Vienīgajam marionešu teātrim Latgalē jāpastāv arī turpmāk

Pēdējā zvana pasākums Sventes vidusskolā šogad bija īpaši aizkustinošs, kad skolēni un pat pieaugušie nespēja savaldīt asaras – pelnītā atpūtā no skolas aiziet mūzikas skolotāja, kolektīvu vadītāja un marionešu teātra dibinātāja Nataļja Ogurcova. Viņas teātris ir vienīgais Latgalē un viens no nedaudziem Latvijā, un jau kādu laiku Nataļjai ļoti rūp tā nākamais liktenis.

Nataļjas pedagoģiskais stāžs ir 41 gads, un visi šie gadi bija saistīti ar dzimto Medumu pusi. Pēc augstskolas pabeigšanas viņa atgriezās uz savu toreizējo Medumu vidusskolu kā mūzikas skolotāja. Nataļja atzīst, ka viņas dzīvē daudz kas notika par spīti viņas vēlmēm un nejauši, bet ar laiku kļuva saprotams, ka visam tā arī jābūt. Kad viņa vēl bija skolniece, vienlaikus mācījās mūzikas skolā, un tāpat kā daudziem bērniem, viņai bieži negribējās pēc stundām vēl sēdēt pie klavierēm, gribējās staigāt un spēlēties ar draugiem. Pabeigt mūzikas skolu viņu pierunāja mamma. Izvēloties specialitāti Daugavpils institūtā, Nataļja tomēr apstājās pie mūzikas pedagoģijas, lai arī viņai visvairāk patika ķīmijas un bioloģijas stundas. “Nevaru teikt, ka man bija liels prieks mācīties, nezinu, kāpēc. Tikai atgriežoties skolā kā pedagogs, es beidzot sapratu, ka tā bija pareiza profesijas izvēle.”

Savas karjeras sākumu Nataļja atceras ar prieku: “Bija lielas klases, daudz bērnu, un man nebija bail, nebija grūti ar viņiem. Biju jauna, pēc kāda laika man iedeva klases audzināšanu un kļuva daudz interesantāk strādāt”. Tolaik izveidojās Nataļjas pirmais instrumentālais ansamblis, ar kuru daudz koncertēja un uzstājās konkursos.

Sventes vidusskolā Nataļja vadīja vairākus mūzikas kolektīvus - divus ansambļus (jaunākā un vecākā grupa) un divas pop-grupas. Pēc viņas teiktā, bērniem ļoti patīk radoši izpausties, viņi vēlas vairāk uzstāties pasākumos un konkursos, būt kopā braucienos un mēģinājumos, redzēt skatītāju emocijas.  

Viss sākās pēc dēla lūguma

Nataļjai daudzus gadus izdevies aizraut dažāda vecuma bērnus ar savu sirdslietu – marionešu teātri. Viņa pati to izdomāja un vadīja ilgus gadus. Viss notika nejauši, bet kļuva par milzīgu un svarīgu dzīves posmu.

Marionešu teātris ir unikāla parādība ne tikai Latgales kultūras telpā, bet arī Latvijas mērogā. Šogad teātrim aprit 25 gadi, bet līdz ar dibinātājas un vadītājas došanos pensijā rodas aktuāla problēma – vai teātris spēs pastāvēt turpmāk.

Marionešu teātru vēsture meklējama senos laikos. Dažādās kultūrās marionešu teātrim bija savas unikālas formas un tradīcijas, kas bieži ir saistītas ar tautu rituāliem un reliģiskām praksēm. Par marionešu teātriem rakstīja jau Hērodots un Ksenofonts 5. gadsimtā pirms mūsu ēras. Marionešu izrādes, iespējams, ieradušās Eiropā (Senā Grieķijā un Romas impērijā) no senās Indijas un Ķīnas. Eiropā pašlaik turpina darbu daudzi pasaulslaveni marionešu teātri –Tbilisi (Gruzijā), Prāgā (Čehija), Augsburgā (Vācija), Sanktpēterburgā (Krievija) un citi. Izrādes iekaro nemainīgu publikas mīlestību, bet teātri kļuva par sava valsts kultūras simboliem.

Medumu marionešu teātra pirmsākumi meklējami 2000. gadā, kad Nataļjas jaunākais dēls slimības laikā kādā grāmatā pamanīja marioneti un piedāvāja mammai sašūt tādu “dzīvē”, tā arī tapa pirmā Nataļjas lelle – pīlīte. Pēc pīles bija marionete Kartupelis, bet Nataļja jau aizrāvās ar ideju par nelielu leļļu teātra uzvedumu kopā ar savas klases bērniem. “Mēs uzstājāmies skolā ar savu numuru, bērniem ļoti patika, skatītājiem arī, un viss sākās, viss iedarbojās. Es nekad nevarēju iedomāties, ka nodarbošos ar marionešu šūšanu un iestudējumiem. Kārtējais dzīves pagrieziens.” Direktors piedāvāja Nataļjai turpināt iesākto, un vasarā pirms jaunā mācību gada sākuma viņa jau izgatavoja marionetes pasakai “Muša Cokotuha”. Tā viņa kļuva arī par scenāriju autori un režisori.

