Kopš Rūdolfs Blaumanis 1901. gadā uzrakstīja lugu “Skroderdienas Silmačos”, tā ir kļuvusi par latviešu teātra fenomenu – luga, ko katros Jāņos latvieši labprāt skatījušies un skatās, smejas līdz asarām un dzied līdzi Blaumaņa sirsnīgajām kuplejām. Pats autors to raksturojis lakoniski: “Tā ir joku luga. Esmu gribējis rādīt smieklus. Cita mērķa man nav bijis. Man patīk, kad tauta smejas. Mēs, latvieši, esam tik smagi, ka neprotam priecāties…”
Luga “Skroderdienas Silmačos” pirmo reizi iestudēta 1902. gadā Rīgas Latviešu teātrī. Blaumaņa nemirstīgās joku lugas varoņi un notikumi esot noskatīti un pierakstīti 20. gadsimta sākumā Ērgļos vai Druvienas pusē. Kārlēna prototips bija Blaumaņa krustdēls Kārlēns. Pičukam veidolu deva Rīgas Latviešu teātra jaunais aktieris Pēteris Rudzītis, bet Dūdaru Blaumanis esot iecerējis klibu tāpēc, ka savainota kāja bijusi arī lomas atveidotājam Aleksim Mierlaukam. Daudziem lugas tēliem izmantoti konkrēti prototipi, ņemot vērā, ka autors šos cilvēkus labi pazinis, viņš spējis radīt apjomīgus, reljefus raksturus.
Šobrīd tā ir visu laiku visvairāk iestudētā latviešu luga, kopš 1955. gada tā bez pārtraukuma atrodama Latvijas profesionālo teātru un amatierteātru repertuāros. “Skroderdienas Silmačos” 120. jubilejas iestudējumu šogad jūnijā būs iespēja baudīt nozīmīgās Latvijas brīvdabas estrādēs un koncertzālēs. Apzinoties, ka latvieši vienmēr pelnījuši īsteni latvisku ielīgošanu režisora Imanta Strada radītajā iestudējumā pēc viņa aicinājuma kopā pulcējas aktieri no gandrīz visiem Latvijas lielākajiem teātriem. Skroderdienas Silmačos lomas izspēlēs spilgts aktieru kolektīvs: Kristīne Nevarauska (Antonija), Ģirts Ķesteris (Dūdars), Anna Nele Āboliņa (Elīna), Ivo Martinsons (Aleksis), Rūdis Bīviņš (Kārlēns), Imants Strads vai Andris Gross (Pindaks), Zane Aļļēna (Ieviņa), Meinards Liepiņš (Rūdis), Marģers Eglinskis (Ābrams Vulfsons), Ģirts Liuziniks (Joske), Lelde Dreimane (Zāra Goldbaum), Ieva Puķe (Pindacīša), Sigita Jevgļevska- Pļaviņa vai Elīna Vāne (Bebene), Māra Mennika (Tomuļu māte).
“Parēķiniet paši – 120 gadi ir kā minimums 6 paaudzes, kuras ir uzaugušas ar Skroderdienām. Mums ir iespēja dziedāt līdzi un smieties par jokiem, par kuriem smējušies mūsu vecvecvecvecvecāki,” spriež izrādes režisors Imants Strads. Rūdolfa Blaumaņa lugu patiesi gribas redzēt – dziedāt līdzi zināmajām dziesmām un, ko tur liegties, sagaidīt arī krāsns sprāgšanu. Dažbrīd liekas, ka “Skroderdienas” var pelnīti saukt par latviskā gēna sastāvdaļu – tās skatās un zina no galvas jauni un veci un Skroderdienu skatīšanās tradīciju nodod no paaudzes paaudzē,” spriež izrādes režisors Imants Strads.
Jau vairākus gadus izrāde tiek vesta skatītājiem visā Latvijā, 16. jūnijā tā viesojās Daugavpilī. Kā ik gadu pirmsjāņu dienās – Silmaču sētā atkal ieradā Dūdars, viņam pa pēdām žīdu ģimenīte – pauninieks Ābrams ar dēlu Joski un šneideriene Zāra, bet priekšā jau gaida Bebene, Tomuļmāte un Pindacīša, un skroderdienas iet vaļā – uzbrūk bites, sprāgst krāsns, pazūd zaļā krūze un lūst sirdis! Katrā vietā līgotāju lomās iejūtas kāds vietējais koris. Kāpt uz Daugavpils skatuves šoreiz tikai aicināts Augšdaugavas novada kultūras centrs “Vārpa” jauktais koris “Latgale”, kas palīdzēja uzburt Līgo dienas burvīgo atmosfēru.
