Oksana Bondare velta savu dzīvi ģimenei un dzīvnieku aprūpei

Sākumā es uzzināju par Oksanu kā iejūtīgu veterinārārsti. Vēlāk kļuva zināms, ka viņa ir lielas saimniecības īpašniece Naujenes pagastā, kur kopā ar ģimeni audzē zirgus. Oksana nodarbojas ar jāšanas sportu un tajā pat laikā vada dzīvnieku patversmi Daugavpilī. Viņa ir trīs bērnu mamma, un visi bērni palīdz mammai viņas daudzpusīgajā darbībā. Vai iespējams visu paspēt? Par to – intervijā ar Oksanu Bondari.

Kā piepildās bērnības sapnis par lauku sētu un zirgiem

● Jums ir milzīga saimniecība – 60 zirgi. Kā nolēmāt uzņemties tik apjomīgu darbu?

– Godīgi sakot, tik liela saimniecība izveidojās pakāpeniski, kopš 2020. gada. Es ar zirgiem nodarbojos kā privātpersona. Un, tā kā mēs nolēmām attīstīt jātnieku sportu, tad šobrīd mūsu plānos ir izveidot oficiālu Daugavpils jātnieku klubu.

● Kā notika tā, ka meitene no pilsētas, kas dzīvoja un mācījās Daugavpilī, nolēma pārcelties uz laukiem?

– Naujenes pagastā bija vecmāmiņas zeme. Un jau kopš bērnības ļoti mīlēju zirgus. Kad parādījās pirmās manēžas, es gāju tur nodarboties. Tas bija sapnis – dzīvot lauku sētā, lai man būtu zirgi, suņi. Dzīvoklis mani vispār neapmierināja, man vajadzēja zemi, dabu. Tagad mums pašiem ir apmēram 10 hektāri zemes, pārējo nomājam, jo ganāmpulkam ar 60 zirgiem nepieciešamas lielas platības.

● Cik daudz barības katru dienu vajag, lai pabarotu 60 zirgus?

– 150 siena ruļļi mēnesī. Sanāk, ka mūsu zirgi dienā apēd apmēram tonnu siena.

Katrs ģimenē dara to, kas viņam patīk

● Vai ir bijusi tāda diena, kad jūs padomājāt: “Šodien visu paspēju!”?

– (mierīgi un pārliecinoši) Jā! Es drīzāk nepaspēju visu izdarīt mājās. Bet bērni man ļoti palīdz.

Nastja (14 gadi) nodarbojas ar zirgiem. Dēls Artjoms (10 gadi) – atbild par vistām, bet tā bija viņa paša izvēle. Viņš ļoti mīl putnus, tāpēc tētis viņam uzbūvēja vistu kūti, un mēs uzreiz vienojāmies, ka barot vistas un uzkopt vistu kūti būs Artjoma pienākums. Vecākā meita Irina (16 gadi) – radoša personība, kurai ļoti patīk uzturēt kārtību mājā – viņai ir nepieciešams organizēt telpu. Savukārt, Nastjai ļoti patīk strādāt ar zirgiem, taču viņai nepatīk mājas darbi un trauku mazgāšana.

Turklāt nevaru teikt, ka es īpaši sadalu pienākumus un uzdodu darbus. Bērni paši tos sadalījuši. Mana kā mammas loma – redzēt, kas bērnam patīk. Protams, es varu kaut ko palūgt izdarīt, bet es neuzstāšu uz darbu, kas bērnam nemaz nepatīk. Tāpēc Nastja ir gatava tīrīt stalli, barot zirgus – un par to viņai liels paldies. Bet vecāko, kuru stallis neinteresē, es nespiedīšu tur strādāt.

● Vai ir bijis tāds brīdis, kad bērni teica, ka lielā saimniecība ir mammas ideja, nevis viņu?

– Nē, tāda nav bijis. Jā, es uzsāku aktīvu darbību, bet esmu ļoti pateicīga par palīdzību. Esmu pateicīga vīram, kurš īsteno manas idejas, lai gan mierīgi varētu dzīvot dzīvoklī pilsētā. Es uzticos visam, kas notiek, un šķiet, ka eju līdzi straumei, ar pateicību par palīdzību, ko sniedz mana ģimene un draugi.

Vēlme palīdzēt dzīvniekiem

● Veterinārā prakse, zirgi, patversme – vai tas viss ir vēlme palīdzēt dzīvniekiem?

– Patversme – tā ir emocionāli ļoti smaga darbība. Es pat kādā brīdī gribēju no tās atteikties. Bet patversmei nepieciešams veterinārārsts, un kamēr mana palīdzība tur ir vajadzīga, es palieku. Veterinārā klīnika – tā ir mana profesionālā darbības vieta. Sākumā zirgu mums bija ļoti maz, līdz notika situācija, kas lika pieņemt svarīgu lēmumu.

● Nastja stāstīja, ka zirgus vajadzēja glābt…

– Bija tāds gadījums. Kāds Krievijas uzņēmējs atveda baru Donas šķirnes zirgu – to bija ap 30, tie vēl nepārtraukti dzemdēja, bet bija mežonīgi. Šie zirgi nebija pieradināti pie cilvēkiem – viņus atveda no Kalmikijas stepēm, iedzina masveidā kravas mašīnā un Latvijā izlaida lielā barā. Es ar viņiem iepazinos kā veterinārārste – vairākkārt braucu sniegt palīdzību.

