībai. Vairākas paaudzes izgāja ar Allu Petrovsku, mācoties un trenējoties sportā. Ir vairāki sasniegumi. Alla daudz ieguldīja mūsu skolas sporta bāzes attīstībā, pilnveidošanā, kaut ko modernizēja, mainīja, organizēja vairākus sporta pasākumus gan novadam, gan ārpus novada pasākumus. Viņa ir cilvēks, kurš patiešām visu savu dzīvi veltīja sporta darbam. Alla ir ieguldījusi savu sirdi, dvēseli, arī veselību un ir pelnījusi balvu par mūža ieguldījumu sportā.”