9. aprīlī 90 gadu jubileju tuvinieku un draugu lokā nosvinēja Salienas iedzīvotāja Hionija Lavrecka. Savu vecumu viņa uzskata par bagātību un rūpīgi plāno katru dienu, lai pavadītu laiku maksimāli lietderīgi. Savu mūžu Hionijas kundze veltīja izglītības jomai – skolās ir nostrādāti 48 gadi.
Savu vārdu Hionija saņēma no vecticībnieku kalendāra, to izvēlējas viņas tēvs Fedots. Vārdu bērnam bija jāizvēlas 8. dienā pēc dzimšanas, un blakus Hionijai bija vēl Agafja un Irina. Viņa piedzima 1936. gadā Zaicevu daudzbērnu vecticībnieku ģimenē Lietuvā Svobiškis ciemā, netālu no Subates, un no desmit bērniem Hionija bija devītā. Blakus dzīvoja lietuvieši un krievi, katoļi un vecticībnieki. Ģimene bija ticīga, ievēroja gavēņus. Hionijas kundze ļoti labi atceras agro bērnību, kā arī visu dzīvi, un no pirmskara gadiem viņas atmiņā palika vecticībnieku baznīca Sipailiškis ciemā blakus vietai, kur viņa piedzima, kaimiņu bērnus, āra spēles un smago darbu. No vecāku stāstiem Hionija uzzināja, ka pirms Pirmā pasaules kara ģimene emigrēja uz Krievijas Saratovas apgabalu – vecāki toreiz tikko apprecējās, bet pēc 1917. gada revolūcijas un pilsoņu kara 1922. gadā nolēma atgriezties dzimtenē.
Otrā pasaules kara laikā ģimene palika uz vietas, un tas bija smagu pārbaudījumu laiks: dzīvoja trūcīgi, neiztika arī bez ticības un tautības jautājumu konfliktiem. Vācieši atņēma mājlopus, blakus dzelzceļam pastāvīgi skanēja sprādzieni.
Skolotājas ceļš
Savas izglītības ceļu Hionija uzsāka septiņu gadu vecumā. Tēvs Fedots bija izglītots, sabiedrībā cienīts cilvēks, gribēja, lai bērni arī mācās. Jaunā sākumskola atradās blakus, un 1943.gadā Hionija uzsāka mācības, kas viņai ļoti patika. Skolā mācījās lietuviešu valodā, un Hionija joprojām perfekti runā lietuviski. Pēc ceturtās klases iestājās piespiedu pārtraukums, jo blakus nebija pamatskolas, bet sūtīt meitu uz attālāku skolu nebija naudas. Divus gadus Hionija ganīja govis, strādāja uz lauka. Par laimi sākumskolu pārveidoja par septiņgadīgo, jo bija ļoti daudz bērnu. Pēc 7. klases arī radās jautājums par tālākām mācībām, un vecāki pēc viena skolotāja ieteikuma tomēr nolēma turpināt talantīgās meitas izglītību vidusskolā. Pilsētā Obeliai tēvs atrada paziņu, kas īrēja istabiņu. Mācības vidusskolā sākumā bija par maksu, bet pēc pirmā pusgada maksu atcēla. Hionija turpināja mācīties lietuviešu skolā, jo gribēja zināt vairāk valodu.
Jau sākumskolā Hionija nolēma kļūt par skolotāju, jo acu priekšā bija lieliski pedagogi: “Skolotāji no manas bērnības bija cienītas profesijas izcils piemērs, un es arī gribēju būt viņu vietā.” Hionijai padevās visi priekšmeti, un katrs skolotājs centās pierunāt viņu kļūt par sava priekšmeta pedagogu – fiziķis uz fiziku, ķīmiķis uz ķīmiju u.tt. Bija arī kārdinājums sasaistīt savu dzīvi ar medicīnu. Ar draudzeni nolēma iestāties Viļņas pedagoģiskajā universitātē matemātiķos, bet negaidīti nāca priekšlikums strādāt krievu sākumskolā, jo tur trūka kadru. Vajadzēja izrunāt situāciju ar vecākiem, un tika pieņemts lēmums atlikt mācības, jo ģimenei nebija naudas. Tā Hionija 20 gados kļuva par skolotāju, vēl neiegūstot izglītību. Bija grūti, jo bērni bija savdabīgi, vienlaicīgi vajadzēja vadīt stundas visās četrās klasēs, arī ar dokumentāciju bija jāstrādā bez pieredzes.
Pēc gada Hionija iestājās universitātē krievu filoloģijā. Kļūstot par klātienes studenti, Hionijai tomēr nācās pāriet uz neklātieni, lai varētu strādāt un palīdzēt vecākiem. Rajona tautas izglītības nodaļas ierēdņi bija priecīgi – jaunā skolotāja turpināja savas gaitas lauku skolā Zarasu apgabalā. Trīs gadus viņa savienoja mācības un darbu līdz brīdim, kad saņēma aicinājumu strādāt septiņgadīgā skolā blakus vecāku mājai. Šeit viņa pasniedza lietuviešu, vācu un krievu valodu, bija arī pionieru vadītāja. Slodze bija milzīga, bet viņai izdevās visu paspēt spītīgā rakstura dēļ un prasmes rūpīgi plānot savu dienu.
