Bērnības iespaidi un Latvijas daba iedvesmoja kļūt par mākslinieci
05.03.2025
AKTUĀLI
Pavasara pirmajā dienā Naujenes bibliotēkā Kraujā sapulcējās daudz cilvēku, lai apsveiktu ar pirmās izstādes atklāšanu bibliotēkas darbinieci, Kraujas iedzīvotāju Jeļenu Višņakovu. Viņas mākslinieces ceļš tikai sākas, bet pusotra gada laikā jau daudz paveikts un sasniegts. Pirms izstādes atklāšanas Jeļena ļoti pārdzīvoja, bet apmeklētāju atsauksmes iedvesmoja viņu radīt un attīstīt savas prasmes tālāk.
Jeļena, stāstot par savu aizraušanos ar glezniecību, atklāj - viņa nožēlo tikai to, ka neuzsāka gleznot agrāk. Radošas iespējas šķita bezgalīgas, vajag tikai daudz strādāt un nebūt slinkai.
Jeļenas mājās ir daudz viņas tēva Nikolaja gleznu. Viņš bija amatieris mākslā, bet gleznoja ļoti labi. Bērnībā tēvs mēģināja piesaistīt meitu mākslai – Jeļena it pārliecināta, ka viss nāk no tiem tālajiem gadiem. Viņa atceras, ka tēvs pastaigās rādīja viņai dabu – tādu, kāda tā ir, sīkumus un detaļas, ko ikdienā nevar pamanīt. Kopš tā laika Jeļenai ļoti patīk pastaigāties un ceļot pa dzimtās Latvijas dabas skaistajām vietām. No dabas viņa smeļas savu gleznu sižetus: “Es tikai nesen sapratu, ka visu laiku dzīvoju blakus skaistumam, pirmkārt, dabai. Tēvs iemācīja to redzēt”. Vēl viens iedvesmas avots – muzeju apmeklējums, arī bērnībā, kopā ar tēvu. It īpaši Jeļena atceras Ermitāžu, vienu no lielākajām mākslas krātuvēm pasaulē, toreizējā Ļeņingradā. Bērnības iespaidi arī ietekmēja aizraušanos ar glezniecību: “Es nekad nezīmēju! Visus šos gadus manas pagātnes “bagāža”, visa bāze krājās, krājās un beidzot atklājās glezniecībā.”
Par atskaites punktu Jeļena sauc pasākumu viņas iemīļotajā darba vietā. 2023. gada oktobrī Kraujas bibliotēkā notika vietējās mākslinieces Antoņinas Rudānes izstādes atklāšana un gleznošanas meistarklase ar akrila krāsām. “Es tiešām toreiz pirmo reizi paņēmu otu rokās. Un viss sākās, es sapratu, ka tas mani aizrauj. Tik brīnišķīga sajūta bija. Es pat nevarēju iedomāties, ka gleznošana var sniegt tik daudz prieka”. Pēc tam notika otra meistarklase. Jeļena pēc pirmās izglītības ir būvinženiere, un labas rasēšanas prasmes palīdzēja viņai ātri noorientēties gleznošanas ābecē – ievērot proporcijas un apjomus, zināt horizonta un perspektīvas likumus u.tt. Grūtības bija ar krāsu sajaukšanu, bet neskaitāmie mēģinājumi ar krāsu iespējām un pacietība deva labu rezultātu. Daudz padomu un ideju viņa smeļas internetā.
Mākslinieces ceļa sākumā Jeļenu ļoti atbalsta viņas dēls Deniss. Mammas gleznas viņu uzrunā. Viņš uzdāvināja mammai kanvas un molbertu. Kad Deniss bija vēl mazs, kopā ar vectēvu viņi sāka kolekcionēt pastmarkas ar pazīstamu mākslinieku gleznu reprodukcijām. “Es tikai tagad sāku saprast, domāt par to, ka tas viss nebija nejauši, viss notika tā, kā vajag, lai es tagad sāktu gleznot,” saka Jeļena. Pēc viņas teiktā, gleznošanas procesā var pārdomāt daudzas lietas, par dzīves jēgu, tas netraucē. Un, kā bieži gadās radošiem cilvēkiem, procesa laikā pienāk brīdis, kad topošais darbs sāk “pārvaldīt” autoru. Jeļena arī pamanīja, ka gleznošanas procesa laikā viņai apstājas muguras sāpes, visas kaites pazūd. Reizēm viņai šķiet, ka tēvs ir kaut kur blakus, ka viņš palīdz gleznot. Savā pirmajā izstādē blakus Jeļenas darbiem bija arī tēva gleznas.
Bibliotēkā Jeļena strādā jau 25 gadus. Viņa atceras, kā 1991. gadā, kad palika bez darba, kļuva par šuvēju - vajadzēja izdzīvot un audzināt bērnu. Viņa daudz ko prot darīt ar rokām, un tagad priecājas, ka var izpētīt arī mākslu. Kādreiz viņa dzīvoja pilsētā, bet savulaik apzināti kopā ar ģimeni pārcēlās uz Krauju, tuvāk dabai, un ne mirkli to nav nožēlojusi.
“Bibliotēka ir mūsu ciema centrs, tāda “dvēsele”, cilvēki šeit nāk ne tikai pēc grāmatām, bet satikties, parunāt, apgūt kaut ko jaunu. Notiek daudz pasākumu, tā ka nāciet ciemos!”
Jeļena nevarēja iedomāties, ka kādreiz pati kļūs par bibliotēkas pasākuma galveno varoni. Par savu gleznu izstādi viņa nekad nedomāja. “Par savu izstādi es uzzināju nejauši,” smejas māksliniece. “Es slimoju, un man piezvanīja draugs, vijolnieks un dzejnieks Nikolajs Sļusars, un pabrīdināja, ka vajag ātrāk atgriezties darbā, jo priekšā ir liels pasākums. Kad es pajautāju, kāds pasākums, viņš teica: “Tava izstāde! Vai tu zini, cik labi saderēs gleznas un vijole?!”” Jeļena atklāj, ka bija šokā. Viņa pastāstīja par ideju dēlam, un Deniss atbalstīja izstādes rīkošanu. “Viņš teica, ka lepojas ar mani. Tas ļoti iedvesmo, tā ir laime”. Jeļenas tuvākie plāni – apgūt eļļas glezniecību. Viņas tēvs gleznoja eļļas tehnikā. “Vajag daudz mācīties, bet esmu gatava”.
