„Sventes pērlītes” – iedvesmas dzirkstis no Sventes

Klubs “Sventes pērlītes”, kas apvieno radošas sievietes, pastāv jau 10 gadus. Kā radās ideja par kluba izveidi un kādas “pērles” tā dalībnieces jau ir radījušas, atklājās sarunas gaitā, pie viena apspriežot gan dažādas rokdarbu tehnikas un kluba pasākumus, gan arī vecmāmiņu amatniecības prasmes, modi un skaistas kleitas — par tām sievietes ir gatavas stāstīt jebkurā laikā.

Izrādās, ka ideja par kluba izveidi dzima pēc neliela ceļojuma uz Daugavpils cietoksni. Pēc kopā lieliski pavadītā laika nolemts turpināt satikties: "Visas jau bijām pensijā, tāpēc nolēmām, ka brīvais laiks ir jāizmanto lietderīgi." Tā sākās meistarklašu un izstāžu vēsture.

Koks ar adītām zeķītēm jeb par izstādēm un meistarklasēm

Pirmo izstādi daudzas dalībnieces sagatavoja Lieldienām. Tad uz Tautas nama skatuves tika uzstādīts koks, kura zaros bija daudz mazu adītu zeķīšu un zābaciņu — tās kluba dalībnieces noadīja jaundzimušajiem Augšdaugavas novada bērniņiem pēc pašvaldības Sociālās nodaļas vadītājas lūguma.

Kluba dalībnieces cenšas organizēt trīs izstādes gadā: Sventes svētkos, Ziemassvētkos un Lieldienās. Piemēram, Sventes svētkiem tapa milzīgas bantītes – rotājumi kokiem ciemata centrā. Lai apgūtu ko jaunu, tiek rīkotas meistarklases. Anastasija Gernate no “Sventes pērlītēm” rādīja Augšdaugavas novada viesiem, kā darināt figūriņas no sāls mīklas. Uz Naujeni sievietes devās, lai apgūtu dekupāžas tehniku – izdevās skaisti dekoratīvi šķīvīši. Protams, arī pašas klubā cita citu māca – gan adīšanu, gan izšūšanu, gan kvilingu, darbu ar polimērmālu un dekupāžu uz pudelēm. "Mēs pat ievārījumu klubā vārījām. Zināt, kurš bija visgardākais? No sīpolu lociņiem!"

Katrai kluba dalībniecei – savas pērlītes

Uz jautājumu, kādā tehnikā vislabāk patīk darboties, katrai kluba dalībniecei ir sava īpašā atbilde. Veronika Meinarte, kluba vadītāja, veido smalkas un gaisīgas atklātnītes kvilinga tehnikā. Regīna Dauzvārde ir atradusi sevi matu rotu radīšanā – viņa sūta savas darinātās piespraudītes un bantītes mazmeitām uz Angliju. Regīna stāsta, ka nekad nebija domājusi, ka pievērsīsies radošiem darbiem, bet, aizejot pensijā un parādoties brīvam laikam, viņa izgatavoja no pūkainā stieplīša zelta zivtiņu pagasta izstādei. Viņu pamanīja un uzaicināja pievienoties klubam. Vēlāk viņa atveda arī māsu – Mariju Rudzīti. Marija strādā ar kristāliņiem, rotā dažādus priekšmetus - no stikla līdz pat apģērbam.

Olga Timšane tamborē smalkus, mežģīņotus izstrādājumus. Vienā no izstādēm viņai ļoti lūdza pārdot darbus, bet viņa tomēr no tiem nešķīrās – un tagad nenožēlo. "Ir kam dāvināt – mazbērniem, bērniem, tāpēc mēs radām gan dvēselei, gan dāvanām!"

Anastasija Gernate veido pārsteidzošas gleznas no atlasa lentītēm, kā arī šķīvīšus, ko rotā ar polimērmāla ziediem. Vilhelmīne Patrina tamborē izsmalcinātus ziedus – sniegpulkstenītes, tulpes un zvaniņus, kas izskatās gluži kā īsti!

Kā vecmāmiņa pati salika stelles un ko iemācījāmies no mammām

Par stellēm sievietes stāstīja aizraujošus stāstus no savu mammu un vecmāmiņu dzīves. Marina Moļejeva atceras, kā mamma auda deķus un dvieļus — līdz pat Lieldienām. Pēc tam stelles tika izjauktas un noliktas malā, jo sākās lauku darbi.

Vilhelmīne pastāstīja veselu dzīvesstāstu par savu vecmāmiņu un stellēm. Kad vecmāmiņai bija 18 gadi, viņa apprecējās ar vīrieti, kuram jau bija seši bērni. Viņa bija atnākusi no Lietuvas, un ģimene dzīvoja netālu no Sventes. Kādu dienu mājas bēniņos Vilhelmīnes vecmāmiņa atrada stelles. Kad viņai bija jau gandrīz 40, viņa pati tās salika, atrada trūkstošās detaļas, pati krāsoja aitas vilnu, izmantojot dabīgās krāsvielas, auda segas, paklājus, dvieļus un deķus.

