“Dažreiz dejoju, dažreiz saceru mūziku, dažreiz uzspēlēju akordeonu. Bet biežāk radu putuplasta dekorus no 100, 1000 un 2000 detaļām. Patīk kāpt kalnos. It īpaši patīk pastaigāties virs mākoņiem Himalajos 6000 m augstumā,” tā īsumā sevi raksturo Viktors Petaško, kurš nupat saviem daudzveidīgajiem vaļaspriekiem pievienojis dalību Koru karos. Lai iedvesmotu citus sapņot un īstenot savas idejas, Viktors tikās ar Augšdaugavas novada iedzīvotājiem bibliotēkās un kultūras namos. Viņš ir pārliecināts, ka viss šajā dzīvē ir iespējams.
Ar dziesmu par dzīvi
Video par kori Viktoru redzam ar viņam raksturīgu frāzi “Gatavojas nošarmēt visus ar savām ūsām”. Viņš ļoti atbildīgi gatavojas Koru kariem, un saka, ka tas ir liels izaicinājums un arī jauns piedzīvojums viņa radošajā dzīvē: “Es tur būšu visvecākais, bet ar skaistām ūsām”. Atlasē Viktors nodziedāja paša sacerēto dziesmu un dziesmu angļu valodā.
Daugavpils tumšzilais koris jau intensīvi gatavojas šovam, Augšdaugavas novada kultūras centrā “Vārpa” pilnā sparā notiek mēģinājumi. Šovā piedalās 10 kori no visas Latvijas, bet Daugavpils tumšzilais koris vienīgais pārstāv Latgali un Sēliju. Kolektīvu vada mūziķis, grupas “Dabasu Durovys” līderis Arnis Slobožaņins un pedagogs, kordiriģents un komponists Jevgeņijs Ustinskovs. “Turiet īkšķus par mums, par Latgali!” aicina Viktors.
Ar mūziku un kultūru saistīta ir visa Viktora dzīve. Jau vairāk nekā 20 gadus viņš vada Sventes tautas namu, cenšas piesaistīt kultūrai visas paaudzes – gan jauniešus, gan seniorus, lai viņu ikdienas dzīve būtu krāšņāka: “Mums paveicās, kā Sventē ir skola, ka pie mums rosās jaunatne, brauc tūristi. Šeit viss ir – skaista daba, sirsnīgi cilvēki, pasākumu arī pietiek, lai tik cilvēki nāk uz tiem”. Šoruden aprit 10 gadi, kopš Viktors nodibināja Sventes pagasta tautas nama vidējās paaudzes deju kolektīvu “Ezerzvani”. Viņš ir priecīgs, ka kolektīvs aktīvi strādā, koncertē, ka cilvēkiem ir iespēja izkustēties, satikties, būt kopā. Vēl lielāku prieku Viktoram sagādā tas, ka kolektīvā viņš darbojas kopā ar sieviņu Oksanu, kuru viņš mīļi sauc par Sanu, un kura vienmēr atbalsta vīru: “Šogad mums būs vēl viena jauka jubileja – vasarā svinēsim savas sudrabkāzas.”
Bezgalīgas iespējas
Jau vairākus gadus Svente ir slavena ar Viktora izgudrotajiem putuplasta izstrādājumiem. Kādreiz nejauši atklātais apdares materiāls virza Viktora dzīvi uz bezgalīgiem fantāzijas lidojumiem un eksperimentiem. Viņš atceras, ka palīdzēja tēvam būvēt pagrabu un par izolācijas materiālu izmantoja blīvu ekstrudētu putuplastu. “Man toreiz pirmo reizi ienāca prātā doma, ka tas ir labs materiāls un ir pat mazliet žēl to izmantot parastos būvdarbos”. Eksperimentējot Viktors atklāja, ka no putuplasta var viegli veidot formas, līmēt, turklāt šo materiālu var nokrāsot jebkurā krāsā: “Putuplasts pārspēja visas manas cerības.” Sākumā putuplasts bija Viktora vaļasprieks, bet ar laiku viņš nolēma to pārvērst biznesā, tā ir brīva niša uzņēmējdarbībā. 2020. un 2021. gadā viņš piedalījās toreizējās Daugavpils novada pašvaldības rīkotajos konkursos par granta piešķiršanu topošo un jauno uzņēmēju projektiem. Viktors startēja pirmajā konkursā ar projektu “Fasādes dekoratīvie elementi – estētiskam baudījumam un ilglaicīgam ieguldījumam celtniecībā un renovācijā” un kļuva par vienu no diviem uzvarētājiem. Viņš iegādājies nepieciešamo aprīkojumu un turpina attīstīt savu biznesu. Pēc tam viņš saņēma otro grantu, kas arī atļāva nopirkt vajadzīgas iekārtas.