Lelles un aktiera tandēms

Savulaik mamma iemācīja Nataļju šūt un adīt, un šīs prasmes ļoti noderēja deviņdesmitajos gados, kad viņa šuva un adīja apģērbus visai ģimenei. Tāpēc ar marionešu šūšanu problēmu nebija, vajadzēja tikai atrast tam laiku. Materiālu arī netrūka – veci apģērbi, visādas lupatiņas un atgriezumi, krellītes un podziņas, priekšmetu detaļas, pat virtuves piederumi – viss tika likts lietā, daudz materiālu nesa arī bērni un paziņas. Piegrieztnes Nataļja neizmantoja. Lai lelles būtu vieglas, meistare izdomāja izmantot pūkas no vilkuvāles, kas aug purvos.
Visas teātra marionetes Nataļja darinājusi pati, katras lelles seja un tēls ir viņas fantāzijas lidojums. Pavedienus un krustiņus izgatavoja vīrs. Kopā pa šiem gadiem izveidojās 120 leļļu marionešu kolekcija. Nataļja saka, ka ģimenes atbalsts bija ļoti svarīgs teātra pirmsākumos un pastāvēšanā.

Pedagoģe uzsver, ka marionešu teātris ir ļoti smags, sarežģīts leļļu mākslas žanrs. Lai iestudētu vienu izrādi, viņa ar bērniem strādāja visu mācību gadu. “Jāiegulda liels darbs un pacietība. Svarīgi iemācīt visiem dalībniekiem vienoti kustēties, vajag zināt, aiz kura diega vilkt, kā to sasvērt, kā to sēdināt, lai nesapiņķerētu lelli – viņas mēdz būt nepaklausīgas. Grūtāk ir, kad izrāde ir ar tekstu, tad bērniem nākas vienlaicīgi runāt un vadīt lelli.”

Skolotāja priecājas, ka visus šos gadus bērni ar prieku nāca uz nodarbībām, nevienu nevajadzēja pierunāt, viņi paši lūdzās uz pulciņu. Visiem patika uzstāties, ar savām izrādēm teātris viesojās daudzās skolās, pansionātos, arī festivālos. Marionešu teātris no Medumiem bija Latvijas skolu jaunatnes teātru festivāla, Jauniešu teātru festivāla un citu konkursu dalībnieks, uzstājās Valmierā, Siguldā, Jūrmalā, Liepājā, Rīgā un citur, arī Lietuvā, no kurienes tika atvesti neskaitāmie diplomi un atzinības.

“Tie ir priecīgākiebrīži mūsu darbā – kad mēs redzam skatītāju emocijas, kad mazie un pieaugušie aplaudē, smejas un raud no smiekliem. Skatītāji vienmēr uzņēma mūs ļoti silti,” saka Nataļja.

Glābt teātri

Pirms četriem gadiem teātris pārcēlās uz Sventes vidusskolu, un Nataļja vadīja nodarbības gan Medumu, gan Sventes skolēniem. Marionetes aizņem lielu kabinetu. Šeit pārstāvētas dažādas tautas, laikmeti un žanri. Viena no veiksmīgākajām un skatītāju iemīļotajām teātra izrādēm bija “Eirovīzija - 2016” – šovs ar lielu dalībnieku skaitu. Uz skatuves kāpa grupa “ABBA”, Aleksandrs Ribaks, Verka Serdjučka, “Buranovskije babuški” un citi mākslinieki. Vēl viena izrāde šovu formātā “Etno festivāls” ar 22 lellēm – čigāniem, afrikāņiem, arābiem, indiāņiem, meksikāņiem un citiem, kurus Nataļja šuva visu vasaru. Ar šo uzvedumu trupa Valmierā ieguva titulu “Labākā izrāde”. Bija iestudētas arī daudzas pasakas un citi darbi.

Nataļja neslēpj, ka viņa pārdzīvo par sava teātra likteni. Viņa aiziet no skolas veselības problēmu dēļ un vēlas, lai teātra darbība turpinās. Pārdzīvo arī bērni. “Lellēm jāstrādā, tām jākustas. Galvenais, ka bērni grib, lai teātris paliktu šeit.” Viņa ļoti cer, ka skola un novads arī ir ieinteresēti teātra saglabāšanā, jo tas ir unikāls. “Glābiet, lūdzu, mūsu teātri,” lūdz teātra dibinātāja. Nataļja cer, ka atradīsies cilvēks vai entuziastu grupa, kuri varēs saglabāt bagāto mantojumu un turpināt darbu ar bērniem.

Teksts, foto: Jeļena Ivancova