Flickr
Atzīmējot 1949. gada 25. marta deportāciju gadadienu, Augšdaugavas novada vadība, darbinieki un novada iedzīvotāji pulcējās Ilūkstē un pie Eglaines dzelzceļa stacijas, lai noliektu galvas to priekšā, kuru likteņus salauza sveša vara.
Ar aizlūgumu Ilūkstes Vissvētākās Marijas Romas katoļu baznīcā sākās 25. marta atceres diena novadā, kas turpinājās pie Komunistiskā genocīda upuru pieminekļa Ilūkstē, bet Eglaines stacija pret Latvijas tautu vērstajā genocīdā bija vieta, kur no izsūtītajiem 1643 Ilūkstes apriņķa iedzīvotājiem, liela daļa pēdējo reizi elpoja dzimtenes gaisu, pēdējo reizi pieskārās dzimtenes zemei, lai pret savu gribu lopu vagonos dotos uz Sibīriju.
Sarunās izskanēja atmiņu stāsti, kuros klātesošie dalījās ar savu tuvinieku pieredzēto. Tika uzsvērts, cik neaprakstāmi gaišas sirdis spējuši saglabāt tie ļaudis, kuri lielu daļu dzīves bija spiesti aizvadīt svešumā. Šajos stāstos vīdēja nevis rūgtums, bet gan spēja nezaudēt pateicību par visvienkāršākajām cilvēciskajām izpausmēm – par svešumā sastaptajiem kaimiņiem, kuri kļuva tuvi, par katru maizes riku, kas skarbajos apstākļos ļāva izdzīvot un nezaudēt cerību.
Augšdaugavas novada domes priekšsēdētājs Vitālijs Aizbalts uzsvēra, ka 25. marts ir viena no drūmākajām lappusēm mūsu tautas vēsturē, kas diemžēl iespiedusi melnu zīmogu teju vai katras Latvijas dzimtas likteņstāstā. Nepiedodami daudzās Latvijas ģimenēs dzīvā atmiņā ir vecāki, vecvecāki, kuru dzīves tika salauztas tālu prom no mājām. Liela daļa izsūtīto bija strādīgi ļaudis, kas kopa savu zemi, cienīja to. “Latvijas vēstures griezumā katrai paaudzei bijusi sava loma. Sibīrijas bērni cerēja, ka reiz Latvija būs atkal brīva. Manai paaudzei bija tas gods dibināt Tautas fronti, stāvēt Baltijas ceļā, piedalīties barikādēs. Šodien uz atceres pasākumu ierodas arī jaunieši, kuru uzdevums ir noturēt Latvijas brīvību. Brīvību, kura vairs nav pašsaprotama,” tā V. Aizbalts.
Noliecām galvas klusumā, godinot tos, kuriem nebija lemts nevien atgriezties mājās, bet pat sasniegt tālo Krievijas ziemeļu galamērķi. Liela daļa izsūtīto – īpaši sirmgalvji un bērni, tikko dzimuši zīdaiņi – nepārdzīvoja briesmīgos apstākļus lopu vagonos un mira jau pa ceļam uz nometinājuma vietām. Daudzi palika bez pienācīgas apbedīšanas vietas, tāpēc svecīšu liesmas pie Eglaines stacijas un Ilūkstē šodien kalpo kā simboliska piemiņas gaisma visiem tiem, kuru mājupceļš aprāvās dzelzceļa sliežu malās un tālu Krievijas ziemeļos, visiem tiem, kuru sapņi un cerības vienā dienā tika salauzti.
Kā ierasts, pie piemiņas akmeņiem tika nolikti ziedi un aizdegtas sveces, simbolizējot gaismu un neizdzēšamu piemiņu tiem, kuri nepiedzīvoja brīvu Latviju, un godinot tos, kuri spēja saglabāt tēvzemes mīlestību sirdī cauri visiem pārbaudījumiem.
Piemiņas pasākumos piedalījās Augšdaugavas novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Vitālijs Aizbalts, priekšsēdētāja vietnieks Reinis Līcis, domes deputāts Maigurs Krievāns un Ilūkstes apvienības pārvaldes vadītāja Ruta Buldure. Ar savu klātbūtni pagodināja arī tie ļaudis, kas bija devušies izsūtījumā.
1949. gada 25. martā uzsāktā operācija “Krasta banga” bija viena no apjomīgākajām PSRS represīvo institūciju akcijām, kuras mērķis bija pilnībā salauzt pretošanos lauku kolektivizācijai. Saskaņā ar vēstures datiem, tikai dažu dienu laikā no Latvijas uz Amūras, Omskas un Tomskas apgabaliem Sibīrijā tika izsūtīti 42 125 cilvēki jeb vairāk nekā 13 000 ģimeņu. Starp deportētajiem lielākā daļa bija lauku iedzīvotāji, kurus padomju vara klasificēja kā “kulakus” vai nacionālo partizānu atbalstītājus. Operācija tika plānota kā pēkšņs un koordinēts trieciens, iesaistot tūkstošiem čekas darbinieku, karavīru un vietējo aktīvistu.
Teksts, foto: Endija Marcinkeviča