Esmu kā tā kafija ‘jakobs’, tiekoties jautri teic uzņēmēja Inese Jakobsone, velkot paralēles ar savu uzvārdu. Taču jāteic, ka arī viņā kūsā enerģija kā tasītē labas stipras kafijas, jo uzņēmīgā sieviete pagūst vienlaikus padarīt milzum daudz darbu un jau plāno nākamos. Jau divdesmit gadus Ineses ģimene Višķu pagastā nodarbojas ar tūrismu, bet šogad pavasarī Višķu ciematā atvēra ēdnīcu Ukrainas bēgļu ēdināšanai, kur gardas pusdienas var nobaudīt ikviens apmeklētājs.
“Jūtamies kā viena ģimene”
Kopš 1. aprīļa kādreizējā Višķu tehnikuma kopmītnēs sākās rosība. Jakobsonu saime paņēma nomā telpas pirmajā stāvā, kur atvēra ēdnīcu. Katru dienu virtuvē rosās pavāre Lidija Riekstiņa, kura gatavo maltītes Ukrainas civiliedzīvotājiem, kas, meklējot patvērumu no kara, ieradušies Latgalē un uz laiku apmetušies kopmītnēs. Nobaudīt gardas pusdienas te nāk arī vietējie iedzīvotāji un nejauši garāmbraucēji, ēdnīca ir atvērta ikvienam. Inese Jakobsone stāsta, ka doma par savu kafejnīcu esot jau sen, tikai karš Ukrainā nedaudz mainījis plānus, un kafejnīcas vietā izveidota ēdnīca, jo uzņēmējai tika piedāvāts organizēt ukraiņu ēdināšanu.
Šī joma Ineses ģimenei esot jauna, katru dienu notiek ēdienu kalkulācijas, produktu iegāde un piegāde, darbs diendienā bez atelpas, jo ēdnīca strādā arī brīvdienās. Brīvajā laikā telpās tiek klāti galdi dažādiem pasākumiem.
Ikdienā te maltīti ietur līdz 24 ukraiņiem, taču dažkārt skaits ir krietni lielāks, ja naktī ieradušies jauni iemītnieki. Daudzi te rod naktsmājas un jau drīz vien dodas tālāk, daži aizkavējas uz ilgāku palikšanu. “Tos, kas te dzīvo no aprīļa beigām, uztveram jau kā savu ģimeni, esam saraduši, viņi mums visu savu dzīvi ir izstāstījuši,” saka Inese, kurai ikdienu nākas dzirdēt kādu bēdu stāstu. “Cilvēki atbrauc, paiet vairākas dienas, kamēr viņi sāk atiet no pārdzīvotā, sāk šeit iedzīvoties un runāt. Ja viņi grib runāt, mēs uzklausām, bet paši neuzbāžamies ar jautājumiem. Cits sēž pie ēdiena, redzam, ka viņam kumoss kaklā stāv, dodam ēdienu līdzi. Viena meitene no Mariupoles šeit sabija trīs nedēļas, bet tā arī īsti nespēja atgūties,” vērojumos dalās uzņēmēja.
Ēdnīcā katru dienu ir cita ēdienkarte, kas tiek plānota jau nedēļu uz priekšu. “Nonācām pie secinājuma, ka auzu pārslu putra negaršo, reizi nedēļā dodam pelmeņus, tie ukraiņiem garšo. Šad tad mēs viņus palutinām, uzcepam kartupeļu pankūkas ar krējumu. Viņiem ļoti garšo mazsālīta siļķe ar vārītiem kartupeļiem un biezpienu - īsts latvieša ēdiens. No rītiem arī bulciņas un kafija, bērniem garšo pārslas ar pienu,” pieredzē dalās Inese.
Ukrainas civiliedzīvotāji esot ļoti atsaucīgi, labprāt nāk talkā, ja esot nepieciešamība. Vēlēdamās viņus izraut no ikdienas rutīnas, Inese piedāvājusi, kurš vēlas, doties talkā uz viņu viesu māju uzsliet lielo svētku telti un pagatavot izbraukuma vakariņas. Pieteikušies visi kā viens, kas tobrīd mitinājās kopmītnē, pat visvecākā kundze, kura mīļuprāt mizojusi kartupeļus. “Vīri nāca talkā sliet telti, bet sievas gatavoja ukraiņu boršču. Viņi tobrīd bija nesen atbraukuši, bet jau sajutās kā viena liela ģimene un ar prieku brauca mums palīdzēt. Cilvēki nesaprot, ko darīt un kā dzīvot. Daži tepat jau atraduši darbu tiltu remonta jomā. Visi prasa kaut ko darīt, jo cilvēki nespēj nosēdēt, visi meklē darbu un saprot, ka nav kur īsti aizbraukt.”