Latvija kā otra dzimtene
Svarīgs likteņa pagrieziens notika, kad Hionija kopīgā Zarasu un Daugavpils rajona skolotāju seminārā iepazinās ar savu nākamo vīru. Blakus simpātiskajam Izidoram Lavreckim, skolotājam no Daugavpils rajona Salienas pagasta, bija brīva vieta. Tā arī viss sākās.
Divu gadu garumā bija vēstules, randiņi, sarunas, un 1963. gada pāris apprecējās. Hionijas kundze atzīst, ka sākumā bija grūti pamest dzimto pusi, lai arī tā ir netālu, un braukt uz Latviju, kur sveša valoda, sveši cilvēki un vide. Viņa saņēma aicinājumu strādāt Salienas vidusskolā, kur pasniedza vācu valodu, zīmēšanu un tautas dejas pulciņu. Klases bija lielas. Skolā Hionija uzreiz nolēma iemācīties latviešu valodu, gāja uz latviešu valodas stundām, sarunājās ar darbiniekiem-latviešiem, lasīja grāmatas: “Īpaši man padevās valodas gramatika. Es uzreiz sapratu nianses, jo latviešu un lietuviešu valodas ir līdzīgas.” Valoda bija tik labi apgūta, ka 1994. gadā Hionijas kundze izgāja naturalizācijas procesu un saņēma Latvijas pilsonību.
Salienas vidusskolā nostrādāts 41. gads, pusi no tiem Hionija Lavrecka strādāja par direktora vietnieci. Darba bija ļoti daudz, dzīve piesātināta ar notikumiem, un to vajadzēja savienot ar ģimeni un savu bērnu audzināšanu. Bērni bija patstāvīgi un pieraduši, ka vecāki ir skolotāji. Kad pienāca pensijas vecums – toreiz 55 gadi – Hionija Lavrecka nolēma no vietnieces amata atteikties un strādāt par skolotāju, jo gribēja darboties nevis administratīvajā, bet pedagoģiskajā darbā. Viņai uzticēja arī klases audzinātājas pienākumus. Pasniedza arī vācu valodu un mākslas vēsturi latviešu valodā.
Meita un dēls pabeidza skolu ar zelta medaļām, arī meita Marina izvelējās pedagoga profesiju. Meitas ģimene pašlaik dzīvo Salaspilī, bet dēls Jevgēnijs ilgus gadus dzīvo Maskavā, kur absolvēja augstskolu. Abi bērni uzdāvināja vecākiem trīs mazbērnus. Atskatoties uz pagātni, Hionija ar pateicību atceras savus vecākus, kuri, neskatoties uz trūcīgo dzīvi, centās izglītot bērnus. Hionijas tēvs nodzīvoja 102 gadus.
Ar dziesmu dvēselē
Hionija Lavrecka atceras visus savus skolniekus pēc vārda, bieži satiek, jo daudzi strādā un dzīvo Salienā. Īpaši sirsnīgas sarunas notiek absolventu salidojumos un pie tējas tases, šķirstot skolas albumu lapas. 2004. gadā skolotāja nolēma doties pelnītā atpūtā. Ar vīru apstrādāja zemi, turēja govi un mājputnus, katru dienu mēroja 18 km ar velosipēdu, lai izslauktu govi. Katru brīvu minūti Hionijas kundze velta savam vaļaspriekam – gleznošanai un dziedāšanai.
Kopā ar vīru nodzīvoti 56 gadi, vesela dzīve. Lai kaut kā atgūtos pēc vīra nāves, Hionijas kundze daudz gleznoja, lasīja Bībeli un dziedāja. Viņa ir viena no pirmajām Salienas pagasta vokālā ansambļa “Melodija” dalībniecēm un mīl dziedāt, īpaši latviešu dziesmas. Mēģinājums reizi divās nedēļās viņai esot par maz, tāpēc dzied arī mājās un dārzā. Sarunas laikā viņa izpilda dziesmu “Pie dzintara jūras”. Skolotājas gleznas rotā Salienas kultūras nama sienas. Dienas ir piepildinātas ar ikdienas darbiem – jārūpējas par vistiņām, dārzu ar siltumnīcu, arī par sevi, katru dienu jānes malka no šķūņa uz otro stāvu. Līdz 1996. gadam dzīvoklis bija ar ērtībām, bet martā apkuri un gāzi atslēdza. TV un radio mājās nav, bet Hionijas kundze abonē avīzes, lasa arī “Augšdaugavas Novada Vēstis”. Viņa cenšas daudz laika pavadīt ārā, nūjo un ar prieku dodas uz mēģinājumiem vai koncertiem.
Teksts, foto: Jeļena Ivancova