"Es pati redzēju, kā vecmāmiņa strādāja pie stellēm. Tās bija lielas, aizņēma veselu istabu. Neticami, ka viņa pēc atmiņas spēja tās salikt!" Olga Timšane pastāstīja, ka viņas mamma skaisti tamborēja un izšuva. Par Afanasiju Švedovu sievietes teica ar pārliecību: viņa prot visu — tamborēt, izšūt, veidot sarežģītus rakstus. Afanasija stāstīja, ka mamma un vecmāmiņa visu iemācījušas jau bērnībā. Viņa atceras vecmāmiņas stelles — kā palīdzējusi vecmāmiņai skaitīt diegus, lai varētu aust audumu.

Regīna rādīja cimdiņus ar rakstiem, ko adījusi viņas mamma. Tie ir lieliski saglabājušies, un Regīna labi atceras, kā mamma pati uz rūtiņu lapas zīmēja rakstus un pēc tam to pārcēla uz adījumu.

Par modi un kleitām

Kā gan pastāstīt par modi un kleitām bez fotogrāfijām? Tieši tāpēc mūsu sarunu biedrenes atnesa līdz savas bērnības un jaunības fotogrāfijas. Un arī vecmāmiņu un mammu bildes. Ak, cik skaisti tas viss izskatījās! Veronikas vecmāmiņa 1909. gada fotogrāfijā – garā kleitā ar mežģīņu ielaidumiem un augsto apkaklīti, rokās tur smalku mežģīņu saulessargu. Veronikas tētis Latvijas armijas formā 1927. gada fotogrāfijā, kad dienēja Daugavpils cietoksnī.

Afanasijas mamma un tētis 1947. gadā – abi garos, klasiskos vilnas mēteļos, mammas slaidumu izceļ josta. Olgas vecmāmiņa, ģērbusies sarežģīti konstruētā kleitā ar bufu piedurknēm, bet otra vecmāmiņa – vienkāršā, bet izsmalcinātā, tumšā kleitā ar iestrādātām mežģīņu lentēm un jostu ar metāla sprādzi.

Anastasijas mamma savu pirmo kostīmu – žaketi ar svārkiem – sašuva ar rokām. Tikai vēlāk ģimenē parādījās šujmašīna, un tad mamma sāka apģērbt visu ģimeni.

Lūk, no kurienes nāk šī izjūta par stilu un skaistumu! Mūsu varones pašas ir aizrautīgas modeles. Viņas rāda savas foto kleitās ar ideālu piegriezumu – daudzas no tām bija pašas vai mammas šūtas. "Agrāk taču modīgie žurnāli bija ar labām piegrieztnēm – “Rīgas mode”, “Tallinas mode”, “Viļņas mode”," viņas stāsta ar siltu smaidu.

Zvans kā Sventes simbols

Šobrīd kluba “Sventes pērlītes” dalībnieču galvenais uzdevums – pabeigt sienas dekoru ar zvana attēlu. Tāpēc pat sarunas laikā rokdarbnieces turpināja čakli strādāt – tamborēja zvanam pēdējās detaļas.

Kāpēc tieši zvans? Ideju veidot Sventes simbolu piedāvāja Viktors Petaško, Sventes Tautas nama vadītājs. Un kluba dalībnieces ar lielu entuziasmu ķērās pie darba. Zvans tiek tamborēts vienā gabalā, papildus sievietes jau ir notamborējušas 800 kvadrātiņus, no kuriem veidosies fons jeb rāmis zvana kompozīcijai.

Kāpēc zvans kļuvis par Sventes simbolu? Tam ir vairāki iemesli. Sventes katoļu baznīca atrodas ciema centrā. Zvans arī iekļauts ciema ģerbonī.

Un vēl – ir kāds pārsteidzoša teika par to, kāpēc Sventes ezers un ciemats saucas tieši tā. Senos laikos pie dzidri tīrā Sventes ezera stāvējusi skaista baznīca ar zvanu tornī. Bet ar laiku baznīca iegrima ezera dzelmē. Saka, ka saulainās dienās ūdenī varēja redzēt zeltainu atspīdumu no tempļa kupoliem, un viļņu čukstos dzirdēt vieglu zvana skaņu. Tāpēc ezeram dots nosaukums Svente, kas poļu valodā nozīmē “svēta vieta”.

Un patiesi – Svente ir īpaša vieta, kas iedvesmo radošumam.
Klubs “Sventes pērlītes”, kā atzīst pašas dalībnieces, visvairāk vajadzīgs tieši viņām pašām – jo kopīga darbošanās uzlabo noskaņojumu, pašsajūtu un pat palīdz normalizēt asinsspiedienu!

Teksts, foto: Vera Geļfande