Bara īpašnieks drīz saprata, ka nespēj tikt galā ar Eiropas zirgu turēšanas noteikumiem, tāpēc zirgu liktenis varēja būt bēdīgs. Mēs paši palīdzējām pārdot zirgus caur sociālajiem tīkliem. Kad palika ap 20 zirgu, draudzene piedāvāja: “Nopirksim viņus.” Bija grūti saņemties šādam solim, bet pamazām izpirkām visus atlikušos. Mums jau bija 8 zirgi, bet ganāmpulks pieauga līdz 30.

Zirgi hobijam un pastaigai

● Jūs taču arī tagad pārdodat zirgus. Kādiem mērķiem tos pērk Latvijā?

– Pērk hobijam. Piemēram, draudzene nopirka zirgu, jo vienkārši ļoti mīl šos dzīvniekus. Un tagad viņa par savu zirgu rūpējas, ved pastaigās, lolo viņu. Pērk arī savām saimniecībām, bērniem, lai viņi nodarbotos ar jātnieku sportu.

Bet jebkuram cilvēkam es zirgu nepārdošu. Man ir svarīgi, kāds ir nākamais zirga saimnieks kā personība, tāpēc cenšos pārbaudīt, pie kā zirgs dosies dzīvot.

● Vai zirgi, kurus gatavo jātnieku sportam, dzīvo pēc citiem noteikumiem?

– Es priecājos, ka tagad ir pārskatīti zirgu turēšanas noteikumi un praktiski vairs nav staļļu, kur zirgi vienkārši stāv slēgtos boksos 3x3 un gaida izvešanu uz treniņu. Tagad cenšas zirgiem dot lielāku kustību brīvību: viņi dienas laikā ganās vai staigā, un tikai pa nakti atgriežas stallī.

● Uz kurām valstīm dodas jūsu zirgi?

– Latvija, Lietuva, Beļģija.

● Vai jums ir mīluļi starp zirgiem?

– Droši vien mani pirmie. Man bija zirgs, kad tikai sāku nodarboties ar jātnieku sportu – 1997. gadā. Un 1998. gadā viņai piedzima kumeliņš. Es sekoju kumeliņa liktenim un galu galā viņu izpirku – Rasels joprojām ir ar mani. Tagad viņam ir 27 gadi. Patiesībā es visus zirgus mīlu, visus pazīstu vārdā, lai gan paziņas brīnās, kā tas vispār iespējams.

● Vai dzīvniekiem nepieciešama individuāla pieeja?

– Protams, jā. Visi zirgi ir atšķirīgi, bet pats svarīgākais attiecībās ar zirgu – būt līdzsvarā. Dzīvnieki ļoti smalki jūt cilvēka noskaņojumu. Ja mēģina ar varu kaut ko uzspiest, sistēma sabrūk. Svarīgi būt rezonansē ar zirgu, simbiozē – un tad viss izdodas.

● Vai meita Nastja izvēlējās jātnieku sportu tāpēc, ka tas bija jūsu bērnības sapnis?

– Nē! Es nevienu nepiespiedu – tā bija tikai viņas izvēle. Man vienmēr bijusi pārliecība, ka nevienu nevar piespiest – bērniem jāaug tādiem, kādi viņi ir. Nastja jau no bērnības staigāja man pakaļ un lūdza, lai es viņai apsedloju zirgu – tas notika tik bieži, ka man vairs nebija izvēles, un es sapratu, ka tā ir viņas patiesā vēlme.

Veterinārārsta prakses īpatnības

● Ja runājam par veterinārārsta profesiju – kā Jums šķiet, kāpēc Nastja, vērojot Jūsu ikdienas darbu, nevēlas doties šajā profesijā?

– Nastjai ir plāni sekot manās pēdās, un pagaidām viņa cītīgi gatavojas turpmākajam darbam ar zirgiem. Šī skepses sajūta, visticamāk, saistīta nevis ar dzīvniekiem, bet ar cilvēkiem. Darbā mums gadās sarežģītas situācijas, kas tieši saistītas ar klientiem. Cilvēki dažkārt uzvedas ļoti savdabīgi.

● Kuras situācijas no veterinārās prakses īpaši palikušas atmiņā?

– Mums ir ļoti daudz klientu, ar kuriem mēs esam draugi, un viņi mums uzticas. Bet diemžēl atmiņā paliek nepatīkami brīži. Piemēram, brauc naktī kādu glābt, bet glābt vairs nav ko – un atliek tikai izdarīt pēdējo injekciju. Un beigās tevi var vainot, apsaukāt. Tajā brīdī jūti gan neuzticēšanos, gan necieņu pret savu darbu un dzīvi – neviens nedomā, ka tu naktī traucies pie klienta, savā mašīnā, ar saviem medikamentiem… Un diemžēl aizmirst, ka tu esi ārsts, kurš pieņem profesionālu lēmumu. Tad tu sāc domāt – varbūt labāk būt ārstam, kurš vienkārši guļ un neskrien palīgā pēc pirmā zvana. Diemžēl bija šādi negatīvi gadījumi, kas atstāja nepatīkamas atmiņas.

● Bet taču Jūsu klīniku mīl!

– Protams, mums ir daudz laimīgu glābšanas stāstu!

● Kur tad Jūs atrodat spēku atjaunošanās avotu?

– Man tā ir daba, brīvība, meži, zeme, lauki! Man tieši tur slēpjas spēks!

Maija sākumā Oksana ar saviem zirgiem startēja jāšanas sacensībās Bebrenes kauss 2025 un ieguva 1. un 5. vietu!

Teksts: Vera Geļfande