15. aprīlī Līksnas pagasta iedzīvotājai Sofijai Klaucānei apritēja 100 gadi. Lielajā jubilejā viņu sveica tuvi cilvēki, radi un kaimiņi. Stipru veselību sirmgalvei vēlēja Augšdaugavas novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Vitālijs Aizbalts, Sociālā dienesta vadītāja Anna Jegorova un Līksnas apvienības pārvaldes vadītāja Ingūna Novicka. Jubilāre saņēma apsveikumu arī no Latvijas Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča.
Sofijas kundze savā jubilejā uzdziedāja visiem par prieku kādu baznīcas dziesmu, pārsteidzot ar skaistu balsi.
Sofija Klaucāne dzimusi 1926. gada 15. aprīlī triju bērnu ģimenē. Mācības uzsākusi sešu gadu vecumā Tiltu skolā, bet 5. klasi pabeigusi Līksnas skolā un tad mācības pārtraukusi. Sofijai jau kopš bērnības paticis dziedāt. Viņai atmiņa glabājas 1940. gada Dziesmu svētki Stropu estrādē, kurus viņa kopa ar mammu apmeklējušas kā klausītājs. Kad koris nodziedāja “Dievs, svētī Latviju! Un vēl dažas dziesmas, svētki tikuši pārtraukti. Sākumā neviens nav sapratis, kas notiek, bet vēlāk nāca klaja informācija, ka Rīgā ienākuši padomju tanki. Visi svētku dalībnieki centās ātrāk tikt mājās.
Kara laikā viņu mājās patvērumu raduši bēgļi no Daugavpils, vismaz 24 cilvēki. 1942. gadā, strādājot Daugavpilī bērnu bāreņu patversmē, Sofija inficējusies ar tīfu. Viņa atmin, ka šajā patversmē galvenokārt bija zēni. Vietējais ārsta nepareizi noteicis diagnozi, un viņa nedēļu nogulējusi mājās. Kad stāvoklis kļuva ļoti smags, vecāki nolēma vest meitu uz slimnīcu Daugavpilī. Braucot zirga pajūgā garam Līksnas baznīcai, māte teikusi, ka meita baznīcu laikam vairs neredzēs. Nonākusi pilsētā, Sofija dzirdējusi vecāku sarunas ar ārstiem, iekams zaudēja samaņu. Vēlāk pamodusies lielā palātā, kur antisanitāros apstākļos ārstēja tīfa slimniekus. Dievs bija lēmis Sofijai brīnumainā kārtā izveseļoties.
Pēc kara Sofija strādāja krejotavā, darbs bija ļoti smags, bet par to Sofija saņēmusi smieklīgi mazu samaksu. Iedzīvotajiem bija piespiedu kārtā jānodod piens, bet, ja nebija piena, tad tauki. Pienu veda pārstrādei uz Kalupi. Kad saka pārstrādāt kolhoza pienu, Sofijai nācās ar rokas separatoru pārstrādāt vismaz tonnu piena.
Tolaik apkārtnē dzīvoja partizāni, kuri zaga lopus no saimnieces, kurai mājās atradās krejotava.
1947. gadā Sofija apprecējās ar muzikantu Antonu, kāzas bijušas ļoti pieticīgas. Jaunais pāris dzīvoja Munciškos, tad nopirkuši savu māju, bet vēlāk pārcēlušies uz tēva mājām. Tā kā vīrs bija muzikants, viņu mājās vienmēr skanēja mūzika.
Sofijas kundzes dzīve vienmēr bija savijusies ar baznīcu un kori. Jaunībā viņa bija Nīcgales draudzes locekle un katru svētdienu mērojusi ceļu uz baznīcu. Reiz ceļā no baznīcas, 1949. gada 25. marta, viņa uz ceļa satikusi vairākas kravas automašīnas, pilnas ar cilvēkiem. Mājās vīrs pastāstījis, ka šos cilvēkus aizved nezināmā virzienā.
Vēlāk Sofijas kundze kļuva par Līksnas draudzes locekli un visu dzīvi ir saistījusi baznīcu un dziedāšanu. Nācies dziedāt arī neskaitāmās bērēs. Ar kori piedalījusies Dziesmu svētkos Rīgā, ilgus gadus dziedājusi Līksnas sieviešu vokālajā ansamblī.
Pēc astoņu gadu darba krejotavā nozīmēta par sargu kolhoza mehāniskajās darbnīcās, kas nesagādāja nekāda prieka.
Lai arī gadu nasta jau liela, Sofijas kundze joprojām ir ņipra un enerģiska. Diemžēl vienīgais dēls jau ir mūžībā, taču sirmgalvei spēku dod vedeklas un tuvu cilvēku rūpes, kā arī ticība Dievam. Viņai prieku sagādā trīs mazbērni un divas mazmazmeitiņas. Sofijas kundzes atmiņu stāsts ir iekļauts 2017. gada izdotajā grāmatā “Līksniešu atmiņu stāsti”.
