14. jūnijs – komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena

14. jūnijs ir melniem burtiem ierakstīts Latvijas vēstures grāmatās - aprit 84 gadi kopš 1941. gadā tika deportēti vairāk nekā 15 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju uz Sibīriju. Salauztas dzīves, izpostīti likteņi un izšķirtas ģimenes ir tas, ko panāca padomju okupācija. Deportāciju mērķis bija neiztarlizēt veselas sociālās grupas, ko padomju vara uzskatīja par naidīgām un nevēlamām padomju varai. 

Cilvēki tika izdzīti no savām mājām, bieži vien nemaz neļaujot paņemt nepieciešamās personīgās mantas, un aizvesti uz dzelzceļa stacijām. Stacijās arestētos nošķīra no ģimenēm un ieslodzīja atsevišķos lopu vagonos, kuros cilvēki tika aizvesti tālu prom no mājām, uz Sibīriju. Ciešot badu un neiedomājamus dzīves apstākļus, un ciešot no dažādām slimībām, daudzi izsūtītie gāja bojā, nesagaidot spriedumu. Arestētajiem tika piespriests sods ar brīvības atņemšanu līdz 15 gadiem vai tika nosūtīti uz nometinājumu, kur jāvergo 20 gadi, vai arī tika izpildīts nāvessods. Vēstures liecības stāsta, ka 700 ieslodzītajiem tika izpildīts nāvessods un ieslodzījuma vietās bojā gājis ir 3441 cilvēks. No Ilūkstes apriņķa tika izsūtīti 247 cilvēki, no Daugavpils apriņķa - 1080.

1946. un 1947. gadā pienāca laiks, kad beidzās pirmie soda temriņi, tāpēc ieslodzītos atbrīvoja pa visam vai nogādāja nometinājumos pie ģimenēm. Sabiedrības spiediena rezultātā, padomju savienības sabrukuma sākuma laikā tika sākta deportēto lietu pārskatīšana, līdz ar to atzīstot, ka izsūtīšana bija nepamatota. 

Latviešu tauta nedrīkst aizmirst to, kas ir noticis pirms 84 gadiem. Atmiņu stāsti jānodod tālāk no paaudzes paaudzē, lai nekad neatkārtotos šādi vēstures notikumi. Vēstures liecības un atmiņu stāstus šodien varam lasīt dažādās grāmatās, piemēram, lietuviešu rakstniece Rūta Šepetis grāmatā „Starp pelēkiem toņiem” un Sandra Kalniete grāmatā „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” stāsta par izsūtījumu un izdzīvošanu Sibīrijā. Dažādu cilvēku atmiņu stāstus var lasīt Dzintas Gekas grāmatā „Sibīrijas bērni”.

Avots: Nacionālā enciklopēdija un Latvijas Nacionālais arhīvs
Teksts, foto: Māra Multiņa