Paradīze ezera krastā
Jakobsonu ģimenes mājas un atpūtas vieta “Višķezers” atrodas vienā no gleznainākajām vietām novadā, pašā Višķu ezera krastā. Šeit rosās visa lielā saime – Inese ar vīru Jāni, jaunākais dēls Artūrs un vecākais dēls Mārtiņš ar sievu Irīnu un divām atvasēm Raivo un Marku. Mārtiņš ar ģimeni pēc astoņu gadu dzīves ārzemēs atgriezies uz vecāku mājām, lai palīdzētu saimniekot un īstenot dažādas ieceres. “Tagad esam atkal visa ģimene kopā un mums ir vēl divi mazi Jakobsoniņi klāt. Tā mēs visi kopā darbojamies. Bez ģimenes nekur,” saka Inese.
Jāteic, ka viņa pati šurp pārcēlusies vien pirms 20 gadiem no paša jūras krasta Saulkrastos. Latgalē viņiem tobrīd nebija ne draugu, ne radu, taču savu soli ne mirkli nav nožēlojusi. “Ar ko šī vieta ir sliktāka? Priedes ir, svaigs gaiss ir, ūdens riņķī apkārt un labi cilvēki, te ir tik skaisti, te es vismaz redzu ezeram otru krastu, jūrā to neredz,” smaidot saka uzņēmēja.
“Tolaik bija juku laiki, daudzi cilvēki palika bez darba, daudzi devās uz ārzemēm. Atradām reklāmā nelielu sludinājumu, ka tiek pārdota atpūtas vieta. Tas ir vienīgas sludinājums, uz kuru es piezvanīju, un te es esmu. Arī mēs līdz robežai esam atskrējuši un tomēr palikuši Latvijā.”
Sākotnēji ģimenei bijusi doma nodarboties ar tūrismu turpat Zvejniekciemā, taču tur visa zeme ietilpa sarkanajā zonā, arī izmaksas tobrīd bijušas par lielu. Inese teic, ka tolaik esot paveicies iegādāties zemes īpašumu pašā Višķu ezera krastā, un pamazām viņi te īsteno savas idejas. Sākotnēji te piedāvāta atpūta tikai vasaras sezonā, izveidotas nelielas vasaras mājiņas. Pirms trim gadiem Inese pieteicās LEADER programmai, uzrakstīja projektu, restaurēja veco dzīvojamo māju, piebūvēja klāt viesu māju ar virtuvi, tāpēc tagad var viesiem piedāvāt mītnes arī ziemas periodā. “Ne velti mūsu projektam ir nosaukums “Turpinājums vasarai”, lai atpūtas vieta varētu būt aktīva arī citos gadalaikos,” saka Inese.
Viesu atpūtai tiek piedāvāti izbraucieni ar laivām, katamarāniem un velosipēdiem. Ir iekopta vieta peldēšanai, sporta laukums aktīviem atpūtniekiem, ir iespēja izmantot pirti, atpūsties pie ugunskura un nakšņot līdzi paņemtajās teltīs. Lielākas viesības var sarīkot gan viesu mājas banketu zālē, gan lielajā teltī ezera krastā. Netālu atrodas putnu novērošanas tornis, no kura skatienam paveras jauki dabas skati uz Višķu ezeru, Luknas ezeru un grandiozo Višķu baznīcu, bet 200 m no atpūtas vietas ir ierīkots velotūristu maršruts “Luknas aplis”.
Višķu ciematā ģimene iegādājusies muižas kompleksa ēku, kuru līdzšinējie saimnieki sāka restaurēt ar domu izveidot viesnīcu. Inese plāno veidot ilgtermiņa īres dzīvokļus un kafejnīcu-kulināriju. Pašlaik karš Ukrainā licis šos plānus nedaudz atlikt uz nākotni, taču Inese pārliecināta, ka visu iecerēto īstenos, turklāt pašu spēkiem.