It īpaši daudz darba bija pandēmijas periodā, vispārējas izolācijas laiku Viktors izmantoja radošumam un attīstībai. Latvijas simtgadei par godu viņš izveidoja savu pirmo putuplasta darbu izstādi Sventes pagastā. Pēc tam tapa saktu izstāde, kura ceļoja pa skolām un kultūras namiem: “Izstāde nesa arī izglītības funkciju, es stāstīju jauniešiem par ļoti svarīgo latviešu kostīma elementu”. No tiem laikiem organizētas jau daudzas izstādes, bet Viktora radītie putuplasta dekori regulāri priecē Sventes tautas nama apmeklētājus visos svētkos, jo putuplasta iespējas ir gandrīz bezgalīgas. 2025. gadu sagaidot, Sventē tika uzstādīta lielākā Latvijas putuplasta 5 m augstā egle ar putuplasta rotājumiem. Viktors izpilda arī pasūtījumus, bet viņam gribas, lai to būtu vairāk.
Augstāk un augstāk
Vēl viena Viktora aizraušanās – kalni. Tas ir viņa sapnis, kas kļuva par realitāti jau vairākas reizes, bet gribas vēl un vēl piedzīvot un sajust milzīgo emociju spektru. Neskatoties uz ļoti smagu fizisko slodzi, tas noteikti ir tā vērts: atkal un atkal doties pastaigāties virs mākoņiem. “Esmu saslimis ar kalniem līdz galam,” saka Viktors.
Vēl pirms dažiem gadiem Viktors bija lepns par to, ka viņam izdevās iekarot kalnu Risi Augstajos Tatros Polijas un Slovākijas robežā (2 501 m), bet jau 2023. gadā viņš pārvarēja piecu tūkstošu virsotni – kalnu Ararat Turcijā (5 165 m). Toreiz Sventes Tautas namā viņš organizēja pasākumu par savu ceļojumu, kur varēja redzēt arī “vizuālo materiālu”- ekipējumu un mantas, kas ir nepieciešami tālajā ceļojumā. 2024. gadā Viktors devās uz tālo Nepālu, lai ierakstītu savā iekaroto virsotņu sarakstā Mera piku Himalajos (6 461 m). Viņš joprojām nespējot noticēt, ka viņam izdevās to paveikt, arī grūti par to ceļojumu runāt, jo tā nerealitātes sajūta vēl ir stipri jūtama. “Nepālā trāpīju vissliktākajā laikā no visiem iespējamiem – sākas musoni, visas kalnu ielejas, visi ceļi applūduši, nākas 3 dienas gaidīt lidostā, kamēr mūs savāca helikopters. Lidostas telpās, kur parasti ir paredzēta vieta 60 cilvēkiem, mūs bija gandrīz 1500. Bija grupas, kuras gaidīja vēl vairākas dienas, bet mums paveicās,” stāsta Viktors. Ilga gaidīšana tikai spēcināja nepacietību pirms tikšanās ar milzu kalniem. Viktors bija mazas grupiņas sastāvā: divi ceļotāji bija no Izraēlas, viens no Ukrainas, viens no Kazahstānas un Viktors, kā arī vietējie pavadoņi. Tā kā īsts ceļojums sākas ar kavējumu, vajadzēja steigties, iet ātri, bet pirmajā gājiena dienā visu laiku stipri lija, ceļš bija slidens, un beigās bija milzīgs nogurums. Pēc tam kļuva vieglāk. Bija laiks aklimatizēties, paelpot, bet tomēr bija grūtības ar miegu, Viktors saka, ka nevarēja aizmigt, kad bija laiks gulēt, bet, kad gulēt gribas, vajag iet tālāk. Pēdējā diena pirms virsotnes arī bija ļoti grūta, karstums, aukstums, vējš, spēka vairs nebija. “Otrā elpa neatvērās, es jau nezinu, kā es tiku galā. Es pat aizmirsu izvilkt Latvijas karogu. Nekādu sajūtu tur augšā nebija. Sajūtas parādās tad, kad tu nokāp, un pēc tām mājās – tad tu paliec traks,” stāsta Viktors un piebilst, ka ļoti daudz cilvēku nespēj tikt līdz virsotnei. No Mera pika redzamas pasaules sešas lielākās 8000 m virsotnes, ieskaitot Everestu. Tādu skatu nekad nevar aizmirst. Pēc diviem gadiem Viktors plāno iekarot 7000 m virsotni Kirgizstānā. “Bet tas vēl ir noslēpums,” saka Viktors. Kurš, ja ne viņš zina, ka aizraušanās ar kalniem ir dārgs prieks. “Es ceru, ka man izdosies, ka uz manis no debesīm nokritīs maiss ar naudu.”
Vai pietiek laika visiem vaļaspriekiem? Viktors saka, ka jā, bet ir epizodiski slinkuma periodi, kad negribas neko darīt - pēc viņa teiktā vajag piestrādāt pie pašdisciplīnas, un tad varēs paspēt vēl vairāk. “Visvairāk disciplinē bezizeja. Kad tu, piemēram, zini, ka pēc pusgada tev jākāpj kaut kur un ja tu nesāksi sportot katru dienu, staigāt tad būs grūti. Disciplinē ne tikai pātaga, bet arī prjaniks: kad tev ir liels pasūtījums, tu vari strādāt, tas ir darbs dvēselei”.
Tuvākās tikšanās ar aizrautīgo ceļotāju un dzīves baudītāju Viktoru Petaško notiks jau trešdien, 26. februārī, Ilūkstes pilsētas bibliotēkā.
